Atgādinot par Otrā pasaules kara Jelgavas kaujām, kas ilga no 1944. gada 27. jūlija līdz 6. augustam un kurās gāja bojā simtiem karavīru un civiliedzīvotāju, tika nopostīta pati pilsēta, Zaļenieku pagasta Ūziņu mežā redzams 51 zemnīcas nospiedums. Vecie ciema iedzīvotāji atceras, ka šajā vietā bija izvietotas padomju karaspēka daļas lauka nometne un lazarete.
Lazarete vai karavīru vienība
Ūziņu ciema bibliotekāre Gunita Kulmane stāsta, ka vieta, kur atradās zemnīcas, ciemā iesaukta par Jaunjelgavu. Iesauka saistīta ar to, ka, iespējams, uz šo lauka lazareti vesti ievainotie no Jelgavas un tās apkārtnes. Šopavasar vēsturnieks Andris Tomašūns ar metāla detektoru pētīja šo vietu, taču nekādas lauka lazaretes pēdas neatrada. «Izrakām vien dažas patronu čaulītes, kas liek domāt, ka karavīri tur atradās pēc Jelgavas kauju beigām,» secina A.Tomašūns. Viņš piebilst, ka šādas lauka lazaretes Jelgavas apkārtnē bija vairākas. Pirms dažiem gadiem frontes pretējā pusē Pārlielupē, būvējot veloceliņu uz Ozolniekiem, tika atklāti vairāki desmiti vācu karavīru apbedījumu. Viņi, ļoti iespējams, bija miruši no ievainojumiem lauka lazaretē, kas atradās vietā, kur tagad ir keramikas rūpnīca.
Par to, ka Jelgavas kauju laikā mežā pie Ūziņiem tomēr bija lauka lazarete, liecina 1943. gadā dzimušais ūziņnieks Uldis Strazdiņš. Viņam savulaik Dailis Rozenfelds, kurš kara laikā strādāja par puisi netālajās Mazdimzēnu mājās, stāstīja, ka, karam beidzoties, iepretī šai vietai siena kaudžu lielumā bijušas samestas izlietotās asiņainās un strutainās marles saites. Uzpūšot vējam, atkritumu smaka bijusi saožama pat uz lielceļa.
U.Strazdiņš atceras, ka piecdesmitajos gados mežsargs viņa tēvam pa draugam atļāvis malkai, kā pienākas, nozāģēt celmus, ko karavīri, būvējot mežā zemnīcas, bija zāģējuši, stāvot kājās, – ne jau tā, kā īsti būtu jāzāģē. Karavīru atstāto «garo celmu» platība bijusi apmēram divi hektāri.
Vecie ūziņnieki atceras desmit, varbūt arī vairāk, kapu kopiņu, kur bija apglabāti Jaunjelgavā no ievainojumiem mirušie karavīri. 1965. gadā tos pārapbedīja brāļu kapos Zaļeniekos. Vairākus no kritušo karavīru apbedījumiem apmeklēja tuvinieki, kuri brauca no Krievijas.
Ceļš uz izglītību bija liegts
Viena no vecākajām ūziņniecēm Velta Tīfentāle, kas dzimusi 1931. gadā Bramberģē, bet Ūziņu Smiltniekos dzīvo kopš 1940. gada, atceras ne tikai deguma smaku, ko vējš atnesa no degošās Jelgavas 1944. gada vasarā, bet arī kara sākumu. Patēva Friča Rafaela nāve no smagas slimības 1944. gada novembrī un pēckara grūtais darbs kolhozā, kur «lopi dzīvoja badā un paši pusbadā», viņai laupīja iespēju Jelgavā iet vidusskolā. Vēlāk Veltas kundze vairāk nekā trīsdesmit gadu nostrādāja par Jēkabnieku pastnieci.
Arī viņa atceras, ka 1945. gada pavasarī mežā pie Ūziņiem (Jaunjelgavā) bija izrakta bedre, kurā atradās asiņainas marles un zāļu pudelītes. Taču V.Tīfentāle domā, ka 51 zemnīcu apmēram tajā pašā vietā krievu karavīri uzbūvēja vēlāk – jau tad, kad kaujas pie Jelgavas bija beigušās. Sirmgalve spriež, ka droši vien šajās zemnīcās dzīvoja kareivji, bet virsnieki apmetās lauku mājās. Divi arī Smiltniekos.
V.Tīfentāle no bērnības atceras arī tos krievu karavīrus, kuri mežā pie Ūziņiem bija apmetušies pirms kara sākuma. Tiem galvā bijušas cepures «ar puļķīti». Mežā viņi dzīvojuši ļoti noslēgti. Reiz, ejot ar nēšiem uz Svēti pēc ūdens, meitene tos nožēlojamā skatā redzējusi. No muguras zaldātiem gājis čekists ar revolveri. Ūdens karavīriem trūcis, taču nometni patvaļīgi atstāt nav bijis ļauts. Reiz viens kareivis pasaucis viņas patēvu, kas mežmalā bija atnācis pie zirgiem. Karavīrs lūdzis atnest no upes ūdeni.
Pāvila Rozīša bibliotēka sadega Meķos
V.Tīfentāles atmiņās 1944. gadā krievu karavīri salīdzinājumā ar tiem, ko redzējusi pirms kara, bijuši lepni – labi apģērbti, spožiem zābakiem, ar uzplečiem. «Tiem diviem virsniekiem, kas pie mums dzīvoja, no rītiem zaldāts spodrināja zābakus un mazgājoties lēja uz rokām ūdeni,» stāsta sirmgalve. Labā atmiņā palicis arī laipns krievu virsnieks, kurš 1944. gadā augusta vidū atjājis uz Ūziņiem un licis zemniekiem kraut vezumos savu iedzīvi, lai dotos uz aizmuguri. Jelgava gāja no rokas rokā, un krievi pieļāva iespēju, ka vācieši pārraus fronti. Tomēr vezumi pēc dažām dienām tikuši izkrauti turpat mājās, jo frontes līnija stabilizējās.
Taču pirms tam mājās bija iegriezušies krievu marodieri, kam, iespējams, bija kāds sakars ar pirms tam mežā izveidoto lauka lazareti. V.Tīfentālei šķiet, ka garāmgājēji tie nav bijuši. Marodieri patēvam, pieliekot pistoli pie deniņiem, bļāvuši, lai atdod visu medu. Situāciju glābusi sieviete, kura kara laikā dzīvojusi Smiltniekos un no savas istabas laupītājiem iznesusi medus podu, ko Veltas patēvs viņai agrāk bija iedevis. 1944. gada rudenī Smiltniekos izpostīti visi 25 stropi, neatstājot bitēm pat ziemai paredzēto tiesu. Toruden medus bijis daudz.
Par sarkanās armijas vandaļiem, kas dažus kilometrus no Ūziņu centra attālajos Meķos sadedzināja rakstnieka un žurnālista Pāvila Rozīša (1889–1937) bibliotēku (tā, frontei tuvojoties, bija atvesta no Rīgas), stāstīts rakstnieka dēla Viestarta rakstā žurnālā «Karogs» (1989. gada 11. numurā). Tajā viņš min, ka zaldāti grāmatas dedzinājuši dārzā. Kaimiņienēm Valentīnai un Vendiņu Skaidrītei izdevies paglābt vien dažas brošūras. Jāpiebilst, ka P.Rozīša pēdējais nepabeigtais romāns «Zemes prieks» apraksta dzīvi Ūziņos. Urbanizācijas un meliorācijas rezultātā mūsdienās no Meķiem atlikušas tikai krāsmatas. Pirms trim gadiem dāņu agrofirma «Domnieki» plānoja tur ierīkot cūku mēslu glabātavu, taču šis plāns nav īstenots. ◆
Krita vairāki simti
Jānis Blīvis, jelgavnieks, Jelgavas kauju pētnieks
◆ Pētot Jelgavas kaujas, neesmu atradis datus, cik karavīru un civiliedzīvotāju tajās gāja bojā. Domāju, tie varēja būt vairāki simti. Kritušos padomju karavīrus apbedīja brāļu kapos, taču kritušos vāciešus un latviešu leģionārus apraka vietējie iedzīvotāji. Pats pēc šīm kaujām redzēju ap divdesmit vācu pusē kritušo, kas bija pa pusei ierakti Grēbnera parkā. Jelgavu aizstāvēja ap četrsimt leģionāru un vācu karavīru. Padomju armija uzbruka ar apmēram desmitkārtīgu pārsvaru. Kritušo padomju pusē varēja būt vairāk.
