Kaut pēc 2008. gada krīzes, ko sevišķi asi izjuta tie, kuri augšupejas gados bija ņēmuši bankās kredītus vai galvojuši par tiem, ekonomikas attīstība ir stabilizējusies, vēl daudziem šīs problēmas nav beigušās. Aprīlī kāda jelgavnieku ģimene, kas, ieķīlājot savu māju, bija neveiksmīgi galvojusi kredītu radiem, saņēma ziņu, ka viņu māja pieder jau citam īpašniekam, kurš to iegādājies izsolē bankā. Speciālisti atzīst, ka iedzīvotāju pieredze kredītu galvošanā līdz šim bijusi ļoti maza.
«Negribēju būt ragana, bet vajadzēja tādai būt,» secina jelgavniece Zenta (personu vārdi mainīti), kuras ģimene 2008. gadā ar sev piederošo māju neatteica kredīta galvojumu brāļa ģimenei, kas toreiz iegādājās māju Pierīgā. Galvotāja piebilst, ka neveiksmīgais bankas darījums, parakstot ģenerālpilnvaru brāļa sievai, notika dažus mēnešus pirms krīzes. Attiecības ar brāli un viņa ģimeni tas nav sabojājis, taču par galvojuma noņemšanu, kas 2008. gadā tika solīta pēc pusotra gada, ģimenes savā starpā sen vairs nerunā. Pilnīgu skaidrību par šo tematu viesa bankas vēstule, kas vēstīja, ka ģimenes māja ir pārdota jaunam īpašniekam. Noskaidrojās arī tas, ka no 2009. gada brāļa ģimene, kas no bankas bija paņēmusi kredītu, tai maksājumus vairs nav veikusi.
Paši sev kredītu neņēma
Pirms 15 gadiem tagadējie četrdesmitgadnieki Zenta un Ēvalds kā jauns pāris pārcēlās dzīvot uz Jelgavu pie radu tantes Ievas, kurai tolaik bija jau 94 gadi. Ievai nebija bērnu, taču viņa no vīra bija mantojusi 1940. gadā būvētu divstāvu vienģimenes savrupmāju. Ievai piederēja apakšējais stāvs (augšējais ticis mantojumā vīra radiem). Tante Zentu uzskatīja par uzticamu cilvēku, kura aprūpēta viņa varētu vadīt mūža novakari. Arī Zentas vīrs Ēvalds sievietei bija pieņemams. Pateicībā par labo aprūpēšanu tante jaunajai ģimenei norakstīja māju. Pēc pusotra gada Ieva aizgāja aizsaulē, taču māja kļuva pilnāka, jo Zentas un Ēvalda ģimenē piedzima divi bērni. Tai vēl pievienojās Zentas māte, kas, pārdodot mantotos īpašumus laukos, nopirka agrāk Ievas tantes vīra radiem piederošo mājas otro stāvu, ko tūlīt arī norakstīja meitai. Zenta kļuva par mājas vienīgo īpašnieci. «Daudzi tolaik remontēja mājas, būvējās. Taču mēs to darījām tik, cik varējām ietaupīt no algas, kredītu ņemt nesadūšojāmies,» saka Zenta, kas darbā tiek raksturota kā strādīga, laba darbiniece.
Citādi dzīve virzījās Zentas brālim Andrejam. Arī viņš čakli no rīta līdz vakaram strādāja (dienas pirmajā pusē ceļu būvniecības uzņēmumā par traktoristu, vakarā – garāžā, remontējot automašīnas), taču viņa sieva Ingrīda, kurai ir pedagoga izglītība, lūkoja darboties tolaik plaukstošajā nekustamā īpašuma darījumu jomā. Viņai radās doma, ka varētu nopirkt ģimenes māju. Apmūrēta līvāniete tolaik maksāja vairāk nekā 100 tūkstošus latu. Pārdodot kādu vecāku īpašumu, mērķis likās reāls. Pietrūka 40 tūkstošu latu, ko atlika ņemt kā aizdevumu bankā. Lai tādu dabūtu, vajadzēja ķīlu. Tuvākais cilvēks, kam varēja tādu lūgt, bija māsa. Tā kādu dienu Jelgavā ciemos pie māsas ģimenes un mātes ieradās Andrejs ar Ingrīdu. «Es jau toreiz jutu, ka daru nepareizi. Bet kā mīļajam brālim atteiksi, arī mamma piekrita,» stāsta Zenta.
Dažāda veiksmes izpratne
Sarēķinot aizdevuma procentus un pamatsummu, brāļa ģimenei toreiz bankai bijis jāmaksā 800 latu mēnesī. Arī krīzes laikā Andrejam darba pietika, taču ienākumi samazinājās uz pusi. Ingrīdai kā maz pieredzējušam māklerim darba vairs nebija, un viņa sāka strādāt par auklīti. Runājot par problēmsituāciju, šajā ziņā mazrunīgā Ingrīda reiz teikusi: «Tā ir veiksme, ka jūs ieķīlātajā mājā varējāt nodzīvot vēl sešus gadus.» Šos vārdus Zenta ar māti saka, skumji pasmaidot par savu paļāvību uz Ingrīdu, viegli uzticot tai savu mantu.
Tagad Zentas un Ēvalda ģimene redz divus risinājumus. Pirmais – ņemt kredītu un lūkot no tantes mantoto māju no jaunā īpašnieka atpirkt. Otrais – ar izpirkšanas tiesībām īrēt vai, ņemot kredītu, nopirkt citu mājokli. Ģimene domā, ka, ņemot 35–40 tūkstošu eiro kredītu, problēmu varētu atrisināt.
Var piedot vienreiz pakritušajam
Taču Zenta un Ēvalds šaubās, vai ģimenei, kas banku skatījumā ar savu neveiksmīgo galvojumu varētu tikt uzskatīta par problemātisku, aizņēmumu saņems. Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāve Baiba Melnace atzīst, ka neveiksmīga galvojuma pieredze kādā konservatīvākā bankā varētu tikt uzskatīta par mīnusu, vērtējot, vai izsniegt pieteicējam aizdevumu. Taču pirmkārt šajā gadījumā tiek vērtēts ģimenes ienākumu līmenis un maksātspēja, kā arī tas, lai iegādātais īpašums atbilst tās rocībai. «Ja cilvēkam dzīvē ir gadījies pakrist, tas nenozīmē, ka tam nevar dot kredītu. Turklāt galvojums bija jauna lieta, ko tikai tagad cilvēki sāk uzlūkot ar pienācīgu uzmanību,» piebilst B.Melnace.
Nekustamā īpašuma iegādes eksperts Viktors Svirkovskis secina, ka par 35–40 tūkstošiem eiro Jelgavā var iegādāties ļoti labu četru piecu istabu sērijveida dzīvokli. «Māju segmentā par šādu naudu sanāk sešdesmitajos gados būvētas tā saucamās «sēnītes» bez remonta un ne pilsētas centrā,» saka V.Svirkovskis. Nekustamā īpašuma tirgus stāvokli viņš raksturo kā stabilu. Dzīvokļu cenas Jelgavā ir robežās no 260 eiro par kvadrātmetru (neremontētiem dzīvokļiem, kas atrodas tālāk no centra) līdz pat 600 eiro par kvadrātmetru dzīvokļiem ar labu remontu sērijveida mājās un 650 eiro par kvadrātmetru renovētajās. Jaunajos daudzdzīvokļu namos tās var sasniegt pat 860 eiro par kvadrātmetru. Savukārt māju cenas ir no 250 līdz 500 eiro par kvadrātmetru. ◆
