Vilcieni turpina iet pēc saraksta, taču pirms nedēļas notikusī «Latvijas dzelzceļa» nu jau bijušā prezidenta Uģa Magoņa apcietināšana aizdomās par kukuļņemšanu daudziem dzelzceļniekiem ir skumjš pārsteigums. Protams, vēl process ir tikai sākumā. Likuma sargu un Magoņa advokātu sacensība var ņemt arī citu virzību. Tomēr fakts, ka «Latvijas dzelzceļa» valdes priekšsēdētājs atbrīvots no amata, vedina domāt, ka uzņēmuma vadībā izmaiņas būs.
Atceros preses konferenci, ko Magonis rīkoja 2012. gada decembrī, kad nolēma sev paaugstināt algu no 2600 līdz 8500 latiem. Jau pēc mēneša pēc toreizējā premjera Valda Dombrovska aicinājuma «Latvijas dzelzceļa» akcionāru sapulcē paaugstināto algu uz pusi nogrieza. Tomēr varēja just, ka cilvēks ne pa jokam jūtas nenovērtēts. Tas nekas, ka Magoņa izglītībā ir tikai viens kaut cik solīds diploms, ko tālajā 1989. gadā Sanktpēterburgā devusi kara inženieru jūrskola.
Sajūta, ka neesi īsti novērtēts pazīstama ne vienam vien. Pirms dažām dienām kāda banka publicēja socioloģiskās aptaujas rezultātu, kurā aplēsts, ka laimīgam cilvēkam jābūt 31–40 gadu vecumā, vajadzētu dzīvot Rīgā, pelnīt vismaz 1000 eiro mēnesī. Jautājumā par bērnu skaitu domas dalās, bet jāmīlējas gan katru otro nakti. Reālajā dzīvē Rīgā dzīvo ceturtā daļa valsts iedzīvotāju, «uz rokas» darbinieki vidēji saņem tikai ap 600 eiro mēnesī. Par mīlestību varbūt nerunāsim. Bet vai tādēļ bēdāties, lamāt valsti un arī ņemt kukuļus? Reiz pasakā senos laikos saslima ķēniņa meita. Tā izveseļoties varēja, vien uzvelkot laimīga cilvēka kreklu. Kad ķēniņš visvareni sāka to meklēt, izrādījās, ka ne pilī, ne tuvākā apkārtnē nav neviena laimīgā. Beidzot atradies kāds zemnieks, kas karstā vasaras dienā iededzis strādāja laukā un sacīja, ka ir laimīgs. Kad ķēniņa sūtņi laimīgajam lika atdot kreklu, viņš atbildēja: «Man nav!» Cilvēks dzīvoja citā vērtību sistēmā.
