«Ekspedīcija bija veiksmīga, jo iegūtas atbildes uz vairākiem jautājumiem, bet radās arī jauni. Skaidrs ir viens – šī nav vienkārši sala, jau no 17. gadsimta tur kaut kas ir bijis, tāpēc arvien būtiskāka kļūst salas aizsargāšana,» pārliecināts arheologs Andris Tomašūns.
Vēstures interesentu grupiņai piektdienas pēcpusdienā tika dota iespēja doties četrus kilometrus garā pārgājienā uz Jelgavas pils salas ziemeļu galu, lai apskatītu un novērtētu arheoloģiskos izrakumus, kas pagājušajā nedēļā tur notika A.Tomašūna vadībā. Pa ceļam varēja iepazīt salas apkārtni un apciemot savvaļas zirgus. Pārgājiens norisinājās saistībā ar A.Tomašūna un viņa arheologu grupas nedēļas garumā veiktajiem arheoloģiskajiem pētījumiem.
Gustava Ādolfa apmetne
A.Tomašūns min divus iemeslus, kāpēc rīkota ekspedīcija: pirmkārt, pašam bijusi liela interese par iespējamajiem atradumiem salā, un, otrkārt, pavasarī Zemgales reģiona Konferenču attīstības centrā kopā ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadītāju Gunti Zemīti izstrādāts projekts par jauno arheologu apmācību kursiem, kas šajā ekspedīcijā arī īstenots. Šogad Jelgava svin 750. gadadienu, bet jau 1254. gada avotos minēta pils sala, kas tobrīd saucās Garā sala. Sala pētīta pēc kartes, kas bija saglabājusies Zviedrijā, Stokholmā, un kuru tagad var redzēt arī Jelgavas lielajā grāmatā «Senā Jelgava». «Gustavs Ādolfs 1622. gadā ir ziemojis salā, varbūt ne gluži pats, bet noteikti viņa armija. Izpētot materiālus, noskaidrots, ka tas noticis tieši salas ziemeļu galā, tikai pretējā pusē. Kāpēc mūs interesē tieši šī salas puse? Tilta tur droši vien nebija, ir atrasti pierādījumi, ka piebraukts ar laivām, jo salas pašā galā bijusi skanste ar nocietinājumu,» par salas vēsturi stāsta A.Tomašūns. «Tas arī bija viens no galvenajiem uzdevumiem – gūt apstiprinājumu, ka Poļu–zviedru kara laikā Pils salā uzturējusies Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa armija,» piebilst ekspedīcijas vadītājs.
Salas teritorijā tika atzīmētas divas arheoloģisko izrakumu vietas. Vienā no tām uziets akmeņu krāvums, zem kura atradusies sasmalcinātu ķieģeļu kārtiņa, kas noteikti kaut kur ved. Turpat uzieti arī dzelzs izstrādājumi: divas dažāda smaguma čuguna lodes, naglas, lopu kauli, ķieģeļu fragmenti, keramika, 19.–20. gadsimta glāzīte, lodes, kas varētu būt izmantotas 19. gadsimta vidū, kā arī 17. gadsimtā lietotas musketes lodes un holandiešu pīpes jeb mums labāk zināmie kalķīši. Arī pēc šiem izrakumiem arheologiem paliks nenoskaidrots jautājums, kas par ēku tur atradusies. Kā vēsturisks pierādījums ir 1865. gada salas plāns, kurā redzams, ka salas šajā galā ir iezīmēta ēka, bet neviens nezina, kas tā bijusi par būvi. «Noskaidrojām vairākas datējamas lietas, bet līdz ar to radās jauni jautājumi,» stāsta A.Tomašūns.
Sala kā vēstures piemineklis
Savukārt otrā izrakumu vieta, kas veidota kā tranšeja, bija pārsteigums pašiem pētniekiem. Sākumā atrastas divas monētas, kas datētas ar 1617. gadu, un tas saskan ar vēstures liecībām par Poļu–zviedru kara norisi Jelgavā. «Šis atradums ir viens no tiem, kas šajā reizē priecē visvairāk, jo tieši monētas vislabāk un vistiešāk apstiprina vēstures notikumus. Arvien vairāk tuvojamies pierādījumiem, ka salā tiešām bijusi Gustava Ādolfa armija,» stāsta A.Tomašūns.
Meklējumu noslēguma posmā arheologi uzdūrās zārkam ar skeletu, «diemžēl monētas netika atrastas tieši pie nelaiķa, kas būtu bijis lielisks apstiprinājums meklētajām 17. gadsimta liecībām. Tagad pastāv daudzas varbūtības teorijas, ka te tā varētu būt», saka A.Tomašūns. Viņš cer, ka nākotnē izdosies turpināt meklējumus Pils salā, tomēr, lai tie būtu efektīvāki, A.Tomašūns vēlētos veikt aerofotografēšanu, kad ar speciālu aparatūru pēc augu struktūras var noteikt, kur kaut kas ir zem zemes.
«Latvijas Brāļu Kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītājs Aldis Hartmanis 20. gadsimta deviņdesmitajos gados pārbaudīja ziņas par iespējamiem Otrā pasaules kara karavīru apbedījumiem Pils salā un tās ziemeļu galā atrada vairāk nekā desmit cilvēku pīšļus. Diemžēl Aldis nepaguva iedot precīzas apbedījuma vietas norādes,» piebilst A.Tomašūns, aicinot atsaukties ikvienu, kurš kopā ar A.Hartmani piedalījās izrakumos un varētu par tiem kaut ko pastāstīt.
«Skaidrs ir viens – šī nav vienkārši sala. Jau no 17. gadsimta šeit kaut kas ir bijis, tāpēc arvien būtiskāka kļūst salas aizsargāšana. Ar atradumiem esam ieguvuši pamatīgu pretargumentu jaunā tilta celtniecībai un pamatojumu, lai sala varētu kļūt par vēstures pieminekli.» pārliecināts A.Tomašūns.
