Lapojot dažādus preses izdevumus, nejauši uzdūros ziņai, ka Norvēģijas valdības ēku kompleksā jūlija beigās bija apskatāma izstāde, kas veltīta 2011. gadā Norvēģijā pastrādātajam slaktiņam, kad divos teroristiskos aktos norvēģu masu slepkava Anderss Bērings-Breivīks nogalināja 77 cilvēkus. Pirmos astoņus viņš nogalināja sprādzienā pie valdības ēku kompleksa, kur tagad sarīkota šī piemiņas izstāde, bet vēl 69 jaunieši tajā pašā dienā gāja bojā no slepkavas rokas vasaras nometnē Ūteijas salā.
Aizstāvot izstādes rīkošanu, Norvēģijas pašvaldību ministrs skaidroja, ka šī viņu valsts nesenās vēstures sāpīgā daļa jāaplūko atklāti un ka izstāde kalpos mācību gūšanai. Taču izstāde, kurā aplūkojamas slepkavas lietas, kuras viņš tajā daudziem liktenīgajā dienā izmantojis, ne vienā vien raisījusi neizpratni – kādēļ šādi nepieciešams atgādināt par kaut kādu slepkavu?
Un es nosliecos izstādes nopēlēju pusē. Vienmēr esmu domājis – ja esam tik humāni, ka nežēlīgus, asiņainas slavas alkstošus neliešus pēc pastrādātajiem varasdarbiem neiesēdinām elektriskajā krēslā, bet samērā žēlīgi kā maksimālo soda mēru viņiem piespriežam visu atlikušo dzīvi pavadīt aiz restēm un uzturam viņus par mūsu naudu, varbūt tomēr darīsim tā, lai šie slepkavas gūtu vēl papildu sodu – totālu aizmirstību, totālu ignoranci un totālu nicinājumu. Šāda mūsu attieksme būs vislabākā atmaksa.
Protams, neaizmirsīsim upurus. Taču centīsimies nekad nepieminēt slepkavas, jo, visticamāk, tikai vēlme nokļūt mediju ziņu pirmajos virsrakstos ir vadījusi šāda tipa cilvēku rīcību. Viņi neko nenožēlo, nevienam nejūt līdzi. Viņiem ir vienaldzīgas ciešanas un sāpes. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notikušajā nežēlīgajā slaktiņā tepat Gulbenē – bērnudārzā. Laiks ir pagājis, bet sāpes upuru tuvinieku sirdīs joprojām palikušas. Paldies Dievam, ka mēs jau esam aizmirsuši tā nelieša vārdu un seju. Un vairs tikai retais apjauš, ka kaut kur cietuma sienās nīkuļo reiz īsu, bet asiņainu slavu guvis nelietis. ◆
