Vairākos masu informācijas līdzekļos jau pavīdēja ziņa, ka populārā dziedātāja Marija Naumova gatavo jaunu koncertprogrammu, ar ko plāno uzstāties arī Dzintaru koncertzālē augusta nogalē notiekošajā festivālā «Bigbank Latvijas pērles».
Tas gan būs dažas dienas vēlāk, jo «Kādā jaukā dienā», kā māksliniece nosaukusi savu jauno koncertprogrammu, vispirms tiks pirmizrādīta Jelgavas kultūras namā 27. augustā, kas arī bija galvenais «Ziņu» un Marijas Naumovas tikšanās iemesls. (Vai iegansts, ja lasītājam tīk, jo patērzēt ar šarmantu būtni šim gadam pagaidām neraksturīgi saulainā vasaras dienā klusinātas, Marijai tik piedienīgas franču mūzikas fonā, kā mēdz teikt vēl kāds Latvijā pazīstams cilvēks – kas var būt labāks par šo!)
– Pagājuši vismaz divdesmit gadu, kopš esat uz skatuves (kā profesionāla dziedātāja, jo aktrises ampluā izmēģinājāt jau 10 gadu vecumā, kad jūsu māte Jevgeņija Soldatova atveidoja galveno lomu Rīgas Krievu drāmas teātra izrādē par Antuānu de Sent-Ekziperī «Tikai sirds», bet jūs bijāt gan galvenā varone bērnībā, gan Mazais Princis, gan Roze). Tomēr īsti slavena Latvijā kļuvāt pēc 2002. gada Eirovīzijas.
Es pat īsti negribētu šādam vērtējumam piekrist. Bērnu ansamblī dziedāju jau no sešu gadu vecuma, tātad galvenokārt tomēr esmu dziedātāja. Droši vien vairums jau piemirsuši, ka 1996. gadā festivālā «Rīta zvaigzne» kļuvu par otrās vietas ieguvēju, saņemot arī skatītāju simpātiju balvu.
Bet pavisam nopietni sākās 1997. gadā, kad sadarbībā ar Raimondu Paulu piedalījos Džordža Geršvina 100 gadu jubilejai veltītajās koncertprogrammās. Sadarbība ar Maestro turpinājās, un 1998. gadā klajā nāca pirmais mans solo albums ar Paula dziesmām krievu valodā.
Bet 2000. gadā sadarbībā ar Niku Matvejevu, Elīnu Garanču un Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu kori tapa albums «Ieskaties acīs», kas divu nedēļu laikā pēc tā iznākšanas ieguva zelta diska statusu un drīz pēc tam arī platīna disku.
– Esmu pārliecināts, ka vairumam potenciālo lasītāju tikko minētie fakti ir vai nu piemirsti, vai pat vispār nezināmi, jo pirmkārt tomēr Marija Naumova – tā ir Latvijas uzvara Eirovīzijā. Pieļauju, ka tas ir mazas valstiņas komplekss, kuru jums izdevās veiksmīgi pārvarēt. Kā jums pašai šķiet, vai ar dziesmu «I Wanna» 2002. gada Eirovīzijas finālkoncertā Tallinā kļuvāt par uzvarētāju, lielā mērā pateicoties krāšņajam šovam, ar kādiem līdz tam latviešu populārās mūzikas izpildītājas īpaši nebija izcēlušās. Speciāli riskējāt, jūtot, ka ar latviski noslēgtu temperamentu tādos konkursos tālu netikt?
Reāliem cilvēkiem, vai tie būtu krievi, latvieši, francūži, japāņi vai kas cits, vairāk interesē, piemēram, mīlestība un ir diezgan vienalga, kādā valodā par to dzied. Skatītājus piesaista laba melodija, labs izpildījums, kura neatņemama sastāvdaļa populārajā mūzikā ir arī šovs, kura izdošanās vai neizdošanās atkarīga arī no izpildītāja temperamenta.
– Par Eirovīziju runā visādi – vai mums tāda vispār vajadzīga u.tml. Vai tā nav vienkārši skaudība? Marie N taču izdevās, turklāt ļoti pārliecinoši. Diemžēl pagājuši jau padsmit gadi, un nekā! Nevajag mums tās Eirovīzijas, nevajag «Jauno vilni», lūk, tagad būs «Bigbank Latvijas pērles», un vārīsimies tālāk paši savā sulā.
Arī Marie N sen vairs nav, šo skatuves vārdu pārstāju lietot drīz pēc Eirovīzijas. Es uzskatu, ja vienīgais mērķis ir tikai un vienīgi uzvara, tad tiešām nevajag šāda veida pasākumos piedalīties. Vai, teiksim, pirmais piecnieks – tā dēļ jau varbūt vērts padomāt, piedalīties vai ne.
Bet, ja atceramies, ka mums ir maza valsts, arī mūzikas tirgus attiecīgi nav lielāks, tad, manuprāt, jāizmanto iespējas sevi parādīt. Kas attiecas uz Eirovīziju, tad daudz atbildīgākai jābūt nacionālajai atlasei, jo lielākoties taču ir redzams, vai šis priekšnesums gūs ievērību arī ārpus Latvijas.
Jebkurā gadījumā, un tas attiecas praktiski uz jebkuru konkursu, mans viedoklis ir tāds, ka labāk ir piedalīties nekā nepiedalīties. Vienmēr labāk darīt nekā nedarīt.
Tas ir tā, kā mest upē akmentiņus – ūdens virsmu ar lielākiem vai mazākiem riņķiem vienmēr izdodas iekustināt. Un ja nu šādu riņķu ir daudz, saviļņojas visa ūdens virsma, bet dažreiz pat izdodas pamatīgs plunkšķis. Ja pārnesam šo piemēru uz cilvēka dzīvi – jo vairāk tu dari, jo vairāk tev kaut kas sanāk. Protams, ne visi ceļi vienmēr noved pie pareizā mērķa, bet vismaz būsi izmēģinājis un nākamajā reizē jau izvēlēsies citu ceļu, kurš, ļoti iespējams, būs tas īstais.
– Ja atgriežamies pie krievu, japāņu un latviešu temperamentiem, tad jūs, vismaz Latvijā, vairāk asociējaties ar francūzieti. Ar ko tā Francija jums īsti sākās? Skolā gājāt taču tepat Rīgā un ne ar franču novirzienu?
Mācījos Rīgas 40. vidusskolā, un tā bija ar angļu valodas novirzienu. Franču valoda man kļuva aktuāla 16 gadu vecumā, kad redzēju TV pārraidē, kā Patrīcija Kāsa dzied «Mademoiselle Chante le Bluese», un man tā patika šīs valodas un mūzikas salikums, ka nolēmu sākt mācīties franciski.
Tas faktiski nebija gadījums, bet likumsakarība, jo tā Francija man visu laiku dzīvē kaut kur sekoja (vai es viņai). Sākot pamazām dziedāt, izveidoju franču šansonu programmu. Tad izdomāju, ka ļoti skaisti būtu Raimonda Paula mūziku salikt kopā ar franču valodu. Iznāca albums «Ma Voix, ma Voie», kurā bija arī dažas Nika Matvejeva, Igora Jakovļeva un citu komponistu dziesmas.
Ticiet, Paula melodijas franču valodā skan burvīgi. Ceru, ka franču klausītāji to tā uztvēra. Bet arī koncertos Latvijā cilvēkiem esmu pamanījusi asaras acīs gadījumos, kad dziedu franciski. Tā ka ne vienmēr valodai ir izšķiroša nozīme.
Protams, ir tik stipra poēzija, ka tai pat nav obligāti nepieciešama mūzika. Bet, kad ir skaista mūzika un ir mīlestības pilna dvēsele, kas tai brīdī atvērta pasaulei, valoda vairs nav tik svarīga.
– Tagad vairāk uzruraties Francijā?
Uzturos starp divām valstīm, grūti pat pateikt, kur pavadu vairāk laika. Varbūt neliels pārsvars iznāktu par labu Francijai, bet tas nenozīmē, ka vienmēr, kad fiziski esmu vienā valstī, es arī garīgi atrodos tur. Brīdī, kad vienkārši fiziski eju pa Parīzes ielām un staigāju pa Parīzes veikaliem, domās varu atrasties Rīgā vai Jūrmalā.
– Dziedāt jums tomēr vairāk iznāk šeit?
Dziedāt – jā. Bet tur es vairāk varu būt vienkārši mamma savam piecgadīgajam dēlam Arturam. Lai gan es varbūt varētu nokārtot, ka grāmatu viņam priekšā lasītu kāds cits, man gribas to darīt pašai. Tāpēc Francija vairāk man ir mammas, bet Latvija – darba periods.
– Tad jau drīz nāksies izdarīt izvēli – kādas valodas skolā mācīsies Arturs?
Par to tik tiešām jāsāk domāt. Pagaidām priecājos, ka dēlam patīk dziedāt, dejot, un šķiet, ka viņš ir aktīvs un radošs cilvēks.
– Pirms diviem gadiem iepriecinājāt jelgavniekus ar muzikālu koncertizrādi «Romani Rat» («Čigānu nakts»).
Tas bija kā ieskats romu tautas vēsturē ar tikai tai raksturīgajām kaislīgi ugunīgajām un vienlaikus dvēseliski sirsnīgajām un smeldzīgajām melodijām. Mūzika romu izpildījumā vienmēr bijusi tuva manai būtībai, tāpēc priecājos, ja ar šo programmu izdevās aizkustināt klausītāju sirdis.
Arī pašai izdevās uzzināt interesantus faktus – kaut vai to, ka čigāniem tādas īsti savas mūzikas nemaz nav. Arī vērienīgajā koncertizrādē «Romani Rat» skanēja dažādu kultūru iespaidā tapusi mūzika un piedalījās viesmākslinieki no piecām valstīm.
– Pirms gada aizritējusī Latvijas turneja (vai vismaz daļa no tās) «Pusnakts Parīzē», tāpat kā «Romani Rat», arī notika augustā. Nu būs «Kādā jaukā dienā» un arī augustā. Tam ir kādi īpaši iemesli?
Patiesībā ļoti vienkārši, 2001. gada augustā pēc Dzintaru koncertzāles pārbūves es biju pirmā dziedātāja no Latvijas, kura ar savu programmu piepildīja pilnu zāli, tāpēc nespēju atteikt arī citos augustos, kā šajā, kad esmu uzaicināta uz festivālu «Bigbank Latvijas pērles» (29. augustā). Bet programmas pirmizrāde, kā jau solīju, būs Jelgavā 27. augustā. Vēl būs koncerti Valmierā un Liepājā.
– Šai programmai gatavojat īpašus pārsteigumus?
Būs arī jau pazīstamas dziesmas, tikai šoreiz tās skanēs nedaudz citādi – jaunas aranžijas veidojis franču mūziķis, ģitāras spēles virtuozs Sebastjens Žinjo (Sebastien Giniaux), kas ir viens no labākajiem «manuš» (manouch) jeb čigānu džeza ģitāristiem pasaulē.
Mēģināšu atskatīties uz muzikālajā karjerā paveikto, bet klausītājus priecēs arī īpaši pārsteigumi. Kopā ar mani uzstāsies viesi no Francijas – Sebastjens Žinjo un Samī Dusso (Samy Daussat), kas Latvijas publikai pazīstami no maniem iepriekšējiem projektiem, turklāt komanda papildināta ar ļoti talantīgu vijolnieku Matiasu Levi (Mathias Levy).
Tiek gatavoti arī pirmatskaņojumi, kur ar Jāņa Petera dzeju strādā Sebastjenu Žinjo. Mūziķu pulku kuplinās arī seni draugi: Rolands Beļēvičs (taustiņi), Ingus Feldmanis (ģitāra), Andris Buiķis (sitamie instrumenti) un Norberts Skraucis (bass).
