Šķietami vasarai jābūt gausai. Piemirsies skolas un bērnudārzu diktētais ritms, nerodas sastrēgumi vecākiem tik zināmajos krustojumos pie izglītības iestādēm. Atvaļinājumu iesniegumu lapas uz priekšniecības galda nomaina cita citu. Sen netikušies kolēģi uz pāris dienām sastopas darbavietās kā pie pārmijām piebraukuši dažādu galapunktu vilcieni. Notiek aša apmainīšanās ar vasarnieku stāstiņiem, un izbaudīt kāroto atpūtas mirkli dodas nākamais.
Darba dzīve iestādēs uzņēmusi gausākus apgriezienus. Redakcijā vasara gan liek uz darbiem saspringt vairāk – daļa kolēģu atvaļinājumā, iestāžu darbinieki arī, lielu jaunumu nav, un daudzos koncertus un festivālus bez gala neaprakstīsi.
Varbūt (un es ticu, ka tā ir) citiem izdodas vasaru pavadīt rēnās un mierīgas dzīves piepildītās noskaņās – izbaudīt peldi ezerā, pastaigu mežā un apčubināt katru dobē izdīgušo puķi –, tomēr man vasara liekas kā ātrgaitas ekspresis, kas aiztraucas garām netveramā ātrumā. Lūk, ziņu virsraksti vēsta – svelme neatkāpsies arī nākamnedēļ (it kā tā sen te būtu piekāpusi un ilgstoši negribētu doties prom), bet kalendārā nepielūdzami redzams pēdējais vasaras mēnesis un bērni jau plāno, kādu skolas somu pirkt. Nedēļas virpuļo nepielūdzamā ātrumā, jo katra ir pilna darbu, viesu, pasākumu, vienā vārdā – vasaras. Sarakstiņš nedēļas nogalei ieņem ierastos vasaras apjomus – iztīrīt māju, iemarinēt gaļu, ielikt ledusskapī vīnu, izcept kūku piektdienas vakara viesībām mūsmājās. Sestdien no rīta – iztīrīt māju, apliet siltumnīcu, izravēt puķu dobi, izguldināt kleitu, izcept kūku, nopirkt vīnu, uzlakot nagus (labi, šo atmetam – laika tāpat nebūs), aizbraukt apciemot draugus. Svētdien atkārtot piektdienas plānu un pievienot tam drēbju mazgāšanu un gludināšanu nākamajai darba nedēļai. Ak, jā – nedēļas vidū gaidāmi viesi no Lietuvas, brīvdienās – no Nīderlandes. Jāizdomā, kā izklaidēt, ko celt galdā. Vasara mirguļo, piesolot notikumus, tikšanās un sajūtas visās varavīksnes krāsās. Spēj tik traukties ekspresī un baudīt.
