Kas notiek, kad auto orientēšanās entuziasti ir arī galda spēļu fani? Artūrs un Marika Rutkovski to zina ļoti labi, vēl jo vairāk – abi ir vieni no auto orientēšanās spēles «Makatana» veidotājiem. Pēc profesijas programmētājs un šuvēja, Artūrs un Marika orientēšanos un «Makatanas» veidošanu sauc par savu dzīvesveidu.
«Kā traka uz mašīnām,» sevi raksturo Marika, stāstot, ka vienmēr vēlējusies iestāties kādā autoklubā un, nopērkot pirmo auto – «Opel Calibra» – tālajā 2006. gadā, tas arī izdarīts. «Kopš tā laika sākām piedalīties auto orientēšanās sacensībās, vispirms «Autolistes» pasākumos,» par aizraušanās pirmsākumiem stāsta Artūrs. «Autoliste» ir organizācija, ar kuras palīdzību Artūrs un Marika sākuši interesēties par auto orientēšanos. Nu jau viņu kontā ir apmēram 15 šādu sacensību, taču lielākais lepnums ir par pašu izveidoto un organizēto «Makatanu».
Auto orientēšanās ar «odziņu»
«Makatana» jeb mašīnu «Katana» ir auto orientēšanās sacensību formā izspēlēta galda spēles «Katanas ieceļotāji» versija, ko 2011. gadā izveidojis Artūrs ar draugiem, iedvesmojoties no «Autolistes» sacensībām. «Gints Malzubris šo ideju sāka attīstīt, un es domāju, kā mēs varam piesaistīt kontrolpunktus pie resursiem. Radās ideja, kā to realizēt ar programmatūras palīdzību. Tad vēl viens cilvēks, Andris Cakuls, konstruktīvi domāja, kā visu savienot. Visi trīs, saliekot galvas kopā, spēles konceptu arī izdomājām. Pārējais bija programmēšanas jautājumi un administrēšana – ko, kā, kur izvietot. Tā mēs arī trijatā aizsākām un savas sievas paņēmām palīgā – sīkiem darbiņiem,» Artūrs atminas «Makatanas» izstrādi.
Pirmā «Makatanas» spēle norisinājās 2011. gada 10. decembrī Baldones, Vecumnieku un Iecavas robežās, pulcējot 16 dalībnieku komandas, kuras katra, apmeklējot 54 kontrolpunktus, nobrauca ap 250 kilometru. Kā stāsta Artūrs, gatavojoties spēlei, jānostūrē daudz vairāk: «Gatavojoties pirmajai, nobraucām ap 700 kilometru, izbraukājām apvidu, sabildējām un izlasījām no 100 punktiem tos vislabākos.»
Otrajā spēlē pēc gada, komandu skaitam palielinoties līdz 20, būtiski auga arī kontrolpunktu skaits – 71, attiecīgi arī dalībnieku nobrauktais kilometru skaits – apmēram 320. «Apmēri bija daudz, daudz iespaidīgāki – Jelgavas, Tērvetes, Dobeles rajons, sākot no Liepājas šosejas līdz pat Žagarei Lietuvā. Tur mēs paši nobraucām pāri 1000 kilometriem, atlasījām vairāk nekā 150 punktu. Apmeklējām pilnīgi visas vietas, ko var apskatīt tajos reģionos, neiedomājamākās lietas un vietas redzējām – vecas mājas, drupas, interesantus akmeņus, kokus,» atceras Artūrs.
Trešajā reizē – 2014. gada 17. maijā – «Makatana» saglabāja savu nosaukumu, bet nedaudz tika mainīts spēles koncepts, dalībniekiem piedāvājot spēli «Ticket to ride», kurā virtuālas ceļu būvēšanas vietā (kā tas notiek «Katanas ieceļotājos»), uz virtuālas Latvijas kartes notika sliežu ceļu pirkšana un būvēšana. Kontrolpunktu skaits šajā spēlē bija pieaudzis līdz 130, kurus 22 komandas mēģināja apmeklēt 270 kilometru garā maršrutā.
«Tās nav sacensības,» uzsver Artūrs, aprakstot «Makatanu». «Nepietiek ar to, ka apskatās un brauc tālāk, dalībniekiem jāizkāpj ārā, jāsameklē kontrolpunkts, jāatrod atbilde, jāplāno brauciens tālāk. Tāpēc arī komandā ar diviem cilvēkiem ir par maz, jābūt trim, četriem, visiem atradīsies, ko darīt. Ir arī tādi, kas ierodas ar busiņu, septiņi cilvēki kopā.» Marika un Artūrs atzīst, ka vienkārša auto orientēšanās viņiem vairs nav interesanta, ir svarīgi, lai papildus, kā paši saka, «vienkāršai braukšanai un bildēšanai» būtu arī jāpieslēdz loģiskā un radošā domāšana, jāmeklē atbildes un pa ceļam arī jāiemācās kaut kas jauns. Esot bijuši dalībnieki, kam, spēlējot «Makatanu» pirmo reizi, nav bijusi skaidrība par to, bet tas gan viņu spēles prieku nav mazinājis. «Zvanīja, rakstīja, ka grib jau nākamo. Ap 300 kilometru nobraukuši, nomocījušies, it kā neko daudz nav atraduši, bet grib vēl, jo beidzot spēles beigās ir sapratuši, kā tas īsti notiek,» stāsta Artūrs. «Mums pašiem tā bija – kad pirmajās sacensībās piedalījāmies, vispār nesapratām, kas jādara, kāpēc jādara, kur jābrauc,» piebilst Marika.
Neparasts hobijs visai ģimenei
Braucienos Marikai un Artūram reizēm pievienojas arī viņu bērni. «Kad jaunākais bija pavisam maziņš, krēsliņā ņēmām līdzi. Vienu reizi tā notika, toreiz trešo vietu dabūjām, bet nu tas bija traki. Vairāk tā neesam darījuši, atstājam pie vecvecākiem,» atzīst Marika. Viņasprāt, bērniem piemērotāka aktivitāte ir slēpņošana (nodarbe brīvā dabā ar navigācijas paņēmieniem, kuras mērķis ir visā pasaulē izvietot un meklēt slēpņus – nelielas tvertnes ar sīkumiem, ko atstājuši iepriekšējie slēpņotāji): «Viņiem patīk, priecājas par katru atrasto slēpni. Tas ir mierīgs pasākums, var braukt, kur gribas, laiks nav ierobežots, kaut vai stundu drīkst pie vienas kastītes sēdēt, bet sacensībās tā nevar.»
Pašlaik Rutkovsku ģimene nav aktīvākie auto orientēšanās sacensību dalībnieki, taču viņiem hobiju netrūkst un mājās brīvais laiks nav jāpavada. «Mēs piedalāmies vēl visādās aktivitātēs saistībā ar globālās pozicionēšanas sistēmām, tādām spēlēm kā slēpņošana. Tagad modē ļoti nākusi spēle «Ingress», kuras mērķis ir kontrole pār teritoriju. Arī šī spēle ir dabā, jābrauc uz noteiktām vietām, tur notiek cīņa starp divām frakcijām. Tā ka, ja mēs tagad kaut kur braucam, tad ar mērķi,» stāsta Artūrs. Slēpņot Marika un Artūrs bijuši arī ārzemēs, tai skaitā Čehijā un Spānijā. «Mēs ceļojam citādi nekā ikdienas tūristi, kas apmeklē kādas zināmas vietas, mēs labāk pa kalniem, pa purviem, tā atpūšamies,» Artūrs apraksta ģimenes ceļošanas ieradumus. «Citi samaksā gidam, lai tas izvadā pa slavenākajām vietām, mēs paskatāmies, kur ir slēpņi. Tas pats jau vien sanāk, tikai nevienam nav jāmaksā, un sanāk apskatīt kaut ko tādu, ko parastā ekskursijā neredzēsi,» stāsta Marika. Kā spriež Artūrs, apceļota arī gandrīz visa Latvija: «Zemgali krustām šķērsām esam izbraukājuši, Kurzemi arī. Tikai Latgale un Vidzemes augšējā daļa palikusi.»
Runājot par nākotnes plāniem, Artūrs un Marika ir noskaņoti orientēšanos turpināt un «Makatanu» piedāvāt interesentiem. «Nākamā spēle, ko rīkosim, noteikti būs Latgalē, esam par to runājuši, komandām tas nebūs šķērslis, galvenais piedalīties, jo šādu pasākumu Latvijā trūkst,» uzskata Artūrs. Marika ir apņēmības pilna saglabāt ģimenē orientēšanās un slēpņošanas tradīcijas: «Tā vai citādi, bet to visu turpināsim. Kaut kas varbūt ar laiku apnīk, tā vietā nāk cits, bet pamatideja saglabājas – kaut kur jābrauc, kaut kas jāmeklē, jāapskatās, jābauda daba.» ◆
