Lai arī «Meistaros» Lielplatonē audzē dārzeņus, visapkārt siltumnīcām saimniecības teritorijā plešas krāšņas puķu dobes. «Tas manam priekam,» atzīstas saimniece Tamāra Biseniece. Vairāk savam priekam tiek audzētas arī daudzās tomātu šķirnes, kopumā aptuveni 50, jo ražošanai un tirgošanai tāda daudzveidība nav nepieciešama, bet dārzeņu audzētāja skaidro, ka pašai ir interesanti pamēģināt jauno.
Dienā, kad «Ziņas» ierodas Meistaros, Tamāra un Juris plāno vest uz saimniecību patversmē izvēlēto suņu meiteni. Pēc sešpadsmit gadu mūža nomiris iepriekšējais sargs, un abi nolēmuši, ka tukšums jāaizpilda, atvedot vietā kādu suņa pabērnu no patversmes. Kucēns viņiem īsti nederot, jo saimniecībā aktīvi rosās dažādas tehnikas vienības, staigā daudz strādnieku un nevienam nebūtu laika mazo audzināt, tāpēc paņemta pieaugusi suņu meitene, kam saimnieki jau izvēlējušies vārdu – Bella.
Nav kur piesiet acis
Daudzu gadu laikā pie Zemgales ir pierasts, stāsta Tamāra. Viņai, dzimušai vidzemniecei, ierodoties studēt Jelgavā, īsti nav patikuši ne Zemgales līdzenumi, ne vietējie iedzīvotāji. «Man likās, ka šeit taču vispār nav kur acis piesiet,» uz Zemgales laukiem norādot, atceras audzētāja.
Tagad savu dzīvesvietu viņa vairs nemainītu. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu Tamāra nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu Jelgavas novadā. Saimniece un viņas vīrs Juris uz «Meistariem» Lielplatotnē katru dienu dodas no Jelgavas, kur Pārlielupē ir viņu ģimenes māja. «Tas, ka dzīvojam citur, savā ziņā ir pluss. Pabeidzam darbus un braucam mājās – nav visu diennakti jādomā par darbu,» atzīst Tamāra. Viņa arī uzliela Jelgavas attīstību, secinot, ka ir prieks dzīvot pilsētā, kas kļūst arvien skaistāka.
Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes (toreizējās akadēmijas) Ekonomikas fakultātes absolvēšanas Tamāra palika strādāt augstskolā par zinātnisko līdzstrādnieci. Saimniecība Bisenieku ģimenē nav mantota no senčiem, bet gan iegādāta. Sākotnēji saimniekojuši septiņos hektāros zemes, vēlāk pamazām platības palielinātas līdz tagadējiem 80 hektāriem, kuros tiek audzēti dārzeņi un arī labība. Saimniece gan saka: «Labību vairāk augsegai audzējam. Tas īsti nav domāts man, nejūtu to aizrautību, kā tas ir ar dārzeņiem.»
Izaudzētais pārsvarā tiek realizēts jau ilglaicīgiem sadarbības partneriem gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē – veikaliem, kafejnīcām un restorāniem. «Man, piemēram, ļoti nepatīk nakts tirgus. Es pēc būtības esmu audzētāja, nevis tirgotāja. Man patīk strādāt laukos, audzēt, bet pārdot – tas nav man domāts. Es varu izaudzēt un visu pēc tam atdot par velti,» spriež Tamāra.
Dārzeņu mode mainās
Gluži kā tērpu mode arī dārzeņu tirgū populārākie mainās. Audzētāja atceras, ka vēl pirms desmit gadiem retums bijis, piemēram, rukola, kas tagad ir visai pieprasīta. Arī Tamārai, pirmo reizi to nobaudot, nav šķitis, ka tas būtu kaut kas garšīgs, un gribējies to pielīdzināt pieneņu celšanai galdā. Tāpat sākotnēji cilvēki brīnījušies par puraviem un nelabprāt tos gribējuši iekļaut savā ēdienkartē. Dārzeņu audzētāja atceras: «Tas varēja būt deviņdesmito gadu sākumā, kad pirmo reizi iesēju puravus. Izauga tik skaisti, bet nebija, kas pērk. Tolaik viena sieva manus dārzeņus pārdeva tirdziņā, un es ieteicu viņai katram pircējam dot bonusā pa puravam. Protams, ne jau visi pēc tam nāca pirkt puravus, bet vismaz pamazām iepazīstinājām ar šo augu. Tagad nevaru iedomāties saimniecību bez puraviem, tos ēd daudz un dažādi – liek salātos, mērcēs un zupās.»
Saimniecībā izaudzēto dārzeņu piedāvājums gadu gaitā ir krietni mainījies. Agrāk, piemēram, cilvēki nav tā lietojuši uzturā burkānus – tagad tos daudzi spiež sulai. «Meistaros» pamatā tiek sēti ‘Nantes’ tipa burkāni, tie, kas saldāki. Pirms 15–20 gadiem viena no dārzeņu audzētāju pamatkultūrām bija kāposti, tagad tā vairs nav. «Lielās dārzeņu audzētāju saimniecības var realizēt savus kāpostus, piemēram, Krievijā vai Baltkrievijā, bet vietējais tirgus paveras mums – mazajiem un vidējiem ražotājiem. Ja lielo audzētāju produkcija paliek Latvijā, mūsu mazais tirgus ir pārpludināts ar šo produkciju. Turklāt jāņem vērā, ka vēl jau tiek ievests no Eiropas,» skaidro saimniece. Cilvēki kāpostus arī mazāk lieto uzturā, tāpat salīdzinoši mazāk kā kādreiz pērk bietes.
Dabā neko nevar «izkost»
Lai arī dārzeņu audzēšanā Tamārai ir vērā ņemama pieredze, viņa secina: «Dabā līdz galam neko nevar «izkost». Vienu gadu ir tā, citu – pavisam savādāk un pērnā gada paņēmieni vairs galīgi neder. Katru gadu jādomā citas tehnoloģijas. Gads no gada ļoti atšķiras.» Dārzeņu audzēšana vienmēr lielā mērā atkarīga no dabas untumiem. Lai atrastu pareizo ceļu, ko un cik daudz darīt dārzeņu audzēšanā, visvairāk palīdzot intuīcija. Ar zaudējumiem jārēķinās vienmēr – citu gadu sliktāk izaug viena kultūra, nākamajā – cita. Pozitīvi, ka «Meistaros» tiek audzētas daudzas kultūras un kaut kas jau izaugot vienmēr. Tas, ka saimniecībā ir plašs piedāvājums, patīk arī pircējiem, jo vienā vietā iespējams «nokomplektēt» visu nepieciešamo produktu klāstu.
Savukārt sava tirdzniecības tīkla veidošanā vislabāk palīdz personīgie sakari. «Ja gadu gadiem esi strādājis ar kādu, piemēram, veikala pārstāvi un viņš nomaina darbu, visticamāk, arī jaunajā uzņēmumā gribēs sadarboties ar manu saimniecību. Vieglāk ir strādāt ar cilvēkiem, kurus zini, vari paļauties uz produkciju, jo esi to pārbaudījis,» stāsta Tamāra. Tā viņas saimniekošanas laikā «Meistaros» izveidojies gana plašs sadarbības partneru tīkls. Audzētāja teic: «Šie cilvēki zina, ka es nekad nenopirkšu, piemēram, poļu dārzeņus un necentīšos iesmērēt kā vietējos, Latvijas.»
Saimniecības produkcijas izplatīšanai palīdz arī kvalitātes zīme «Zaļā karotīte». Lai gan «Meistari» nav bioloģiskā saimniecība, tā ir videi draudzīga un mēslošana notiek ar mēru, tikai tik, cik nepieciešams. «Sākotnēji domāju, ka veidošu to kā bioloģisko saimniecību, bet pabraukāju pa Eiropu, paskatījos šādas saimniecības un sapratu – centīšos atrast vidusceļu,» skaidro Tamāra.
