Uzņēmuma, kur ciemojamies, lai sastaptu vasaras nodarbinātības programmā iesaistītos skolēnus, gaišajā un mājīgajā ražotnē skaļāk un klusāk dūc iekārtas, bet jaunie darbinieki teju ar baltiem cimdiem rokās veic uzticētos darbiņus, neviļus liekot aizdomāties par pašu pirmo darba pieredzi.
Toreiz, pirms gadiem 25, 30, šo pasākumu gan nesauca tik smalki un laikrakstos neziņoja, cik skolēnu pieteikušies un darba vietu nodrošinātas. Gribēji brīvpusdienas un kādu lieku kapeiku, algas dienā izstāvot rindu pie saimniecības vai kolhoza kases, lūdzu – kartupeļu, biešu, mārrutku un gurķu plantācijas tā vien gaidīja ravētājus, ražas vācējus un akmeņu lasītājus. Varēja arī ņemt rokā šķēres un doties labības laukā, lai izgrieztu «nepareizās» vārpas, vai kokaudzētavā potēt ābelītes. Ja paveicās, darbs atradās arī vietējā konservu cehā, kur milzu baļļās vajadzēja pārmazgāt entās trīslitru burkas un lielo sievu uzraudzībā «pareizi» tās sapildīt ar gurķiem marinēšanai. Vēl vajadzēja ieplānot laiku darbiem skolas izmēģinājuma lauciņos, kā arī dobju un celiņu ravēšanai un klašu kārtošanai, nemaz nerunājot, ka arī mājās bija paprāvs dārzs, siena pļava un cukurbiešu vagas ģimenes budžeta vairošanai. Turklāt nekādas čīkstēšanas, ka grūti vai par maz maksā. Vajadzēja, un darījām!
Jaunajai paaudzei tas viss ir stipri aiztaupīts. Mainījies laiks, iekārtas, paražas un tikumi. Laukos piemājas saimniecības un kūtiņas lielākoties likvidētas, jo ir ekonomiski neizdevīgi tā ņemties un plēsties, lai sagādātu savu produkciju. Arī kolhozu vairs nav, bet skolā tās retās talkas un darbiņus sākuši dēvēt par darba terapiju, lai nesaceltos brēka, kāpēc bērnam rokās ielikta slota vai lupata. Atliek mājas, kur, atklāti sakot, daudziem bieži vien nolaižas rokas darbaudzināšanai. Tāpēc, lai dzīvo nodarbinātības programmas, kur iepazīt skarbo dzīves realitāti, ka nauda nerodas bankas automātā un nemaksā ne tuvu tam, cik gribētos. Žēl tikai, ka kampaņām ir pārāk seklas saknes. Diez vai tās spēs stingri noturēt cēlo darba tikumu.
