SIA «Latvijas piens» valdes priekšsēdētāja Anita Skudra nepiekrīt, ka līdz ar pašreizējām problēmām ir pamats bažām, ka rūpnīcas projekts kopumā ir izgāzies un valsts ar vairāk nekā septiņu miljonu eiro garantiju to atbalstījusi velti: «Uzņēmums noteikti ir dzīvotspējīgs un nav salīdzināms ar «Liepājas metalurgu», jo iepērk pienu, norēķinās ar piegādātājiem, ražo plānotajā apjomā un piegādā produktu klientiem vietējā un eksporta tirgos.»
Politiska pozēšana
«Balstītas nevis uz ekonomisko loģiku un rūpēm par valsts maku, bet politisku pozēšanu,» tā diskusijas par SIA «Latvijas piens» grūtībām vērtē DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Situācija rada asociācijas ar «Liepājas metalurga» stāstu, atzīmē eksperts. Abos gadījumos izmantotas valsts garantijas, lai radītu jaunu uzņēmumu vai ražotni. Abos gadījumos iepriekšējā uzņēmuma vadība pieļāvusi nopietnas kļūdas, kuru ietekme pārklājusies ar satricinājumiem noieta tirgos.
Tomēr krīze uzņēmumā «Latvijas piens» ir ar cerīgāku iznākumu, jo tā operacionālā darbība ir veiksmīga, tikai jāatrisina veco parādu problēma, uzskata P.Strautiņš.
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks par «Latvijas piena» nosacīto fiasko atzīst: «Par nožēlu nozarei un par atzinību sev tagad varu teikt, ka mans sākotnēji paustais viedoklis izrādījies korekts.» Viņaprāt, nebija pareizi balstīt jauno rūpnīcu uz industriālo produktu ražošanu, «kas patiesībā ir produkti nevis ar augstu, bet gan zemu pievienoto vērtību».
«Nevaru komentēt, vai zemnieki atgūs zaudēto naudu, bet pašlaik nozarei ir svarīgi, lai vispār šis uzņēmums strādā – tādā vai citādā veidā. Dzīvē ir pierādījies, ka produktu sortiments, pret ko ļoti iebildām, bet kas tomēr tika virzīts kā veiksmes stāsts, tirgū izrādījies nevajadzīgs. Šāds produktu salikums sevišķi krīzes apstākļos pēc definīcijas nevar nodrošināt uzņēmumam normālu eksistenci, nemaz nerunājot par attīstību,» saka J.Šolks. «Jo Latvijā ir arī citi siera ražotāji, turklāt ar lielākām tradīcijām un pircēju uzticību. Tas, ka sieram uzraksta virsū «Trikāta», maz ko nozīmē – tas ir tikai zīmols. Sanācis veiksmes stāsts bez veiksmes,» skarbs ir LPCS vadītājs.
Fokusā – eksports
Jau 2014. gada beigās, izprotot krīzes ietekmi uz nozari kopumā, uzņēmums veica rūpīgu sagatavošanos nākamajam periodam, stāsta A.Skudra. Optimizēja ražošanu, samazinot nevajadzīgos posteņus, ieviesa jaunus instrumentus, kas palīdz sekot finanšu plūsmai, kā arī rūpīgi pārskatīja ražošanas plānošanu, to pielāgojot katras dienas situācijai. 2015. gadā «Latvijas piens» plāno apgrozījumu saglabāt 2014. gada līmenī, kas bija 28,33 miljoni eiro. Zemniekiem piederošās rūpnīcas izveidē ieguldīti gandrīz 15 miljoni eiro, no kuriem 7,11 miljoni eiro bija garantētais valsts atbalsts, bet ES fondu finansējums – vairāk nekā četri miljoni eiro. Uzņēmumu dibināja kooperatīvi «Trikāta KS», «Dzēse», kā arī «Piena partneri KS», kas pirms gada uzņēmumu pameta, kad īpašniekiem pievienojās LPKS «Latraps» ar viena miljona eiro investīcijām un vēlāk kooperatīvs VAKS, investējot vēl 0,3 miljonus eiro. Lielākais īpašnieks pašlaik ir «Trikāta KS» ar 54 procentu kapitāldaļu, liecina informācija «Lursoft» datu bāzē. Kā vēstīts, tā kā «Latvijas piens» kooperatīvam ir parādā vairāk nekā trīs miljonus eiro, «Trikāta KS» meklē pircēju savām daļām, un viens no pretendentiem ir jau pieminētais «Latraps». Tāpat «Latvijas piens» par 2014. gadā nesamaksāto pienu 297 tūkstošus eiro palicis parādā kooperatīvam «Dzēse», kam pieder 21 procents daļu uzņēmumā.
«Papildu kapitāla ieplūšana būtu ļoti vēlama, un šis jautājums ir dienaskārtībā. Uzņēmums nevienam neprasa parādus atlaist, bet parādu nomaksas pagarināšana komerciāli ilgtspējīgam, taču pagaidu grūtībās nonākušam biznesam ir normāla banku darbības prakse,» uzsver ekonomists P.Strautiņš.
A.Skudra piebilst, ka ļoti vērtīgs būtu investors, kurš vēlētos attīstīt ražošanu Latvijā un dotu pievienoto vērtību ar savām zināšanām un pieredzi darbībā arī ārvalstu tirgos.
«Latvijas piena» vadītāja, skaidrojot, kādi būs «ātrie plāksteri» uzņēmuma rādītāju uzlabošanai, lai izkļūtu no grūtībām, vispirms norāda, ka uzņēmumam ir vajadzīgs laiks un apgrozāmie līdzekļi. «Laiks – siera ražošanas izvēršanai un galvenais – eksporta tirgu attīstīšanai. Savukārt, lai to veiktu, nepieciešami papildu apgrozāmie līdzekļi, kurus jaunam uzņēmumam ir daudz grūtāk piesaistīt nekā uzņēmumam ar vēsturi,» uzskata A.Skudra.
Noslogo pusi jaudas
«Latvijas piens» pašlaik galvenokārt ražo sierus – gan apaļos, izmantojot pasaulē zināmas un atzītas receptes, gan arī Latvijā iecienītos puscietos, tāpat siera bumbas. Papildus uzņēmums turpina ražot arī industriālos piena produktus – aktīvi top sūkalu koncentrāts un saldais krējums kā blakusprodukti siera ražošanas procesā. Sāpīgi biznesu skārusi sākotnēji izvēlētā stratēģija pārāk lielu uzsvaru likt uz industriālo produktu ražošanu.
Kā stāsta A.Skudra, 2014. gada nogalē izdevās dubultot zīmola «Trikāta» sieru ražošanu, kā arī sākt eksportu uz jauniem tirgiem – Zviedriju un Somiju. Pašlaik jau trešdaļu no saražotā siera eksportē uz Skandināviju. Pērn saražotas 2050 tonnas siera, šogad plānotas jau 5500 tonnas. «Pašlaik noslogoti 40–60 procentu no ražošanas jaudām, kas nozīmē, ka pārstrādāt varam līdz pat 80 tūkstošiem tonnu piena gadā. Tas ir potenciāls, ko piedāvāt eksporta valstīs. Galvenās eksporta valstis ir Zviedrija, Somija un Ukraina, bet Baltijas tirgu dēvējam par vietējo. Šobrīd gan tas ir ārkārtīgi pārpildīts ar sieru. Daudzi uzņēmumi pievēršas dempinga darījumiem. «Latvijas piens» nav nedz prasījis valsts atbalstu, nedz arī saņēmis kādu atbalstu sakarā ar Krievijas embargo ietekmi. Sankciju smagumu uzņēmuši uzņēmuma īpašnieki – zemnieki. Uzņēmums ir pārāk jauns, tam pievērsta liela uzmanība, jo tas pretendē kļūt par apliecinājumu, ka Latvijā piena pārstrādē varam izveidot pilna cikla ražošanu – no izejvielas līdz gatavam produktam,» norāda A.Skudra.
Šogad atklāts eksports uz Grieķiju, Serbiju un Bulgāriju, saņemot atkārtotus pasūtījumus. Pirmais pasūtījums devies uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Turpinās sarunas ar klientiem dažādās pasaules valstīs. Pašlaik vistuvāk reāliem darījumiem ir Dānijas un Itālijas tirgus. «Paralēli strādājam pie eksporta attīstīšanas uz ES valstīm – Lielbritāniju un Vāciju, jo dalība izstādē Lielbritānijā gada sākumā deva pozitīvu rezultātu,» klāsta A.Skudra.
Jārada īpašais
«Es neteiktu, ka piena fermeriem pašiem sev uzliktais krusts ir nests velti. Jo lielākas un daudzveidīgākas būs piena pārstrādes jaudas Latvijā, jo labāk būs tā ražotājiem. Tikai šajā gadījumā ar privātiem līdzekļiem ir apmaksāts kopējais labums – «Latvijas piena» investori maksājuši par to, kas galu galā nesīs labumu visai nozarei. Tas, ka šā sabiedriskā labuma veidošanā iesaistījusies valsts ar savām garantijām, ir bijusi saprātīga politika. Svaigpiena ražošana tālākā nākotnē Latvijā vēl var augt pat vairākkārt, jau patlaban vietējie pārstrādātāji netiek galā ar visu apjomu. Potenciālais noiets šiem produktiem ir lielāks nekā teorētiski iespējamais maksimālais ražošanas apjoms Latvijā. Tāpēc tādi uzņēmumi kā «Latvijas piens» nākotnē ir un būs vajadzīgi vēl, vēlams – vēl lielāki un modernāki. Piena ražošana un pārstrāde var būt viens no lielajiem mūsu tautsaimniecības panākumu stāstiem nākamajās desmitgadēs,» nākotni pozitīvu zīmē P.Strautiņš.
Savukārt J.Šolks atzīmē, ka «Latvijas piena» vadītāja A.Skudra ir «ļoti spējīga», taču «jābūt arī ražošanas līdzekļiem – tie nosaka uzņēmuma iespējas, kas pašlaik ir stipri ierobežotas». Bez papildu investīcijām J.Šolks neredz iespēju uzņēmumu attīstīt. «Tāpēc nepieciešams spēcīgs investors, kā arī uzņēmums jārestrukturizē. Negribu teikt nodrāztas frāzes par to, ka jāuzlabo sortiments, jāizdara vēl vairāk – jārada kaut kas specifisks. Vienkārši ražot vairāku veidu sieru – tas neko nemainīs. Jārada produkti, kuriem būtu savs tirgus, īpaši ārvalstīs. Ar parastajiem produktiem vien turpmāk neveiksies,» vērtē LPCS vadītājs. ◆
