Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis: «Ukraiņi atdod dzīvības ne tikai par savu dzimteni, bet arī par Eiropas vērtībām».
Pēc Ukrainas atbalsta biedrības ielūguma Jelgavā neoficiāli viesojās Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis. Jāņa Rozes grāmatnīcā tirdzniecības centrā «Pilsētas pasāža» viņš piedalījās Imanta Liepiņa grāmatas «Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija» prezentācijā, kā arī atbildēja uz daudzajiem jautājumiem, ko uzdeva pasākuma dalībnieki, starp kuriem bija literāts Konstantīns Overčenko, pašvaldību deputāti Kārlis Rimša un Andris Tomašūns, Ukrainas atbalsta biedrības vadītājs Pēteris Miļūns, viņa vietniece Tatjana Lazda un pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāja Ilga Antuža.
– Kā vērtējat Imanta Liepiņa grāmatu, kas jums bija par iemeslu, lai pirmo reizi viesotos Jelgavā?
Par notikumiem Ukrainā ir ļoti daudz dezinformācijas, īpaši jau Krievijas masu informācijas līdzekļos. Šādu patiesu reportāžu kā Imanta Liepiņa grāmata nozīme ir ļoti liela. Varbūt Latvijas ukraiņi varētu šo darbu pārtulkot un izdot ukrainiski? Latvijā esmu tikai dažus mēnešus, taču esmu izjutis, kā Latvija jūt līdzi Ukrainai un grib palīdzēt. Pie jums ir ārstējušies 25 ievainotie ukraiņu karavīri. Gandrīz katru nedēļu uz Latviju brauc bērni, kas atpūšas latviešu ģimenēs, kurās jūt lielu sirsnību.
– Kā vērtējat notikumu attīstību Ukrainā?
Kaujinieki un tos atbalstošie Krievijas karavīri neievēro 2015. gada februārī Minskā noslēgto pamiera vienošanos. Viņi turpina ar smagajiem ieročiem apšaudīt Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā, nav tos atvilkuši aizmugurē, kā to prasa vienošanās. Kopš konflikta sākuma gājuši bojā divi tūkstoši Ukrainas karavīru. Starp bojāgājušajiem ir arī civilie iedzīvotāji. Kaut Krievija noliedz, ka Ukrainā atrodas tās karaspēks, ir daudz pierādījumu, ka Ukrainas teritorijā ir apmēram septiņi tūkstoši viņu karavīru. Turklāt ap 50 tūkstoši krievu karavīru atrodas pie Ukrainas robežas apmēram 400 kilometru garā posmā, ko mēs nekontrolējam. Tur katru dienu robežu šķērso desmitiem tehnikas vienību, tostarp tanki un artilērija. Īstai agresijai un okupācijai ir pakļauti ap 50 tūkstoši kvadrātkilometru Krimā un Donbasā. Tas ir mazāk nekā 10 procentu no valsts teritorijas, taču Donbasa ekonomiskais potenciāls bija apmēram divdesmit pieci procenti no valsts kopējā. Tagad Donbass ir nopostīts. Nestrādā rūpniecības uzņēmumi, izpostīta infrastruktūra, nedarbojas banku sistēma. Cilvēkiem nav darba. Lūk, pie kā ir novedusi tā sauktā krievu pasaule! Lai Donbasā atjaunotos normāla dzīve, būs nepieciešami miljardi un miljardi, kā arī daudzu gadu darbs. Taču pirmkārt jāaizvāc no turienes okupanti un kaujinieki.
Par spīti ļoti sarežģītajiem apstākļiem, Ukraina īsteno svarīgas strukturālas reformas, kas ir saskaņotas ar Eiropas Savienību un Starptautisko Valūtas fondu. Smags ekonomisks trieciens mums bija arī Krievijas tirgus zaudēšana. Taču domāju, ka šajā ziņā smagākajam punktam esam jau pāri. Krievijas rubļa kritums gan ietekmē Ukrainas ekonomiku, bet vairs ne tik ļoti kā agrāk.
– Kāpēc Ukrainas armija jau savlaicīgi valsts austrumos neslēdza robežu ar Krieviju un ļāva izvērsties konfliktam Donbasā?
Prezidenta Janukoviča laikā Ukrainas armija mērķtiecīgi tika nīcināta. Tās komandieris bija Krievijas pilsonis. Līdzīgi Krievijas pilsonis vadīja valsts drošības dienestu. Krimas okupācija, agresija Donbasā nebija Krievijas spontāns lēmums, tas tika gatavots jau vairākus gadus, varbūt pat gadu desmitus.
Tikai pakāpeniski un pamazām līdz pagājušā gada maijam (Krima jau bija okupēta 2014. gada februārī – red.) spējām izveidot tādus bruņotos spēkus, kas varēja apturēt militārā konflikta zonas izplešanos Donbasā. Līdz augustam mēs būtu spējuši izspiest separātistus no Donbasa. Tikai Krievijas armijas iesaistīšanās noveda pie tā, ka mūsu uzbrukums apsīka. Izveidojās Ilovaiskas katls, kurā krita ļoti daudz Ukrainas karavīru. Tagad armija ir pilnīgi cita. Kaut arī Rietumi mums joprojām nepārdod letālos ieročus, ar Eiropas Savienības un ASV atbalstu armijai ir labs aprīkojums, mēs būvējam aizsardzības būves gan Krimas, gan Donbasa pusē. Turklāt Ukrainas armijai ir pilnīgi cits kaujas gars. Mums ir ļoti daudz brīvprātīgo profesionāļu. Es pat nebaidos teikt, ka Ukrainas armija tagad ir viena no kaujas spējīgākajām Eiropā. Mūsu karavīri karu diemžēl ir izgājuši praksē. Ukraiņi atdod dzīvības ne tikai par savu dzimteni, bet arī par Eiropas vērtībām. Ja mēs šodien neapstādināsim Putinu Donbasā, nezinu, kas notiks tālāk. Ceru, ka Eiropā to saprot.
– Ukraina okupētajai Krimai piegādā ūdeni, elektrību. Vai tas ir pareizi?
Tas ir ļoti sarežģīts ētisks jautājums. Krima ir okupēta, bet tajā dzīvo mūsu pilsoņi. Ne visi, kas neatbalsta okupāciju, var no turienes aizbraukt. Ir daudz pesimistu, bet domāju, ka Krima atgriezīsies Ukrainā. Katrā ziņā tas notiks ne ar militāru spēku un ne tūlīt, bet tad, kad Ukrainā kā Eiropas Savienības valstī būs augstāks dzīves līmenis nekā Krievijā, nekā Krimā.
– Kādas ir jūsu cerības par situācijas turpmāko attīstību?
Ceram, ka pasaules sabiedrības spiediens liks Krievijai un separātistu kaujiniekiem ievērot Minskas vienošanos, kaut arī pagaidām tādu pazīmju nav. Kā zināms, Minskas vienošanās galarezultāts ir vēlēšanas Donbasa okupētajā teritorijā un Ukrainas kontroles atjaunošana pār savu robežu. Jā, separātisti gatavojas kaut kādām vēlēšanām. Taču pērn notikušās, kur it kā tika ievēlēti viņu barveži, bija absolūti nelikumīgas. Starptautiskā sabiedrība tās neatzina. Vēlēšanām ir jānotiek pēc EDSO noteikumiem un tās kontrolē. Tas nozīmē, ka šajā teritorijā nedrīkst atrasties bruņotie formējumi, vēlēšanām jānotiek pēc Ukrainas likumiem un Ukrainas vēlēšanu komisiju vadībā. Visām partijām jābūt brīvām iespējām aģitēt. Līdz šim Ukrainas varas pārstāvji tur nav ielaisti, arī EDSO novērotāji varējuši kontrolēt tikai mazāk nekā pusi okupētās teritorijas. Ar mūsu partneriem turpināsim domāt, kā rīkoties tālāk. Gribu uzsvērt, ka Rietumu sankcijas pret Krieviju darbojas, un agri vai vēlu tās piespiedīs civilizēti risināt sarunas.
– Pēc PSRS sabrukuma 1994. gadā Krievija un Ukraina Budapeštā vienojās par to, ka otrā nodos pirmajai savu kodolarsenālu. Pretī Ukraina no Krievijas saņēma garantijas par savu robežu neaizskaramību un to, ka pret to netiks lietots militārs spēks. Budapeštas vienošanās garanti bija arī ASV un Lielbritānija. Kā jūs uzlūkojat šo valstu atbildību par Krievijas agresiju pret Ukrainu?
Ukraina ir vienīgā valsts pasaulē, kas brīvprātīgi atsacījās no sava kodolarsenāla, kas tolaik bija trešais lielākais pasaulē. Budapeštas memorandu mēs parakstījām ar pārliecību, ka Krievija pret Ukrainu nekad neizmantos militāru spēku un ekonomisku šantāžu. Šim dokumentam nav tāda juridiska spēka kā, piemēram, NATO līguma 5. pantam, kas paredz, ka dalībvalstīm jāaizstāv citai citu. ASV un Lielbritānijai, kas tolaik garantēja memorandu, nav juridisku saistību, kas būtu jāpilda, ja Krievija tās nepilda.
Mēs esam kļuvuši prātīgāki un saprotam, ka neviens cits, pat vistuvākie draugi, mūsu zemi ar ieročiem rokās neaizsargās. Tas jādara mums pašiem, un to mēs arī darīsim.
Jā, Rietumi piegādā palīdzību, finanšu līdzekļus, taču tas ir nesalīdzināmi ar to, ko gaidījām. Tagad diskutē par to, vai Ukrainai izsniegt piecu vai septiņu miljardu dolāru kredītu, atlaist parādus vai ne. Tajā pašā laikā Grieķijai tiek aizdots 50–100 miljardu. Man patīk Grieķiju, kur esmu strādājis Ukrainas vēstniecībā, taču situācija tur ir nesalīdzināma ar to, kāda ir pie mums. Tomēr mēs esam pateicīgi arī par to, ko esam saņēmuši un saņemam no ES.
– Kādas sajūtas pārņem, pirmo reizi viesojoties Jelgavā?
Mani pirmie iespaidi par pilsētu ir ļoti labi. Jau Trīsvienības baznīcas tornī uzzināju daudz interesanta par pilsētas vēsturi. Noteikti tuvākajā laikā šeit atgriezīšos, lai vairāk iepazītos ar pilsētu un jelgavniekiem. ◆
Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis
◆ Dzimis 1968. gadā Ukrainā, Ternopolē.
◆ Studējis filoloģiju. Kopš 1992. gada diplomātiskajā dienestā. Strādājis Čehijā, Slovākijā, Grieķijā, Zviedrijā, kā arī dažādos citos valsts amatos.
◆ Latvijā akreditēts 2015. gada maijā.
