Sestdien, 29. augustā, uz Zaļās muižas 240 un skolas 95 gadu jubileju savējos kopā sauc Zaļenieku Komerciālā un amatniecības vidusskola.
Zaļenieku Komerciālā un amatniecības vidusskola, kas, slēpusies zem 15 nosaukumu cepurēm, muižā mājo kopš agrārās reformas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, pošas svētkiem. Kā jau hercoga Ernsta Johana Bīrona iecerētajai medību pilij iederīgi, būs iespējams iejusties tā laika noskaņās, baudīt pils pavāru sagatavotos ēdienus un klausīties barona Minhauzena stāstos. Protams, sava liela vieta atvēlēta ceļojumam arī pa izglītības vēstures takām, kurās satiksies, atcerēsies un ballēsies bijušie skolas biedri. Šo gadu laikā pie aroda Zaļeniekos tikuši tūkstoši.
Vide, kas audzina
«Patlaban top jauna ekspozīcija. Izvietojam 16 informatīvās planšetes arī angļu valodā, ko papildina fotogrāfijas, lai palīdzētu iztēloties, kā šajās vēsturiskajās telpās, kurām pa vidu vairākas krāsu kārtas, reiz bijis,» skolas direktora vietniece un vienlaikus pils vēstures zinātāja un lolotāja Valija Barkovska sāk stāstu par seno muižu, kurai ikdienā nākas sadzīvot ar jauniešu dinamiskajiem soļiem un mūsdienu izglītības prasībām. Tas izdodas itin labi. «Šajā ēkā, par ko esam veikuši arī vēsturisku izpēti, darbojamies ļoti atbildīgi – mums ir labi, ka esam šeit, un arī pilij, ka te kāds ir. Esam novērojuši, ka šī vide lieliski audzina. Pirmajā kursā kāds vēl atļaujas kaut kur nospļauties, bet absolvējot viņš jau ir pavisam cits cilvēks,» pils pozitīvo ietekmi raksturo Valija. To izbauda arī tūristi, kas grupām un individuāli apciemo hercoga Ernsta Johana Bīrona lolojumu, kā arī svinību dalībnieki, kas seno medību pili izvēlējušies kāzām, dzimšanas dienām un citām svētku reizēm.
Jāatzīst, Zaļo muižu saudzējis arī daudzviet nežēlīgi pāri ripojošais laika rats. Trauksmainajā 1905. gadā zemnieki to nenodedzināja, bermontieši pēc Jelgavas postīšanas pagāja garām, atstājot savas iznīcības pēdas vien ēkā, kur patlaban atrodas kultūras nams. Savukārt Otrā pasaules kara laikā muižā veselību atguva gan sarkanās armijas karavīri, gan leģionāri. Tikai padomju gadi ienāca ar savām nesaudzīgajām krāsām un nevērību. «Šajā periodā pazuda vairākas krāsnis, nokrāsotas vēsturiskās grīdas un logu rāmji. Veicot lielā neorenesanses stila griestu gleznojuma ekspertīzi, atklājās, ka tas «pielabots» ar grīdas krāsu, lai nebirtu nost,» atskatās V.Barkovska.
Gaida palmas un Ķīnas rozes
Ēkas kultūrvēsturiskā vērtība sākta vairāk godāt no 1995. gada, kad skolotāja Liliana Štauere noorganizēja pirmo absolventu salidojumu un pils jubileju. Pagaidām vēl nav izdevies iesaistīties apjomīgos un dārgos projektos, jo tikai salīdzinoši nesen skola no Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautības nonāca pašvaldības valdījumā, bet saņemt no valsts līdzfinansējumu savām iecerēm, lai atjaunotu kultūrvēsturisko mantojumu, nebija iespējams. Soli pa solītim sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju darīts pašu spēkiem. Šajā ziņā ļoti noder jaunā izglītības programma «Restaurācija», kurā arodu apgūst topošie restauratoru asistenti ar specializāciju mūrnieku un apdares darbos – arī muižā viņiem paveras plašas prakses iespējas. Tomēr bez kapitāliem ieguldījumiem, īpaši apkures sistēmā un notekcaurulēs, kas bieži plīst un tek, ilgi uz priekšu vairs netiks.
«Jelgavas novads ir saņēmis kolosālu mantojumu. Te nav jāpaceļ grausts, bet jāspodrina kā pērle jau esošais. Piemēram, Zaļās muižas pils ir viens no simts vēsturiskajiem interjeriem bagātākajiem objektiem Latvijā. Esam saglabājuši katru koka detaļu, kas gaida savu laiku un meistaru. Tāpat pirms trim gadiem sadarbībā ar mākslas zinātniekiem izstrādājuši pils restaurācijas koncepciju un veikuši aprēķinus. Tas, protams, nav lēti – biljarda zāles, kur patlaban atrodas interaktīvā klase, Bīrona laika parketa atjaunošana droši vien izmaksātu kā viss šīs klases modernais aprīkojums, ieskaitot interaktīvo tāfeli. Tāpēc jābūt kultūras politikai vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un noteiktām prioritātēm,» Zaļās muižas pili saredzot to augšgalā, teic V.Barkovska.
Kamēr lielo projektu laiks vēl nav pienācis, jāpriecājas par citām iespējām. Piemēram, šīs vasaras lielais notikums ir trīs pirmie pilnīgi atjaunotie koka logi, ko paveica restaurators Jānis Tolpežņikovs no uzņēmuma «Koka darbnīca». Savukārt pirms pieciem gadiem pils jubilejā saņēma restaurētus skursteņus. Patiesībā savu artavu vēsturiskā tēla un noskaņas atjaunošanā varētu sniegt ikviens laba vēlētājs. Muižai noderētu interjerā iederīgi paklāji un lieli telpaugi – palmas, Ķīnas rozes un monsteras, nemaz nerunājot par atmiņām un senākām fotogrāfijām. Piemēram, Vineta un Ādolfs Bagacki no Ērgļiem atsūtījuši savas mirušās radinieces, kas mācījusies Zaļeniekos, fotogrāfijas, kur pie pils durvīm redzama skaista parka vāze, pateicībā min Valija. Pirms pieciem gadiem pamatīgu darbu paveikusi arī vēsturniece Mārīte Putniņa, ar Jelgavas novada Domes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdodot grāmatiņu «Zaļāmuiža».
Pirmā – mājturības vidusskola
«Tā iegadījies, ka abas jubilejas svinam reizē, bet pamatā tomēr ir pils,» akcentus vēlreiz kārto V.Barkovska. Taču svaru kausos kultūrvēsturiskais mantojums un izglītība strauji nevelk viena otru uz leju. Tā tas bijis kopš 1920. gada, kad pilī tika iekārtota vidusskola un ģimnāzija. M.Putniņa noskaidrojusi, ka pils pirmajā stāvā atradies meiteņu internāts un vairāki skolotāju dzīvokļi, bet zēni, visticamāk, dzīvojuši vienā no staļļu ēkām. Ģimnāzijas rīcībā bijis arī muižas augļu dārzs, kas ticis sadalīts skolotājiem.
Drīz vien izglītības iestāde līdzīgi kā daudzas nelielās skolas mūsdienās sapratusi, ka audzēkņu piesaistei un biezākas dzīves «ceļamaizes» sarūpēšanai noderētu tā saucamā profesionālā ievirze. Tāpēc 1938. gadā Zaļeniekos sāka uzņemt audzēknes četrgadīgajā mājturības vidusskolā, kur «pedantiskās mājturības un rokdarbu skolotājas Āboltiņas un Zeidemanes jaunkundzes prasīja no audzēknēm nevainojamu kārtību un tīrību internātā un lielu rūpību sarežģītajos rokdarbu uzdevumos», raksta M.Putniņa. Tā pils mastā tika uzvilkts profesionālās izglītības karogs, kas tur lepni pland joprojām. Zaļeniekos izglītojušies gan kolhozu priekšsēdētāji un vadošie kadri, gan agronomi, tehniķi zivkopji, grāmatveži, mājturības tehniķi, zootehniķi, lauksaimniecības ražošanas organizatori tehniķi plānotāji un citi, galvenokārt ar lauksaimniecību saistīti speciālisti.
«Agrāk skolā bija ļoti daudz audzēkņu un aktīva sabiedriskā dzīve. Notika sacensības, konkursi, pasākumi dienesta viesnīcā, kur kopā darbojāmies gan skolotāji, gan audzēkņi. Laba sadarbība bija arī ar sovhozu – devāmies sveikt tā ļaudis, bet viņi nāca šeit, piemēram, uz Skolotāju dienu. Mūsdienu jaunieši, šķiet, ir pasīvāki un bailīgāki. Taču labs kodols ir skolas pašpārvalde, kas organizē dažādus interesantus pasākumus,» vērtē ilggadējā mācību pārzine, grupu audzinātāja un skolotāja Ināra Grigorjeva, kas patlaban kā floriste rūpējas par pils vizuālo noformējumu. Viņas veidotās kompozīcijas priecē gan ikdienā, gan svētku reizēs.
Nākotnē raugās cerīgi
Lauksaimniecība ir viens no lielākajiem akcentiem arī šā brīža izglītības procesā. «Profesionālajā izglītībā lielākie spēlētāji ir kompetences centri, bet arī mēs esam atraduši savu nišu. Piedāvājot, piemēram, minēto restauratoru asistentu, kā arī augkopības tehniķu programmu, kurā rudenī būs pirmais izlaidums. Šajā bagātajā zemnieku zemē vajadzīgi īsti saimnieku dēli!» teic V.Barkovska, aicinot nākt mācīties, kas turklāt ļauj saņemt stipendiju un citus labumus, ko paredz Eiropas Sociālā fonda programmas. ES fondi Zaļenieku profesionālās izglītības iestādei šo gadu laikā bijuši dāsni arī materiālās bāzes uzlabošanas ziņā. Notikusi gan elektromontāžas darbnīcu rekonstrukcija un mācību tehnoloģiskā aprīkojuma modernizācija, gan dienesta viesnīcas telpu kapitālais remonts.
Lielas izmaiņas izglītības iestāde piedzīvoja pērn, kad Zaļenieku Komerciālajai un amatniecības vidusskolai tika pievienota Zaļenieku pamatskola, kļūstot par vienotu izglītības centru. Taču pils joprojām pieder topošajiem profesionāļiem, kuriem patlaban tiek piedāvāts apgūt arī automehāniķa, elektriķa, klientu apkalpošanas speciālista, grāmatveža, pavāra un mūrnieka profesijas. No vairāk nekā 170 profesionālās izglītības programmu audzēkņiem vietējie jaunieši ir aptuveni desmit procenti. Pārējie ierodas no tuvākas, tālākas apkārtnes – pat Ventspils. «Tagad jaunie steidzas uz pilsētu, jo tur ir vairāk izklaides un brīvības. Agrāk gan tā nebija,» novērojusi pensionētā skolotāja Ruta Karlsone, kura nodevusies Zaļenieku pagasta, baznīcas un pamatskolas vēstures liecību vākšanai un glabāšanai. Ekspozīcija, kurā atrodamas vēstures liecības, piemēram, koka kaste, kas bērniem kalpojusi par skolas somu, bungu komplekts, sena skolēnu apliecība un bagātīga informācija par pamatskolas gadiem, būs apskatāma arī jubilejā, jo tā izvietota vienā no atjaunotajām pils telpām.
«Domāju, absolventi skolu atcerēsies katrs pa savam. Iespējams, tās pašreizējais nosaukums viņiem neko neizteiks, jo kāds būs beidzis Zaļenieku divgadīgo kolhozu vadošo kadru sagatavošanas skolu, kāds Zaļenieku sovhoztehnikumu, kāds cits to atcerēsies kā Zaļenieku lauksaimniecības skolu. Tomēr tie visi ir un būs šīs skolas bijušie audzēkņi,» satikties aicina Lilita Leoho, kas skolu vada kopš 2003. gada. Izglītības iestādes nākotnē kolektīvs raugās cerīgi, kaut nav tie labākie laiki audzēkņu un profesionālu pasniedzēju komplektēšanas ziņā. «Tomēr esmu optimiste, kas glāzi redz vairāk puspilnu, nevis pustukšu. Jebkurā gadījumā ēka būs un arī interese par to turpinās pastāvēt. Kā mēs to rādīsim citiem, atkarīgs no cilvēkiem, kas šeit strādā un mācās. Uzskatu, ka izglītības iestāde šajā pilī ir izdarījusi maksimālo,» teic V.Barkovska. ◆
Zaļā muiža
◆ Pils vēsture sākās Kurzemes hercogu Bīronu valdīšanas laikā, kad hercogs Ernsts Johans Bīrons ar princi Pēteri pēc vairākām medībās pavadītām dienām nolēma uzcelt vecās koka ēkas vietā jaunu kungu māju, kas būtu piemērota valdnieku izklaidēm. Pirmās ziņas par celtniecību Zaļajāmuižā ir hercoga Ernsta Johana pavēle par ķieģeļu izsniegšanu būvei 1768. gadā. 1774. gadā pils celtniecība jau bija praktiski pabeigta, vienīgi vēl nākamajā gadā savu darbu pabeidza stiklinieki un citi meistari iekštelpās.
◆ Lielākos pārveidojumus pils pārdzīvoja pēc 1850. gada, kad to nopirka Bornsmindes muižas īpašnieks Aleksis fon Šepings, kura ģerbonis rotāja kamīna augšējo malu.
No Mārītes Putniņas darba «Zaļāmuiža»
Lielākais skolotājs – dzīve
Ingus Strapcāns, restorāna «Mercato» šefpavārs, 2000. gada absolvents
◆ Jau no bērnības esmu vēlējies kļūt par pavāru, tāpēc par profesijas izvēli daudz nešaubījos. Skolu Zaļeniekos izvēlējos praktisku iemeslu dēļ, lai nebūtu tālu jābraukā, jo dzīvoju Tērvetē. Skola kā jau skola – iemācījos šo to, kas noderējis profesionālajā darbībā, bet joprojām uzskatu, ka labākā skola ir prakse. Taču atmiņas palikušas labas. Īpaši par grupas audzinātāju Valiju Barkovsku, skolotājām Mirdzu Valteri un Lilitu Leoho. To, ka tā ir pils, kur mācāmies, apzinājos tikai, beidzot skolu un šad tad iebraucot ciemos. Iespējams, būšu arī salidojumā – redzēs, kā sanāks!
Nosaukums mainīts piecpadsmit reižu
1920. gadā pilī iekārtota vidusskola un ģimnāzija, kuras pirmais direktors ir Krists Obšteins un strādā 13 skolotāju.
1938. gadā sāk uzņemt audzēknes četrgadīgajā mājturības vidusskolā.
Pēc kara atsāk darbu kā mājturības tehnikums.
1947. gadā pārveido par kolhoza vadošo kadru sagatavošanas skolu.
Pēc 1950. gada – lauksaimniecības vidusskola kolhozu priekšsēdētājiem.
No 1956. gada – lauksaimniecības tehnikums.
No 1966. gada – ekonomiskais tehnikums.
1972. gadā tehnikumu apvieno ar tuvumā esošo padomju saimniecību «Jēkabnieki» un izveido Zaļenieku sovhoztehnikumu.
1985. gadā nelielā skolēnu skaita dēļ sovhoztehnikumu likvidē un pārveido par 73. profesionāli tehnisko vidusskolu.
1989. gadā pārtop par lauksaimniecības skolu.
1999. gadā – Zaļenieku arodvidusskola.
Vēlāk līdz 2013. gadam – Zaļenieku profesionālā vidusskola.
Patlaban, apvienojoties ar Zaļenieku pamatskolu, – Zaļenieku Komerciālā un amatniecības vidusskola.
