(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Nez vai tā Bjanka… Kā viņu tur vispār? Bija maz skaista?» viņa klusi bija jautājusi vīram, kad tie, izpildījuši pienākumu – sasveicināties ar svinību rīkotāju –, bija apsēdušies pie smalki klātā galda.
«Nebozies… Tāds viņš ir. Vari justies pagodināta, ka mēra kungs saskata tevī aktrisi.»
«Ļoti asprātīgi, Ventlija kungs,» Vēra koķeti sacīja un klusāk piebilda: «Cerams, ka tā nav viena no tām mākslīgi izskaistinātajām aizjūras sievietēm, kuru glītajās sejās atspoguļojas viens un tas pats – mākslīgi uzpūsts, nedabīgs glamūrs.»
«Un tomēr tas neatstāj vienaldzīgus,» vīrs mīļi sacīja un noglāstīja Vēras roku. «Aktrise tu mana.»
Vēra juta, ka domas par notikumiem pirms četriem gadiem neviļus likušas tai pasmaidīt. Sieviete aizdomājās par daudzajiem valšiem, ko tie ar vīru izgrieza tajā vakarā. Par visām tām sarunām un mīļajiem žestiem, kas tajā vakarā kā ieraugs bija briedinājis siltās sajūtas un kopīgo pasaules redzējumu.
Ventlija kundze, skaisto atmiņu un pārdomu glāstīta, spēji sadrūma un, negribēdama turpināt baudīt to divkosīgos pieskārienus, uzlūkoja attēlu avīzē, kurā bija redzams mērs – tā seju rotāja žilbinošs smaids. Arī šajā fotoattēlā aiz pērļu baltajiem zobiem bija saskatāms absolūts kritiskuma trūkums attiecībā pret sevi un neadekvāti augsts pretenziju līmenis attiecībā pret citiem. Laikam jau tieši tādam viņam ir jābūt, lai aukstasinīgi un bez emocijām spētu vadīt šo Dieva pamesto pilsētu, Vēra nodomāja, cieši veroties attēlā. Mirkli tā kavējusies, viņa palūkojās pulkstenī. Tas sita pēcpusdienas ceturto stundu, vakariņu laiks strauji tuvojās, un viņa ķērās pie maltītes gatavošanas.
***
Augusts Silvērs sēdēja pretim izmeklētājam un nervozi ņurcīja krekla piedurkni. Karloss, vēlreiz pārlasījis tā rakstisko liecību, nopietni uzlūkoja satraukto vīrieti.
«Tātad jūs strādājāt naktī, kad notika slepkavība?»
«Jā, tieši tā,» viesnīcas «Conte Cronsvela» administrators uztraukti atbildēja.
«Pastāstiet par to nakti,» izmeklētājs mudināja. Gados jaunais vīrietis, mirkli aizdomājies, iesāka runāt:
«Tā bija parasta nakts, tāda pati kā daudzas citas. Nekas daudz nenotika, pēc pirmajām slepkavībām cilvēki aizvien retāk izvēlas apmesties viesnīcā…»
Pēkšņi Ventlijs pārtrauca Augusta Silvēra stāstījumu:
«Kas jums liek domāt, ka pamats tam, ka cilvēki izvairās apmesties viesnīcā, ir slepkavības pilsētā?» izmeklētājs nopietni jautāja, ne pa jokam apstulbinot satraukto vīrieti.
«Nu… Es domāju, ka…»
«Vai pie jums ir vērsies kāds konkrēti un sacījis: neapmetīšos viesnīcā, jo man ir bail par savu dzīvību?» cieši lūkojoties administratora sejā, viņš ironiski vaicāja. «Vai jūs pats to izsecinājāt, novelkot paralēles starp slepkavībām pilsētā un ļaužu nevēlēšanos apmesties viesnīcā?»
«Nu, es domāju, ka cilvēkiem ir bail…»
«Tātad jūs pats to izsecinājāt?»
«Nu, jā, tā varētu teikt,» vīrietis bikli bilda.
«Un tātad – pastāstiet sīkāk par klienti.»
«Viņa ieradās viena, pēc tās juceklīgās runas, rezervējot numuriņu, un nestabilās gaitas bija redzams, ka viņa ir spēcīgā alkohola reibumā.
«Varbūt narkotisko vielu?» izmeklētājs atkal iejaucās.
«Nē, viņa traki smirdēja pēc alkohola,» administrators bija pārliecināts. Uzlūkojis izmeklētāju, tas pamanīja, to cieši veroties reģistrācijās žurnālā.
Ventlijs labu brīdi klusējis, atkal pievērsās pratināmajam:
«Jūs taču veicāt ierakstu ar laika atskaiti 21.10?»
Mirkli vilcinājies, administrators pārliecinoši sacīja:
«Jā, es!»
«Labi, tas pagaidām viss. Varat būt brīvs!» Karloss atsveicinājās no viesnīcas «Conte Cronsvela» administratora un pameta pratināšanas telpu.
(Turpinājums sekos)
