Sanitai Betherei svarīga nemitīgas izaugsmes iespēja, ko sniedz kultūras dzīves organizatora darbs.
«Vislielākais prieks ir, kad cilvēks aiziet prom smaidīgs, atpūties un atslēdzies no ikdienas,» teic Sanita Bethere, kura jau ceturto gadu vada Vircavas tautas namu. Dzimusi rīdziniece, viņa novērtē tuvās cilvēku attiecības laukos un teic – Vircavas pasākumos gaidīts ir ikviens.
– Pati neesat vietējā – kā pa šo laiku izdevies iedzīvoties un sadraudzēties ar vircavniekiem?
Ļoti labi izdevies sadraudzēties! Pirmais gads bija tāds, ka viņi pētīja mani un es pētīju viņus. Bet man bija ļoti liels atbalsts pagasta pārvaldē – ja mums nebūtu tāds draudzīgs kolektīvs, būtu daudz grūtāk. Tāpat pašdarbības kolektīvi bija atvērti, ļoti liels atbalsts nāca no kolektīvu vadītājiem. Labas attiecības mums izveidojās ar iepriekšējo tautas nama vadītāju Sarmīti Sustrupi, viņa neliedza savu padomu. Tā tas pamazām aizgāja. Pieradām cits pie cita, strādājam.
– Kas jaunu meiteni no pilsētas mudināja nākt strādāt uz laukiem?
Dzimusi, augusi un mācījusies esmu Rīgā. Teicu, ka nekad mūžā no Rīgas prom neiešu – man tik ļoti patīk tas dzīves straujums, pati esmu ļoti aktīva, un man visu vajag ļoti ātri. Tad liktenis aizveda līdz Jelgavai. Biju pabeigusi augstskolu (Sanita ieguvusi profesionālā bakalaura grādu kultūras uzņēmējdarbībā un vadībā ar kultūras iestādes vadītāja specializāciju – red.), zināju, ka gribu strādāt kultūrā. Man ir tā – ja es izvirzu mērķi un kaut ko gribu, man par katru cenu tas ir jāsasniedz. Uzskatu – ja dzīvē kaut ko ļoti vēlamies, mēs to iegūstam, bet iegūt var tikai tad, ja pieliekam arī pūles. Vienkārši sēžot mājās, nekas jau nebūs.
Es ticu tam, ka dzīvē viss tiek sakārtots, ja pieliek arī savu piepūli. Ieraudzīju, ka ir izsludināts konkurss, domāju, pamēģināšu. Un sanāca. Kultūra man dzīvē vienmēr ir gājusi paralēli, man tas vienmēr ir interesējis. Man patīk organizēt, radoši darboties. Vēl būtiski – man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem, es nevaru būt viena. Protams, pēc lielākiem pasākumiem ļoti nogurstu, vajag arī brīdi, kad esmu nost no visa, bet man ir nepieciešams būt starp cilvēkiem. Tas ir veids, kā es to, kas ir mans, savas pozitīvās emocijas varu iedot citam. Uzskatu, ka ar pasākumiem, koncertiem var nodot vēstījumu.
Tā nu es esmu te un pagaidām darbu kultūrā negribētu mainīt. Arī pirms tam man bija labs darbs tūrisma jomā, bet tur biju visu izsmēlusi, palika neinteresanti. Man svarīgi, lai es visu laiku varu mācīties, attīstīties. Šeit katra sezona ir kā jauns izaicinājums, vienmēr nepieciešams izdomāt kaut ko jaunu. Katru reizi, kad pieņem izaicinājumu un izdari, ir gandarījuma sajūta. Tad tu arī saņem tos augļus – emocijas pret emocijām. Ja notiek apmaiņa, ir līdzsvars. Ja tikai dod, tas iztukšo.
– Kad nācāt uz Vircavu, jums noteikti bija savs redzējums par kultūru laukos. Kāds tas bija? Kuras idejas ir īstenojušās, kas vēl priekšā?
Sākumā es biju nedaudz citādi visu iedomājusies. Patīk tas, kas te ir, te ir personiskāka attieksme. Man ir ļoti liels gandarījums, ja cilvēkam pasākums ir paticis, viņš pienāk klāt un pasaka paldies.
Man nepatīk pasākumus organizēt ķeksīša pēc – ja organizēju, tad ielieku sirdi. Parasti, kad strādājam ar kolektīviem, cenšamies no sevis dot visu to labāko. Protams, ir reizes, kad izdodas labāk, ir reizes, kad ne tik labi, bet gandarījums vienalga paliek.
Kad es atnācu, man ļoti gribējās, lai Vircavā būtu tautas deju kolektīvs. Sākotnēji bija jauniešu kolektīvs, bet tas izjuka. Ļoti gribējās stabilu vidējās paaudzes kolektīvu. Pagājušajā gadā mēs šo ieceri realizējām, un Vircavā ir jauns vidējās paaudzes kolektīvs «Laimes lāči» ar atraktīvu vadītāju Mārīti Skrindu. Viņu pirmā sezona bija tik ļoti intensīva, ka es pat domāju, vai tik viņi nenobīsies. Bija ļoti daudz uzstāšanos, pirmajā skatē sasniegti ļoti labi rezultāti – I pakāpe –, kaut gan sākumā neviens nemaz necerēja uz to. Tas ir liels Mārītes nopelns, arī paši kolektīva dalībnieki ir saliedēti, uz mērķi un izaugsmi tendēti.
Jāslavē sieviešu vokālais ansamblis «Kanconeta» un viņu vadītāja Signe Meldere, kas ir liels atbalsts pasākumos. Arī viņām parasti ir ļoti augsti sasniegumi, šajā skatē bija I pakāpe. Nākamā sezona un konkursi būs jauns izaicinājums.
Mums vēl ir bērnu tautas deju kolektīvs un seniores, kas dejo Eiropas dejas. Par viņām vienmēr teikšu to labāko, jo apbrīnoju cilvēkus, kas 80 gados nāk ārā no mājas, lai dejotu vai nodarbotos ar jebko citu, nesēž mājās un nekunkst – ai, nekas taču nenotiek. Es vienmēr priecājos, ka 60, 70 un 80 gados seniori darbojas. Vecākajai dalībniecei ir 85 gadi. Protams, vajadzētu, lai arī jauni dalībnieki nāk klāt, bet tas viss ir procesā. Ļoti vēlos nodibināt arī vīru ansambli. Pamazām virzāmies uz priekšu, redzēs, kas no tā sanāks.
Visos laikos Vircavā ir spēlēts teātris. No Vircavas nāk aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs Jēkabs Duburs, trīsdesmitajos gados šeit dzīvoja un Vircavas drāmas kolektīvu vadīja režisors Pēteris Lūcis.
Jau daudzus gadus Vircavas amatierteātri vada Sarmīte Sustrupe. Arī es pati kopš pagājušās sezonas spēlēju teātri. Skatē guvām labus rezultātus, izcīnījām A pakāpi. 12. septembrī piedalīsimies lauku amatierteātru festivālā «Bīne», kas ir iepriekšējās vadītājas radīts festivāls. Agrāk tas tika svinēts divas trīs dienas, sabrauca kolektīvi no visas Latvijas un spēlēja teātri. Šogad festivāls ilgs vienu dienu, bet būs trīs spēles laukumi – izrādes notiks Vircavas, Sesavas un Bērvircavas tautas namā. Izrādes ir bez maksas. Visiem, kam patīk teātris – teātra spēle vai paši spēlē –, noteikti ir jānāk, jo būs daudz kvalitatīvu iestudējumu. Sabrauks kolektīvi no visiem Latvijas stūriem – būs Jelgavas novada teātri, būs arī no Tērvetes, Krustpils, Rundāles, Auces novadiem, no Suntažiem, Brocēniem, Viesītes, Birzgales, tālākais – no Rūjienas novada. Sākot no pulksten 11 līdz pat vakaram izrādes noritēs cita pēc citas. Festivāls ir lieliska iespēja atnākt un bez maksas baudīt teātri.
– Vircavā var gan dziedāt, gan dejot, gan spēlēt teātri. Cik aktīvi vircavnieki iesaistās pašdarbības kolektīvos?
Kad dibinājām «Laimes lāčus», daudzi varbūt gribēja iesaistīties, bet bija noslogoti darbos. Piedalīšanās pašdarbības kolektīvā ir vēl papildu slodze. Tie ir vakara mēģinājumi, vakara koncerti un izbraukumi sestdienās. Domāju, tas daudzus attur. Bija situācijas, kad man likās, ka cilvēks pāriet uz otru ielas pusi, lai tikai lieku mierā un nemēģinu atkal pierunāt pievienoties kolektīvam. Sākotnēji uzrunājām cilvēkus, tagad sastāvs ir apaudzis ar dalībnieku radiem, draugiem, ko viņi paši piepulcinājuši klāt. Liels nopelns ir kolektīva vadītājai, kura ar savu entuziasmu un enerģiju prot gan saliedēt, gan piesaistīt cilvēkus. Kad ienāc kolektīvā, nejūties atstumts. Arī tad, kad es aizeju pie viņiem, lai gan liela daļa man ir sveši cilvēki, ir tāda forša sajūta. Tas pats ir arī pārējos kolektīvos – visi ir draudzīgi.
Man arī patīk, ka Vircavā nav tā – viens cilvēks gan spēlē teātri, gan dejo, gan dzied. Sieviešu vokālais ansamblis dzied, dejotāji dejo, «teātrinieki» spēlē teātri. Nav tā, ka rotē vieni un tie paši cilvēki. Tāpēc es ļoti gribu izveidot vīru ansambli, lai varētu vēl kādu piesaistīt klāt. Kungus iesaistīt ir visgrūtāk, arī ar dejotājiem bija grūti, bet tagad mums ir desmit stabili pāri. Domāju, iesaistīšana pašdarbības kolektīvos ir tāda pati kā jebkur citur. Pilsētā varbūt vairāk cilvēku, to tā nejūt, bet puišu vienmēr visur trūkst. Laukos daudz ko nosaka arī iedzīvotāju daudzums, tradīcijas, protams, arī tas, ka tuvumā ir Jelgava. Zinu, ka citi dodas realizēt sevi ārpusē, bet man ir prieks, ka daudzi izvēlas palikt šeit.
– Vai Jelgavas tuvums neietekmē pasākumu apmeklējumu? Vai šejienieši drīzāk neizvēlas baudīt pilsētas kultūru nekā nākt uz vietējo koncertiem, izrādēm?
Man sākumā likās – Jelgava ir tuvu, tāpēc apmeklējums būs zems. Īstenībā ir tā – tie, kas grib, tie nāk, neizslēdzot variantus – ja ir laba izrāde Jelgavas kultūras namā, viņi brauc uz Jelgavu. Arī es pati cenšos apmeklēt gandrīz visas viesizrādes, kas ir Jelgavā, jo tā ietaupu laiku, nav jābrauc uz Rīgu.
Par apmeklējumu sūdzēties nevaru. Protams, ir novērots, kur ir mazāk, kur vairāk cilvēku. Ir kāds pasākums, kad man citi saka – ai, nu neņemies, tāpat nenāks un negribēs. Beigās sanāk pilna zāle vai cilvēki nāk klāt un prasa, kad būs nākamais tāds pasākums, nākamgad paaicināsim draugus. Tas uzreiz dod stimulu. Reizēm ir žēl, ka uz labu pasākumu atnākuši 70 cilvēki, kaut gan Jelgavā par šo koncertu ir jāmaksā. Bet tā ir cilvēku izvēle, un intereses ir dažādas.
Ir, kas saka, ka mums šeit nekas nenotiek. Ir mēneši, kad ir divi trīs pasākumi, ir mēneši, kad pasākumi nav, kā tagad vasarā. Tie, kas grib, atradīs ceļu un atnāks. Man ir prieks par tiem, kas nāk intereses dēļ un pēc tam nāk atkal. Iedibinājām Lieldienu tradīciju, un atkal pie mums tiek svinētas Lieldienas, nāk ģimenes ar bērniem. Nevienu gadu nevaru sūdzēties par apmeklētāju skaitu. Es domāju, ja vecāki paši iesaistās, vedot bērnus, viņi māca bērniem būt aktīviem un apmeklēt pasākumus.
Ļoti dārgus profesionālu mākslinieku koncertus es nevaru piedāvāt, jo nav garantijas, ka varēšu segt izdevumus – maksātspēja un gaume ir dažādas. Esmu uzrunājusi profesionālos teātrus. Viņi prasa fiksētu summu, kas ir jāsamaksā jebkurā gadījumā – vai uz izrādi atnāk viens cilvēks vai ir pilna zāle. Tad ir jāzvana kaimiņiem un jāaicina organizēt transportu, lai varētu vest savus iedzīvotājus pie mums. Profesionālus māksliniekus aicinām, bet tie tad ir tie, kas neprasa tūkstošus.
Ja uz skatuves ir mājinieki, zāle vienmēr būs pilna. Tajā pašā laikā, ja atbrauc no citurienes, apmeklētāju ir nedaudz mazāk, bet nevar teikt, ka nav. Tā ir sakarība, kas sākumā ļoti izbrīnīja.
– Vai pirms dažiem gadiem renovētais tautas nams ir veicinājis kultūras dzīves attīstību Vircavā?
Mums ir sakārtotas telpas, ir aparatūra un gaismas. Cilvēkus jau vienmēr piesaista tīra, sakārtota vide. Protams, ļoti svarīgi, kādu produktu piedāvā. Katru reizi, gatavojot koncertu vai pasākumu, ielieku tajā daļu no sevis. Ja tu to dari tikai tāpēc, ka tev tas jādara, tas rezultātu nedos. Ja tu piedāvāsi to, kas cilvēkiem nav aktuāls, lai arī cik skaists un aprīkots būtu nams, viņi nenāks.
Ir arī cilvēciskais faktors – komunikācija, kā tu attiecies pret cilvēku. Man visi ir vienādi un gaidīti, es priecājos par katru, kas ir atnācis. Organizējot pasākumus, cenšos izdarīt tā, lai cilvēkam vairs nav jādomā par ikdienas rūpēm. Lai ir tā, ka pasākums beidzas un viņam ir tāda mazumiņa piegarša, ka varētu vēl.
– Jauno sezonu atklāsiet ar Vircavas svētkiem, kas notiks 5. septembrī. Ko esat plānojuši?
Šogad Vircavas svētkus rīkojam pēcpusdienā, sākums pulksten trijos, jo tagad norit visi aktīvie lauku darbi. Tas ir vēl viens faktors, pie kā man vajadzēja pierast, – pavasaris un septembra sākums ir tāds, ka cilvēkiem nav laika domāt par kultūru un pasākumiem. Tāpēc svētkus rīkojam pēcpusdienā, lai tie, kas grib, var pastrādāt un pēc tam nākt uz svētkiem. Šogad mums otro reizi būs svētku gājiens, kurā aicinām iedzīvotājus pievienoties. Ir uzaicināti Rīgas cirka mākslinieki, vakarā būs velotriāla un mototriāla paraugdemonstrējumi. Bērniem piedāvāsim piepūšamās atrakcijas, šogad būs izveidota arī Tarzāna taka. Būs individuālas aktivitātes, interesantas spēles ģimenēm – man ir prieks, ka uz pasākumiem arvien vairāk nāk ar ģimeni. Vakarā būs karaokes ballīte. Protams, būs arī konkursiņi un citas aktivitātes, bet tas lai paliek intrigai. Aicinām ne tikai Vircavas iedzīvotājus, bet arī kaimiņus, draugus. Tas ir tāds foršs brīdis, kad var pabūt kopā un vēl ir silts. Lai darbi nedaudz paliek maliņā.
– Kādi ir citi lielākie pasākumi, kas gaidāmi šajā sezonā?
Septembrī sāksim ar Vircavas svētkiem un lauku amatieru teātru festivālu «Bīne». Oktobrī kopā ar pašdarbības kolektīviem atklāsim sezonu, novembrī būs valsts svētku pasākums – koncerts un balle –, amatierteātrim jaunā iestudējuma pirmizrāde. Decembrī plānojam pasākumus dažādām auditorijām: Ziemassvētku pasākumu senioriem, eglīti pirmsskolas vecuma bērniem, nemainīga tradīcija ir Ziemassvētku balle 25. decembrī, kad daudzi nāk ar ģimeni. Janvārī svinēsim «Laimes lāču» pirmo jubileju. Vēl ir Lieldienu pasākums, Mātes diena, sezonas noslēguma koncerts, novada svētki un citi pasākumi. Pagājušajā gadā novada svētkos konkursā atzinīgi tika novērtēts manis režisētais koncertuzvedums «Braucam ciemos», un šogad man uzticēja veidot koncertu «Reiz tirdziņā».
– Jelgavas novada pagastu uzvedumu konkursā «Braucam ciemos 2014» jūsu koncertprogramma ar Annas Brigaderes pasaku lugas «Sprīdītis» motīviem izcīnīja augstāko novērtējumu – otro vietu (pirmā toreiz netika piešķirta).
Koncertuzvedums pašai bija sasniegums. Kad atnācu uz Vircavu strādāt, man nebija lielas pieredzes, visu mācos procesā. Ir lietas, pie kurām vēl jāpiestrādā, ir lietas, kurās izaugsme bijusi diezgan liela. Režija man ir tuva, esmu apmeklējusi kursus, lai paaugstinātu iemaņas, bet pārsvarā kultūra ir darbs praksē. Nav tā, ka tu atnāc no skolas un esi gatavs. Vai nu tevī tas ir, vai nu tevī tā nav – vienīgi tas var būt kaut kur apslēpts, un tu pēkšņi skaties: o, ļoti labi sanāk.
«Sprīdītī» es biju daudz sevi ieguldījusi. Protams, nebūtu sanācis tik labi, ja nebūtu komandas darba. Esmu komandas cilvēks, un nevar teikt, ka tas ir vienīgi mans nopelns. Ņēmu vērā gan režisores Sarmītes Sustrupes, gan vokālā ansambļa vadītājas Signes Melderes padomus. Tāpat – ja kolektīvi nestrādātu ar pilnu atdevi un sirdsdegsmi, tad jau rezultāts nebūtu tik labs. Tas ir kopīgs sasniegums. Man tā ir sevis apzināšanās, ka es varu. Nost ar kautrīgumu, vienkārši ej un dari! ◆
