Divas nedēļas keramiķu plaukstās un pirkstos masēta raupja šamota masa 1100 grādu karstumā kļūst par šamota skulptūru. Lai tehnoloģiski tiktu pie sava pēdējā stāvokļa, krāsns, uz kuras tā augusi, tiek kurināta 10–12 stundas. Pirms tam tai lēni un pamazām jāsarod ar atmosfēru. Tāds ir laika ceļš, kas jānoiet, līdz tā ir gatava.
Salīdzinot ar pasākumiem, kas pretendē uz šova statusu, šamota skulptūru dzirksteļošana nepulcēja tik ļoti lielas ļaužu masas. Varētu teikt, ka visi klātesošie, saspiedušies ap norobežoto teritoriju, veidoja diezgan intīmu apli, kura iekšpusē uzstājās uguns. Tas bija kā uguns rituāls. Jau pa gabalu nākot varēja redzēt trīs karstuma nokaitētus torņus. No rīta skulptūras tiek ieģērbtas savos mētelīšos, bet tos novelk tikai tad, kad temperatūra sasniegusi vajadzīgo stiprumu. Ar uguni ir jāsadraudzējas – to varēja novērot gan keramiķu darbībā, viņiem līkņājot ap krāsniņu mutēm, gan divu uguns šova mākslinieku kustībās. Uguns piesātinātie torņi tūlīt pārtaps par skulptūrām, jo tikai tad, kad tās tiek atvērtas – novilkti no rīta uzvilktie mētelīši –, parādās īstais skaistums. Kādu brīdi tās ir kā lielas gailošas ogles. Pamazām dziestot, tās kļūst tumšākas, un jau pēc brīža uz Pasta salas ir radušās trīs skaistas, vēl karstas šamota skulptūras. Autori – tandēms Mārīte un Aleksandrs Djačenko, Ilze Emse-Grīnberga un Katrīna Vīnerte, kas divas nedēļas kopā ar mazo dēliņu un vīru burtiski dzīvoja blakus savam darbam «Mazā prinča ceļš».
Savukārt, lai taptu seši lielformāta sēpijas zīmējumi, jāstrādā pie tiem vairāk nekā sešus mēnešus. Stāsts ir par jelgavnieces grafiķes Kates Seržānes jaunākajiem darbiem, kas pašlaik apskatāmi vienā no kaimiņu pilsētas Šauļu galerijām. Daži no Jelgavas māksliniekiem kā atbalsta grupa bijām aizbraukuši uz Kates personālizstādes «Tête-à-Tête» atklāšanu, kas norisinājās pašā augusta izskaņā. Telpā valdīja monohroma noskaņa – tikai brūno toņu nianses un skaņa. Varbūt kaut kas no dabas trokšņiem, varbūt mūzika, un kūdra, kas izbērta uz grīdas nelielos pauguros. Tas nenoliedzami pastiprināja dabas klātesamību. Kate ir dabas bērns, un arī šīs izstādes tēma ir neizsmeļamā zivs pasaule. Par Kates vērienu un jaudu var teikt: «Mazs cinītis gāž lielu vezumu!», jo šī nav pirmā reize, kad pārliecinos par viņas varēšanu. Pirms vairākiem gadiem kādā slapjā rudens pēcpusdienā jaunā grafiķe, ienākusi galerijā «Suņa taka», pieteicās savai pirmajai personālizstādei. Jau tad viņa pieteica sevi kā spilgtu profesionālu mākslinieci. ◆
