Sanitai Betherei svarīga nemitīgas izaugsmes iespēja, ko sniedz kultūras dzīves organizatora darbs. «Vislielākais prieks ir, kad cilvēks aiziet prom smaidīgs, atpūties un atslēdzies no ikdienas,» teic Sanita Bethere, kura jau ceturto gadu vada Vircavas tautas namu. Dzimusi rīdziniece, viņa novērtē tuvās cilvēku attiecības laukos un teic – Vircavas pasākumos gaidīts ir ikviens.
– Pati neesat vietējā – kā pa šo laiku izdevies iedzīvoties un sadraudzēties ar vircavniekiem?
Ļoti labi izdevies sadraudzēties! Pirmais gads bija tāds, ka viņi pētīja mani un es pētīju viņus. Bet man bija ļoti liels atbalsts pagasta pārvaldē – ja mums nebūtu tāds draudzīgs kolektīvs, būtu daudz grūtāk. Tāpat pašdarbības kolektīvi bija atvērti, ļoti liels atbalsts nāca no kolektīvu vadītājiem. Labas attiecības mums izveidojās ar iepriekšējo tautas nama vadītāju Sarmīti Sustrupi, viņa neliedza savu padomu. Tā tas pamazām aizgāja. Pieradām cits pie cita, strādājam.
– Kas jaunu meiteni no pilsētas mudināja nākt strādāt uz laukiem?
Dzimusi, augusi un mācījusies esmu Rīgā. Teicu, ka nekad mūžā no Rīgas prom neiešu – man tik ļoti patīk tas dzīves straujums, pati esmu ļoti aktīva, un man visu vajag ļoti ātri. Tad liktenis aizveda līdz Jelgavai. Biju pabeigusi augstskolu (Sanita ieguvusi profesionālā bakalaura grādu kultūras uzņēmējdarbībā un vadībā ar kultūras iestādes vadītāja specializāciju – red.), zināju, ka gribu strādāt kultūrā. Man ir tā – ja es izvirzu mērķi un kaut ko gribu, man par katru cenu tas ir jāsasniedz.
Visu interviju lasiet otrdienas, 25.augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš un no personīgā albuma
