Māris Platais no Bostonas rīt pulksten 17 atklās pirmo personālizstādi Jelgavā.
«Žēl gan, ka izstādes darbi vēl nav uzstādīti, tā mūsu sarunai būtu konkrēts priekšmets,» nosaka Māris Platais, grafiķis un gleznotājs un Bostonas, kurš ieradies uz savas pirmās personālizstādes atklāšanu Latvijā, kas Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī notiks rīt pulksten 17. «Pagaidām varu parādīt tikai dažas reprodukcijas. No otras puses, ir labi, ka paguvu apskatīt vēl pašreiz tornī izstādītos (saruna ar mākslinieku notika otrdien – red.) Jelgavas 750 gadu jubilejai veltītā pasteļu plenēra «Sešas dienas ar Meistaru» darbus. Nu man ir kāds pārskats par pašreizējo mākslas dzīvi Jelgavā.»
1936. gada 4. septembrī Jelgavā dzimušais mākslinieks M.Platais kristīts tieši Sv.Trīsvienības baznīcā, kas personālizstādei piešķir īpašu intrigu, kas inspirējusi arī nosaukumu – «Atgriešanās Trīsvienības baznīcā».
– Ar Sv.Trīsvienības baznīcu jums esot īpašas saites?
Tik tiešām saistība ir visciešākā. Mani vecāki tika laulāti, pats esmu kristīts šajā baznīcā. Tagad es atgriežos, tāds brauciens mūžā var būt tikai vienreizējs un neatkārtojams.
Vecāki pirms kara dzīvoja Jāņa Čakstes bulvārī 5, toreiz māja ar šādu numuru atradās uz Ūdens ielas stūra, tieši iepretī ebreju sinagogai. Tās dedzināšana pēc nacistu ienākšanas bija viens no maniem spilgtākajiem agras bērnības iespaidiem, ko spilgti atceros vēl tagad. Visvairāk brīnījos, kāpēc ugunsdzēsēji ar ūdeni laista nevis degošo sinagogu, bet apkārtējās mājas, sevišķi mūsējo, kas taču nemaz nedega. Tad jau vēl nesapratu, ka tā bija drošināšanās, lai līdz ar sinagogu neaizdegtos arī, piemēram, mūsu māja, kas bija no koka.
Mans tēvs bija dzelzceļnieks, lokomotīves vadītājs, arī depo dežurants, un šī visām varām vajadzīgā profesija viņu droši vien paglāba gan pirmajā padomju gadā, gan kara laikā.
Tāpēc vien man atgriešanās ir divpusēja – priecīga, ka esmu atkal savā dzimtajā pilsētā un varu rīkot personālizstādi ēkā, kur saņēmu savu kristības sakramentu, no otras puses – skumja, jo daudz kā, kas pastāv manās bērnības atmiņās, reālajā dzīvē vairs vienkārši nav.
– Tad iznāk, ka vienu gadu savā Jelgavas bērnībā pavadījāt pie padomju varas?
Jā, un tad, kad padomju vara pēc kara nāca otrreiz, bija jāsprūk prom, jo mans tēvs taču kā dzelzceļnieks bija strādājis arī vācu labā. Nokļuvām Berlīnē, kur mūs savukārt sāka bumbot amerikāņi. Galu galā izdevās tikt Dienvidvācijā, Eslingenā, kas vēlāk kļuva par daudzu latviešu pagaidu mītnes vietu. Tajā laikā vairums centās bēgt no Vācijas, baidoties no sarkanās armijas, kas jebkurā brīdī ar vārdiem «karš taču beidzies, brauc mājās» varēja tevi aizsūtīt uz mājām, kuru vairs nav… Daudzi tā arī izdarīja, un nav noslēpums, kāds liktenis viņus sagaidīja Padomju Savienībā.
Tēvs sarakstījās ar kādu vecu radinieku Amerikā, kurš garantēja, ka mēs varam ierasties ASV. Un tā 1949. gadā līdz ar ģimeni pārcēlos uz Bostonu.
– Bet tagad saprotu, ka Latvijā esat biežs viesis?
Sanāk tā, ka man dzīvo radu vairāk ir Latvijā, nevis Amerikā. Vecākā paaudze izmirusi, ASV palikusi tikai viena māsīca, kuras atvase ir no «Čikāgas piecīšiem» pazīstamā Lorija Vuda-Cinkusa, bet Latvijā vēl ir divi brālēni, kas gan abi miruši, bet viņu ģimenes dzīvo šeit – viena Rīgā, otra Ventspilī.
– Ar personālizstādi esat pirmo reizi, bet vispār atjaunotajā Latvijā?
Šī ir jau sestā reize. Pirmo reizi Jelgavu rādu savai vecākajai meitai Sintijai, bet jaunākā – Reičela – arī jau ir bijusi manā dzimtenē. Ar mākslu viņām gan nekāda sakara nav, tikai tik daudz, ka Reičela spēlē flautu, bet vairāk sava prieka pēc. Pamatdarbs viņai ir ārstniecības jomā, faktiski arī vecākajai, jo Sintija ir redaktore firmā, kas izdod medicīniskas grāmatas.
Bez medicīnas abas ļoti iemīļojušas arī zirgus, tāpēc meitām bija patīkams pārsteigums, kad kādu rītu otrpus upei viesnīcas logiem gandrīz pretī bija pienākuši Pils salā izmitinātie savvaļas zirgi.
– Kā sākās jūsu gaitas mākslā, ja reiz tēvs bija dzelzceļnieks?
Ne par kādu profesiju pārmantojamību nevar būt ne runas. Māte, pirms satika manu tēvu, strādāja kādā konditorejā. Tomēr talants, ko darba un vēlāk arī ģimenes dzīves dēļ nevarēja izkopt, viņai acīmredzot bija, jo atlika tikai paņemt rokās zīmuli, lai taptu pilnīgi atpazīstams portrets vai dabasskats.
Es pats līdzīgā kārtā bērnībā sāku zīmēt lokomotīves. Mans tēvs, inženieris būdams, uzskatīja, ka tāda jau nu gan neripos – jo tai detaļai, lūk, jābūt savienotai ar to, bet otrajai savukārt ar trešo. Toties es šai lietai piegāju nevis no inženiertehniskās, bet mākslinieciskās puses. Mani vairāk interesēja krāsas, gaismas un to salikums. Nopietnāk pie šīm lietām sāku ķerties, kad mācījos skolā Vācijā. Tur guvu pirmās iemaņas darbā ar tušu un spalvu.
– Un no šiem vingrinājumiem radās vēlme mācīties mākslu nopietni?
Vispirms izdevās dabūt stipendiju, lai papildus mācītos Bostonas Mākslas muzeja Mākslas skolā. Tomēr to maksāja tikai pirmo gadu, vēlāk nācās studijas pārtraukt, un četrus gadus nodienēju Amerikas desanta spēkos, lai sapelnītu naudiņu. Atgriezos skolā, vēl darīju dažādus interesantus blakus darbiņus – mazgāju traukus veterānu slimnīcā, strādāju par taksistu, par kravu nesēju. Vispār izskolojos pats saviem spēkiem.
Vispirms darbojos tā saucamajā komerciālajā mākslā – taisīju ilustrācijas, dizainu instrumentiem, iesaiņojumiem. Tas bija pirmsdatoru periods, tāpēc šādi darbiņi bija pieprasīti.
– Un kad varējāt atļauties nodoties tikai radošajam darbam?
Tas bija astoņdesmito gadu sākumā, kad atstāju šo firmu un varēju gleznot to, kas pašam patīk. Uz audekla tomēr bija iespējams daudz brīvāk un plašāk izteikties nekā uz maza papīra gabaliņa.
Kādu brīdi pat atļāvāmies četratā atvērt mazu mākslas darbnīciņu. Šo radošo un diezgan bohēmisko dzīvi gan drīz vien pārtrauca ekonomiskās problēmas, ne tieši mums, bet globālākā mērogā.
Bet krīze pārgāja, un es atkal varēju uzturēt sevi un ģimeni (jāatzīmē gan, ka sieva arī strādāja) ar mākslu vien. Dažreiz līdztekus nācās nodarboties arī ar pedagoģiju, bet grūti teikt, vai tas bija tikai naudas vai intereses dēļ.
– Kā jūs vairāk tiekat uztverti – kā latviešu vai amerikāņu mākslinieki. Vai arī neviens nemaz nezina, kas tie latvieši tādi ir?
Mums ir «jumta» organizācija ALMA – Amerikas Latviešu mākslinieku apvienība. Katrā pilsētā ir kāda organizācija, kas rūpējas par latviešu kultūras dzīvi, ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī mūzikā un citās nozarēs.
Attiecībās ar saviem amerikāņu kolēģiem nekad neesmu slēpis, ka esmu latvietis. Pirms tam daudzi varbūt arī nezināja, kas tas latvietis tāds īsti ir, bet tagad, kopš Andris Nelsons kļuvis par Bostonas simfoniskā orķestra galveno diriģentu, atliek tikai pateikt – lūk, mans tautietis. Šādā ziņā mūziķu priekšā vispār noņemu cepuri – šķiet, viņi Latvijas vārdu pasaulē aiznesuši vistālāk.
– Jūs, cik var spriest pēc redzētajām reprodukcijām, esat tradicionālās mākslas piekritējs. Vai Amerikā vizuālajā mākslā nenotiek dalīšanās starp tradicionālistiem un modernistiem?
Pasaulē neeksistē tikai viena veida māksla. Tāpat kā mūzikā – citam patīk opera, citam kamermūzika, citam džezs un rokenrols. Galvenais, lai būtu kvalitāte.
Tāpat arī vizuālajā mākslā – gan Amerikā, gan Latvijā ir tik daudz variāciju, ka spēj tikai izsekot līdzi. Ir reālisti, ir abstrakcionisti, ir grafiķi, ir datormākslinieki, diemžēl skulptūru pamazām sāk izkonkurēt trīsdimensiju māksla. Bet gan jau patiesās vērtības paliks. Galvenais, lai pašmērķīga dižošanās nenomāktu patiesu talantu. ◆
