Dažas karstas dienas čehu kalnos, safari un pēc kara atdzimušajā vācu Drēzdenē.
Kā būtu, ja šoreiz dotos uz Čehiju? Salīdzinoši netālu. Pietiekami kalnains, bet ne pārāk ekstrēmi, lai takās varētu aizvest arī bērnus. Redzēta vien caurbraucot uz Itālijas Dolomītalpiem – svērām visus plusus un mīnusus, izvēloties šīs vasaras atvaļinājuma galamērķi. Un trāpījām! Vismaz noķērām silto sauli, kas no 16. līdz 21. jūlijam Latvijai grieza muguru, bet Poliju, Čehiju un virkni citu Eiropas valstu lutināja ar 30 un vairāk grādiem.
Trīs autobusi ēstgribētāju
Izbraukšanas rītā, atklāti sakot, nočammājāmies. Lai tiktu uz vairāk nekā tūkstoš kilometru tālo naktsmītni Vroclavā, pa vidu piestājot paēst, uzpildīties vai vienkārši izlocīt kājas, nepietiek ar pulksten 8.30, ko laiski esam izraudzījušies startam. Taču ceļš ceturtdienas rītā ir mierīgs un gar briestošajiem Lietuvas labības laukiem vijas itin raiti. Tikai uz Polijas robežas tiekam apturēti – robežkontrole pārbauda šofera dokumentus un liek atvērt bagāžnieku, lai pavirši pārliecinātos, vai ceļojuma somās neesam paslēpuši nelegālu alkoholu un cigaretes.
Pirmā nopietnā apstāšanās mums ir netālu no kanāliem un ūdeņiem skaistās un bagātās Augustovas, kur draugi iesaka beidzot iegriezties daudziem latviešiem tik ļoti pazīstamajā ēstuvē «Abro». Tāpēc izvēlamies nevis apvedceļu, bet veco labo Augustovas virzienu. Nedaudz gan nobīstamies, ieraugot trīs autobusus (tiešām ar Latvijas numurzīmēm) un milzīgo rindu. Taču tā kustas salīdzinoši raiti, jo sistēma, kā apkalpot masas, nostrādāta itin labi. Pa ceļam uz kasi visi jau izstudējuši ēdienkarti, kurā netrūkst ne frī, ne skābētu kāpostu un kartupeļu pankūku, un apkalpotāji ar milzu paplātēm tekalē kā skudriņas, lai pēc iespējas ātrāk apmierinātu ceļotāju ēstgribu. Turklāt cenas (iespējams norēķināts eiro) ir tīri pieņemamas.
Ievadot navigācijā mūsu naktsmītni, saprotam, ka nu tikai jājož. Tomēr ieskrieties varam vien aiz Varšavas, atstājot aiz muguras lielus ūdeņus, jahtas un peldvietas, kas tuvu pie 30 grādiem tā vien vilina. Ātrgaitas šosejas poļiem joprojām ir acīmredzama Rietumu virziena prioritāte.
Skarbā Sudetu vēsture
«Vai tiešām esam nonākuši īstajā vietā?» neticīgi jautājam, aptuveni 1.30 pēc Latvijas laika piestājot norādītajā hosteļa adresē Vroclavā. Izskatās pēc kāda milzīga reliģiska centra ar krustu un Dievmāti, un, izrādās, tā arī ir. Pašiem nezinot, esam rezervējuši naktsmītni, kurai atvēlēta daļa katoļu jezuītiem piederošā daudzstāvu ēkā. Lai gan esam krietni nokavējušies, mūs laipni sagaida vīrs gados, kurš labi runā krieviski un pretēji naktsmītnes noteikumiem pēc pulksten 22 netrokšņot, pažēlojot nogurušos bērnus, mūs ar nedaudz grabošu liftu uzved vajadzīgajā stāvā. Pēc garā ceļa guļam kā Dieva azotē. Arī cenā iekļautās brokastis pie garā kopgalda ir gana sātīgas un garšīgas, tāpēc vēl aptuveni trīs stundas garajā ceļā uz kūrortpilsētiņu Špindlerovu Mlinu Čehijā dodamies atspirguši.
Drīz aiz Vroclavas, kā mēs sakām, parādās arī reljefs, kas, tuvojoties galamērķim, kļūst aizvien izteiktāks, iegriežot šauros ceļus strauji līkumotā serpentīnā. Tie vijas garām arī pamestām kalnu raktuvēm, neviļus liekot aizdomāties par Sudetu kalnu rajona skarbo pagātni, kur meklējamas Otrā pasaules kara pirmās dzirksteles. Vācieši, kas tolaik apdzīvoja šo reģionu, pēc Pirmā pasaules kara nav bijuši mierā ar «atmošanos» jaunajā Čehoslovākijā un nosacīto apspiešanu, kā zaudētājiem netiekot pie augstiem amatiem un stāvokļiem sabiedrībā. Tāpēc viņi cerīgi lūkojušies uz Hitleru, kas 1938. gadā pieprasīja atdot Sudetiju Vācijai. Karam noslēdzoties, tas Sudetijas vāciešiem maksāja pilnīgu padzīšanu – savas mājas uz neatgriešanos zaudējuši aptuveni trīs miljoni, nemaz nerunājot, cik daudzi šajā «tīrīšanā» gāja bojā. Nezinu, vai un cik liels aizvainojums par to joprojām gruzd vāciešos – majestātiskajā, zaļajā kalnu reģionā vairākums ceļotāju auto numurzīmēs ir «D».
Virsotne uz poļu un čehu robežas
Savukārt mūsu pansijas īpašnieki ir itāļi, kas numuriņus iekārtojuši virs kārdinošas picērijas. Ir karsts, tāpēc, paēduši gardas itāļu pusdienas, aplūkojam pilsētiņu, kur netrūkst hoteļu, pansiju un dažāda kalibra restorānu, kā arī ķīniešu pārtikas veikaliņa, un dodamies veldzēties uz vietējo akvaparku. Pilsētiņā tādi ir divi. Tāpat tur var atrast kāpšanas trases, atrakcijas, milzīgus skrejriteņus, velosipēdus un citus aktīvās atpūtas elementus un kalnu taku sākumus. Arī paši atpūtnieki tērpušies visnotaļ sportiski, bruņojušies ar kalnu apaviem un nūjām – nebūs nekādas gulēšanas pludmalē!
Uz mūsu noskatīto galveno kalnu maršrutu – 1603 metrus augsto Čehijas augstāko virsotni Sņežku – no Špindlerovas Mlinas iespējams nokļūt vismaz trīs veidos. Līdz noteiktam punktam var braukt ar pilsētas autobusu (citu transportu konkrētajā kalnu dabas parka rajonā nelaiž) un doties vairākus kilometrus kājām, aplūkojot klintis un citus dabas objektus, soļot aptuveni 20 kilometrus kājām gar upi vai sēsties savā automašīnā un braukt kādus 50 kilometrus līdz pacēlājam. Izvērtējot katra varēšanu, izvēlamies trešo variantu, bet ar noteikumu, ka augšā kāpsim un lejā brauksim.
Pa ceļam augšup satiktie kāpēji liek domāt, ka mūsu izvēle nav tā populārākā. Izskatās, ka lielākā tiesa augšā ir uzbraukuši un teciņiem dodas lejā, taču vēl vairāk ir to, kas nekāpj, bet pastaigājas. To spriežam, kad pēc vairākām stundām, pārvarot karstumu, milzu nogurumu un slāpes (neesam paņēmuši pietiekami daudz dzeramā), nonākam pirmajā virsotnes kafejnīcā. Tur ir ļoti daudz nez no kurienes uzradušos cilvēku, kas migrē no šīs ēstuves uz otru pašā virsotnē. Taču tajā mirklī mūs interesē tikai veldzējošais ūdens, par ko norēķināties vispirms prasa poļu zlotos. Izrādās, aptuveni 40 kilometru garā Sudetu Krkonošes kalnu grēda, kurā arī slejas Sņežka, iet gandrīz pa vidu Čehijas ziemeļu un Polijas dienvidrietumu robežai. Tāpēc ieteicams nēsāt līdzi personu apliecinošus dokumentus. Mums gan neviens tos neprasa, tāpēc kā personiskā nespēka uzvarētāji lepni laižamies lejā, savā apziņā ierakstot, ka esam pieveikuši Čehijas augstāko kalnu. Pārrodoties Špindlerovā Mlinā, sapņojam iegremdēties vietējā upē, kur netālu pie milzīga dambja var atrast peldvietu. Taču tieši tajā brīdī uznāk liels negaisa mākonis, tāpēc dodamies vienkārši pūsties.
Lielākā Āfrikas dzīvnieku kolekcija
Arī nākamajā dienā traucamies aptuveni 50 kilometru tālā ceļā, bet nedaudz citā virzienā – uz Dvur Kralove nad Labem. Tur atrodas plašs zoodārzs, kas lepojas ar lielāko Āfrikas dzīvnieku kolekciju visā Čehijā, un safari, kur par atsevišķu samaksu var doties gan ar parka autobusu, gan savu auto. Šī diena karstuma ziņā neatpaliek no pārējām. Paēnu un veldzi meklē ne tikai dzīvnieki, bet arī zoodārza apmeklētāji, kuru ērtībām pieejami ne vien atspirdzinoši dzērieni, bet arī izsmidzinoša duša. Kad esam sasēduši savā automašīnā, lai vērotu antilopes, zebras, lauvas un citus viņu puslīdz brīvajā gājumā, uznāk kārtīgs lietus. Taču drīz tas beidzas un atkal ir saulains un karsts. Nekādas atšķirības no tropu mājām, kur brīvi lidinās putni, dzīvojas mērkaķīši un cita siltzemju radībiņa. Bērniem, šķiet, lielie grādi netraucē. Nobeigumā viņi vēl ir gatavi kāpelēt un lodāt pa milzīgo atrakciju «cietoksni» parka teritorijā.
No jauna uzceltā Drēzdene
Drēzdene Vācijā vairāk ir izvēle manam priekam – kā neaizbraukt, esot tik tuvu šai pilsētai, kura pēc Otrā pasaules kara nestās iznīcības uzcēlusies gluži kā fēnikss no pelniem. Turklāt tā iznāk gandrīz pa ceļam uz mājām, tāpēc, pamājuši Špindlerovai Mlinai ardievas, laižamies nepilnu trīs stundu ceļā. Lielākā tiesa paiet, līkumojot pa mazajiem kalnu ceļiem, pamīšus iebraucot te Polijā, te atkal Čehijā. Taču, kad nonākam uz autostrādes, simts kilometri kūst lielā ātrumā.
Arī Drēzdene mūs sagaida saulē tveicēta. Nekur tālu gan neesam plānojuši staigāt – tikai apskatīt pašu centru, graciozo Drēzdenes Dievmātes katedrāli, operas namu, terasi pie Elbas upes, kas izstaro mieru un nosvērtību. Šajā pilsētā, kas ir Saksijas federālās zemes galvaspilsēta un lepojas ar ievērojama kultūras, ekonomikas un tūrisma centra slavu, bet pēdējos gados kļuvusi par tādu kā vācu Silīcija ieleju, vai uz katra soļa skan mūzika, ko izpilda kvalitatīvi ielu muzikanti. Nesteidzīgi pastaigājas tūristi, ir zilas debesis, rotājas gaisma, un varam piepildīti atgriezties Latvijā.
Ceļš mājup šoreiz rit daudz ātrāk. Brīnāmies par vēja sagāztajiem kokiem Vroclavā, kur atkal nakšņojam pirms garā atpakaļceļa. Esam izvēlējušies maršrutu caur Belostoku. Šajā virzienā notiek aktīva autostrādes būvniecība, tāpēc šur tur veidojas sastrēgumi. Taču tie nenozog pārāk daudz laika, ko veltām arī pusdienām un citām pieturiņām. Neliels jaunatklājums ir Suvalki netālu no Lietuvas robežas, kurā iemaldāmies pa citu ceļu, meklējot pārtikas veikalu. Tā uz mirkli atklājas kā piemīlīga vecpilsēta, nevis krāsaino daudzstāvu māju un ielas reklāmu ņirboņā. Citu reizi vajadzētu iepazīt tuvāk. Tāpat kā Augustovu, Vroclavu un citas poļu pilsētas, kurām parasti vien izskrienam cauri, īsti nesatiekoties. ◆
