Nauda nedrīkst būt mērķis, tai jābūt tikai līdzeklim, ar kuru sasniegt savus mērķus. Šī atziņa jāņem vērā ik reizi, kad runājam par naudu. Nupat valdība nolēma dažām kultūras iestādēm atļaut neiemaksāt valsts budžetā 90 procentu peļņas, bet citiem šo pienākumu tomēr saglabāt. Nav runa par naudu, bet par to, kā mēs saimniekojam, kā tērējam nopelnīto. Patiesībā – kā mūsu visu nopelnīto tērē valsts ierēdņi. Diemžēl jāsecina, ka ar saimniekošanu joprojām iet pašvaki, jo aizvien kaut kur parādās nelietderīgi tēriņi, miglaini iepirkumi un aizdomīgi darījumi. Bet tam visam pamatā ir mūsu nauda. Arī fakts, ka valsts kapitālsabiedrībām nopelnītais jāieskaita budžetā, nerada sajūtu, ka pie varas esošie saprot pareizas saimniekošanas principus.
Kā lai attīstās uzņēmums, ja tam lielāko daļu nopelnītā atņem? Un kā gan lai vērtē valsts ierēdņu loģiku, ja viņi budžeta ieņēmumus daļēji balsta uz šīs naudas ieņēmumiem. Bet kas notiks, ja kādu dienu visas valsts kapitālsabiedrības vairs nestrādās ar peļņu? Paaugstināsim nodokļus? Atkal samazināsim kādus izdevumus visās jutīgajās nozarēs?
Tā vietā, lai aktīvi veicinātu uzņēmējdarbību, tajā skaitā arī reģionos, aizvien tiek skandēts, ka naudas ir par maz, ka visu vajadzības nevar apmierināt. Un ka vispār dzīvojam pāri saviem līdzekļiem, tas ir, uz parāda. Bet uz parāda dzīvojam ne jau mēs. Ja arī dzīvojam, tad paši savus parādus kārtojam. Bet politiķu sataisītos gan maksājam visi kopā. Turklāt šo pašu savulaik uz parāda paņemto naudu apēda ne jau privātais uzņēmējs, bet gan valsts aparāts ar savām uzpūstajām algām un prēmijām. Arī tagad valsts pārvalde nemaz tik slikti nedzīvo, kamēr uzņēmējs un darba ņēmējs aizvien tiek spaidīti un dauzīti no visām pusēm. Bet kad reiz valsts pārvaldē sapratīs, ka nauda ir jānopelna ar darbu, nevis daiļrunāšanu un moralizēšanu? Reiz nežēlīgi nodzītais zirgs var pakrist bezspēkā.
