(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Kopš pirmās slepkavības tūristu skaits, kas apmetās mūsu viesnīcā, samazinājies par 18 procentiem. Vai tu saproti, ko tas nozīmē pilsētas ekonomikai? Sabiedrība ir nikna un pārbijusies. Tā vēlas paskaidrojumus. Izmeklēšanas gaitas tempa pieaugumu.» «Kāda tempa nolādēts!?» Ventlijs neizturēja. «Kā var augt temps, ja mums nekā nav. Es nezinu, kas ir tas maniaks, un brīžiem sāku šaubīties, vai vispār tāds eksistē. Viņš strādā pilnībā bez kļūdām. Nav ne šķiedras, ne DNS, ne pavirša pirkstu nospieduma, nedz kaut kā, kas vispār norādītu uz kāda fizisku klātbūtni attiecīgajās slepkavībās.»
«Ko tu runā, Ventlij? Tu taču man tagad necenties iestāstīt, ka sirmgalvis, dāma gados un jauna meitene visi kā viens sarunājuši un paši sev pāršķēluši rīkli?» Grīnbergs kliedza.
Ventlijs strauji piecēlās no krēsla un apgāja kabinetu. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās pret mēru un sacīja:«Es nezinu, ko tas nozīmē, taču mums patiešām nekā nav. Ir tikai kaut kāds visnotaļ draņķīgs psiholoģiskais slepkavas raksturojums, kas viens mums nav ne plika graša vērts. Mēs pat skaidri nezinām, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Un vispār es ar jums par šo lietu nedrīkstu runāt.»
Mērs drūmi nopūtās un paņēma no galda izveidoto iespējamā slepkavas raksturojumu: «Šeit teikts, ka tas ir pusmūža vīrietis ar tieksmi kļūt par līderi…»
«Un ko tas dod mums? Vai jūs zināt, cik pusmūža vīriešu ar tieksmēm kļūt par līderi dzīvo šajā pilsētā?» Ventlijs pārtrauca mēra lasījumu. «Pie tam kaut kāds raksturojums jāsastāda jebkurā gadījumā.»
Mērs piecēlās no krēsla un, piegājis pie izmeklētāja, nopietni sacīja: «Tieši tā! Un kaut kāds slepkava jāaiztur jebkurā gadījumā.» Kronsvelas mērs pagriezās un aizejot skaļi aizcirta durvis. Ventlijs nespēkā atkrita krēslā.
2. nodaļa
Klusums. Tas pēkšņi bija tik skaļš. Tajā nebija sadzirdams nekas. Kā mūzika, kas kļuvusi tik skaļa, ka dzirde to vairs neuztver. Klusums. Tas pēkšņi bija visaptverošs sajūtā, ka ausis piebāztas ar slapju, lipīgu masu. Klusums. Tas bija kļuvis aizdomīgs. Un viņa gluži vai sajuta, kā klusumā dzimst bailes. Viņai pēkšņi kļuva bail.
Viņa atvēra acis. Tumsa. Viņa ļāva plakstiņiem atkal aizvērties. Mirkli nogaidījusi, atkal atvēra acis. Tumsa. Viņa ar roku lēnām tuvojās savai sejai. Acis. Viņa centās sataustīt savas acis, uz mirkli likās, ka to nav… Negaidīti tās rokai kaut kas pieskārās. Viņa satrūkās.
«Tava apziņa mostas. Nesteidzini to,» tumsā atskanēja kāda balss.
«Es dzirdu…» viņa klusi sacīja.
«Dzirdi. Vēl vāji, bet jau dzirdi,» balss tikpat mierīgi kā iepriekš sacīja. «Un arī redzi, tikai ļauj apziņai atmosties. Nesteidzies. Ļauj apziņai pamosties,» balss turpināja.
«Labi,» viņa nočukstēja.
Pēc neilga brīža, kurā nekas nenotika, balss atkal ieskanējās: «Iedomājies, ka tu esi nupat dzimusi. Tavas ausis uztver pirmo skaņu klusumā. Tavas rokas pirmoreiz izjūt pieskārienu. Tu pirmoreiz atver acis…»
Viņa ieklausījās un saklausīja klusumu.
«Es neko nedzirdu,» viņa sacīja.
«Tad uzdziedi,» balss pēkšņi teica.
«Dziedāt?» viņa pārsteigti jautāja.
«Nu ja, lai tavai dzirdei būtu vieglāk atmosties, tai jāsāk klausīties. Nu padziedi kādu sev tuvu dziesmu.»
Viņa mirkli apdomājās, un pēc brīža tumsā atskanēja:
«Manā varā nav kaut ko mainīt..
Tikai Viņam ir vara… tumšā pasaulē
Gaišumu sēt…
Es varu tikai pieglausties klusi…
Tai sirdij, kas blakus man mieg…
La, la, lāāā…»
Viņa klusi iesmējās.
«Redzi, jau jūties labāk,» balss uzmundrinoši sacīja. «Tagad sajūti savas rokas.»
«Tās ir nejūtīgas, it kā būtu notirpušas…»
«Saliec tās kā lūgšanā,» svešā balss pamācīja.
Viņa paklausīja un, mirkli rokas turējusi lūgšanā, sāka enerģiski berzēt vienu gar otru, līdz tās atkal spēja sajust. Negaidīti viņa sajuta kaut ko pieskaramies rokai. Viņa pastiepa otru roku un pieskārās tam, kas skāra viņas pirkstus.
(Turpinājums sekos)
