(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Nelielo pilsētiņu 16. gadsimta sākumā bija nodibinājis kāds bagāts, reliģisks uzņēmējs, kas vēlējies attīstīt savu utopisko ideju par vietu, kurā cilvēku kopiena spētu pārtikt un eksistēt bez naudas kā apmaksas līdzekļa. Viņš par saviem līdzekļiem bija uzcēlis vairākas mājas, dažus veikalus, kuros, protams, varēja iegādāties tikai to, ko paši iedzīvotāji saražoja plašajos Kronsvelas laukos un nomedīja dziļajos, pilsētu ieskaujošajos mežos. Atšķirībā no mūsdienu veikaliem, kuros par naudu var iegādāties pašu nelabo, tie vairāk līdzinājās lielām noliktavām, kurās cilvēki varēja paņemt sev nepieciešamās pašu sagādātās lietas. Pašā pilsētas nomalē uzbūvēja baznīcu, kur iedzīvotāji varēja pateikties Dievam par šo brīnišķīgo vietu zemes virsū, kurā cilvēki ir pasargāti no naudas un varas lipīgajām rokām.
Kronsvelas pirmie iedzīvotāji patiesi sākumā paveica neticamas lietas – paši savām rokām tie uzbūvēja skolu, pieticīgu slimnīcu un pat bāru. Nerunājot nemaz par pirmo Kronsvelas viesnīcu, kuru lepnie un augstprātīgie pilsoņi uzbūvēja, lai pārējās, materiālās, pasaules iedzīvotājiem būtu kur apmesties, kad tie sadomātu ierasties, lai apbrīnotu šo no naudas un varas atpestīto vietu. Kronsvelas iedzīvotāju lepnumam par savu pilsētu nebija robežu, un tie dižojās un lielījās tūristu priekšā, kā nu kurais prata. Taču diemžēl tieši viesnīca bija tā, kas ātri vien bagātā uzņēmēja vienreizīgo ideju par utopisko pilsētu Kronsvelu slacīja tumšsārtām asinīm.
Daudzie tūristi, kas, ziņkārības dzīti, vēlējās spert kāju uz saticīgās un mierīgās zemes, reti kad spēja atturēties no kārdinājuma paņemt kādu gabaliņu skaistuma sev līdzi. Un par to taču nekas nebija! Šeit taču var ņemt visu bez maksas! Mistera Kronsvela skatījumam uz ideālo pilsētu bija paslīdējis garām fakts, ka dzīve bez naudas un varas, bez likumiem un konkrētām normām kļūst par dzīvi pilnīgā anarhijā. Kādu laiku pēc tam, kad skaudības un mantkārības dzītu tūristu rokas bija aiznesušas visu iespējamo no pilsētas bāra, viesnīcas, skolas un pat baznīcas, Kronsvelas iedzīvotāju pacietība bija galā. Par pirmo satricināto un nikno iedzīvotāju upuri kļuva kāds vīrs, kurš sev kā suvenīru, ko paņemt piemiņai no Kronsvelas, bija izvēlējies vietējā mākslinieka baznīcas gleznu – tajā bija attēlota mūžīgā cīņa starp debesīm un elli. Niknumā un aizvainojumā iedzīvotāji nospārdīja un ar paštaisītiem ieročiem nogalināja nabaga tūristu turpat baznīcā. Šāda pilsoniskās savienības izrēķināšanās ar materiālās pasaules zagļiem turpinājās vairāku gadu garumā, līdz tūristi bailēs no aizdomīgajiem un nekontrolējamajiem pilsētas iedzīvotājiem pavisam pārstāja ierasties Kronsvelā.
Pēc dažiem gadiem bija apstājusies jelkāda būvniecība, jo cilvēki saprata – lai attīstītos tā, kā viņiem to gribētos, ar koku vien nepietiek, un resursi, ko sniedza meži un lauki, tomēr ir ierobežoti. Savukārt likumu neesamība atvēra miermīlīgajos cilvēkos tādas īpašības kā slinkumu un kūtrumu. Ļaudis aizvien biežāk aizdomājās, kāpēc tiem būtu kas jādara, lai dara pārējie… Pilsētā sākās nekontrolētas zādzības un savstarpējas ķengāšanās, kas nereti beidzās ar asins izliešanu. Taču visļaunākais bija tas, ka vairs nebija neviena, kam ar savu ideālo dzīvi padižoties. Darīt tikai sev – tas Kronsvelas augstprātīgajiem ļaudīm pēkšņi šķita garlaicīgi un nevērtīgi. Aizbiedējuši tūristus no savas ideālās pasaules, viņi, paši neapzinoties, bija atņēmuši sev vienīgo varu, kas tiem piederēja – cilvēku apbrīnu. Neilgi pēc Kronsvelas sabrukuma mira arī bagātais uzņēmējs, un pēdējais, ko tas pirms nāves sacīja, skanēja apmēram šādi: «Mana utopiskā ideja par iespējamu dzīvi bez naudas un varas pierādīja tikai to, ka cilvēks spēj eksistēt bez naudas, taču nespēj dzīvot bez algas…»
Kronsvelas iedzīvotāju alga bija uzmanība un apbrīns, ko tiem veltīja pārējā pasaule, taču, kad tās vairs nebija, cilvēki pilnībā pazaudēja sevī vēlmi attīstīties un pilnveidoties.
***
Karloss, baidīdamies uzmodināt sievu, klusi pagriezās gultā uz otriem sāniem.
Kopš senajiem notikumiem Kronsvelā ir pagājuši vairāki gadsimti, taču to atblāzmas pilsētā ir skatāmas vēl šodien. Karloss neticēja visām tām abstraktajām un ezotēriskajām sarunām, taču ticēja, ka zeme, kas vienā mirklī ir iemantojusi sevī debesis un elli, nekad nespēs eksistēt mierīgi.
Vēra pie brokastu galda bija apbrīnojami klusa. Viņa bezgaršīgi baudīja rīta kafiju un mudināja Svenu pasteigties ar brokastu ēšanu.
– Ēd, nemuļļājies, mums jāpasteidzas.
– Vai jūs esat nolēmuši kur doties? – Karloss vaicāja, palīdzēdams zēnam trāpīt mutē lielo putras karoti.
– Jā, dosimies iepirkties, – Vēra vienaldzīgi atbildēja.
– Pikties, pikties! – Svens priecīgi sauca. Karloss mīļi noglāstīja dēla gaišo galvu un līdzīgi, kā to mēdza darīt Svens, enerģiski sasita plaukstas. Uz to mazulis priecīgi atbildēja – spēcīgi plaukšķinot ar plaukstām pa galdu.
– Nu, nu, nu, neapgāz bļodu, – Vēra mazliet pikti sacīja.
– Būs jau labi, – Karloss teica, pēdējā brīdī saķerdams sašūpoto putras bļodu.
Sieva nikni nopūtās un, novākusi galdu, devās uz viesistabu. Sabučojis un izcēlis mazuli no krēsliņa, Karloss devās pie sievas.
– Es šodien būšu diezgan vēlu, – viņš pieklusināti sacīja. – Ir daudz darba…
– Zinu jau zinu es tavu darbu, – Vēra nikni atcirta.
– Tev šodien nav garastāvokļa… – vīrs skumji novilka. – Vai tev šodien ir vizīte pie ārsta? – tas pieklājīgi vaicāja. Vēra neatbildēja, taču pēc mirkļa ironiski jautāja:
– Nez kāpēc man nav garastāvokļa?
Karloss grasījās doties projām, kad pēkšņi apstājās priekšnamā. Dusmas par sievas mūžīgajām aizdomām un biežo slikto omu darīja savu, un viņš atvadoties sacīja:
– Nākamreiz, kad tukšosi kārtējo pudeli, ieslēdz televizoru, tad redzēsi, ar ko es nodarbojos.
Karloss, negaidīdams atbildi, strauji aizvēra durvis un devās uz auto.
Braukdams automašīnā uz darbu, vīrietis prātoja, ka tad, kad visa šī jezga ap viesnīcu maniaku beigsies, viņš paņems atvaļinājumu un dosies ar ģimeni kaut kur atpūsties. «Tik sen mēs neesam nekur bijuši…» viņš sprieda, cenzdamies atcerēties, kura bija pēdējā reize, kad netraucēti bija pavadījuši laiku kopā. Kopš Svena piedzimšanas viņi nav devušies kopīgā atvaļinājumā. Tātad jau apmēram divus gadus. Tikpat cik… Ehh… Vīrietis smagi nopūtās.
Darba vietā izmeklētāju Ventliju sagaidīja nepatīkams pārsteigums.
– Mēra kungs, – viņš pieklājīgi sacīja, ieejot savā kabinetā un ieraugot savā krēslā sēžam pilsētas mēru. – Kāds patīkams pārsteigums! – Ventlijs stipri ironizēja.
– Nu nestāsti, ka tev šis pārsteigums ir patīkams, Ventlij, – mērs Grīnbergs pikti sacīja.
– Nu ko jūs! Man vienmēr patīkami uzņemt šādus viesus. Dzersiet kafiju vai tēju?
– Neesmu nācis dzert pie jums, – mērs mazliet izsmejoši sacīja un norādīja Ventlijam uz apmeklētāju krēslu. Karloss dziļi ievilka elpu, tādējādi negribēdams izrādīt savu neapmierinātību par mēra atļaušanos.
– Kas notiek ar slepkavību izmeklēšanu? – viņš, vienā mirklī pārtraukdams tirgošanos, asi jautāja.
– Mēs pie tā strādājam, – Ventlijs nopietni atbildēja.
– Prese mani samals miltos, ja es nesniegšu konkrētu paziņojumu saistībā ar šo lietu, – Grīnbergs nikni sacīja.
– Kā jau es teicu, mēs pie tā strādājam.
– Ko pie velna nozīmē – jūs strādājat? Kopš pirmās slepkavības ir pagājuši jau trīs mēneši. Un jums joprojām nav pat aizdomās turamo! Jums nav nekā!
– Šis ir ļoti neparasts gadījums, – Ventlijs centās saglabāt mieru, negribēdams izrādīt, ka neeksistējošie pierādījumi viņu pašu padara gluži vai traku. ◆
(Turpinājums sekos.)
