Jānis Strupulis «no kolekcijām Dānijā» – tikai Jelgavā.
Iepriekšējo reizi krietns skaits Jāņa Strupuļa darbu mūsu muzeja jeb «Akademia Petrina» ēkā bija skatāms gandrīz pirms diviem gadiem 9. Baltijas valstu medaļu mākslas triennālē. 1949. gadā dzimušais piebaldzēns J.Strupulis pelnīti pieder Latvijas izcilāko «medaļnieku» saimei.
Pat tie, kas visai tāli no mākslas pasaules, būs ielāgojuši, ka viņš ir viens no Latvijas naudas monētu autoriem, tai skaitā kopā ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu veidotās Paritātes monētas, kā tautā to reiz sauca – «atvadas no lata, pārejot uz eiro», autors.
«Tā nu tas ir sanācis – gan pirmo, gan pēdējo apgrozības viena lata monētu nācās veidot man,» atzīst J.Strupulis. «Paritātes monēta nebija pirmā mana monēta, kas veidota pēc Ilmāra Blumberga projekta, kopā esam strādājuši pie Ciparu monētas 2006. gadā un Ūdens monētas 2009. gadā, un abas tautas balsojumā par gada labāko monētu uzvarēja. Tautas balsojumu es uzskatu par visaugstāko atzinību.
Starp citu, Paritātes monēta – pēdējais īpašais apgrozības lats (ar lata un eiro pārejas kursu reversā) – pārdošanā bija tikai pusotru dienu, 2013. gada 6. un 7. novembrī. Es pats agri no rīta ieņēmu rindu, nopirku latiņus, un dažas stundas pēc tam radio ziņoja, ka visa pusmiljona eksemplāru tirāža ir izpirkta. Tas bija pirmais un vienīgais, kur figurēja uzraksts «eiro», turpmāk nākas lietot «euro». Pārējo īpašo apgrozības latu tirāža bija miljons eksemplāru, izņemot stārķīti un skudru, kas esot tikai ceturtdaļmiljons,» aizrāvies ar sirdij tuvu tēmu, aizrautīgi stāsta mākslinieks.
Rītdien Jelgavā atveramajā izstādē gan ne lati, ne «euro» netiks demonstrēti un līdzās ierastajām medaļām ne mazāk uzmanības būs veltīts gleznām, grafikām un tēlniecības darbiem. Kaut gan pavisam bez naudas neiztiks – būs kādā Dānijas krodziņā apgrozībā esoša «iekšējā nauda».
– Kāpēc darbu skatei šoreiz tāds ne visai parasts nosaukums – «Jānis Strupulis kolekcijās Dānijā»?
Atbilde ir pavisam vienkārša – visi šoreiz izstādītie darbi pieder kādai no kolekcijām Dānijā, un tūlīt pēc izstādes tie ceļos atpakaļ. Tā ka faktiski jelgavniekiem ir unikāla iespēja, jo nekāda ceļojošā izstāde nav iecerēta – visiem, kas vēlas redzēt šos darbus Latvijā, jāapmeklē Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs līdz 1. oktobrim.
– Vai tās ir kādas privātkolekcijas?
Pamatā tā ir alus ražotāju ķēde «Hordeum» (latīniski – mieži), kur esmu izstrādājis logo trijām nelielām brūvētavām Herningā, Orhusā un Odensē, tāpat izstrādājis vairākas dizaina detaļas, ēdienkartes un tamlīdzīgus tikai konkrētajai vietai raksturīgus atribūtus.
Tā kā Odense pazīstama kā Hansa Kristiana Andersena pilsēta, tad arī man radās medaļu sērija, veltīta dižajam pasaku meistaram. Medaļām atšķirībā no gleznām un skulptūrām ir tā labā īpašība, ka tās var izgatavot vairākos eksemplāros. Medaļa faktiski ir tiražētais mākslas veids. Piemēram, viens manis veidotās Andersena medaļas eksemplārs atrodas arī Karaliskajā monētu un medaļu kolekcijā Kopenhāgenā. Jelgavnieki redzēs arī dāņu kultūrai veltītu veselu medaļu stendu – no senākās vēstures līdz mūsdienām.
– Varbūt atklāsiet noslēpumu, kā tiek panākta medaļu «tiražējamība», ne katram tas varētu būt skaidrs.
Šīs medaļas ir lietas smilšu formā – vajadzīgs tāds materiāls, kas var izturēt vismaz 1300 grādu temperatūru. Autora uzdevums ir izveidot ģipša modeli, respektīvi pirmo oriģinālu, no kura bronzas meistars taisa smilšu formu. Parasti tiek lieti divi, trīs, četri, pieci eksemplāri. (Viltībiņa – tā iespējams ar vienu darbu piedalīties vairākās izstādēs reizē.) Protams, var būt arī īpaši pasūtījumi, kur tirāža sniedzas desmitos, bet tad ģipsis no smiltīm noberžas, un pēc būtības jātaisa jauns modelis.
– Kā vispār nonācāt līdz Dānijai, kur tagad, cik saprotu, braucat katru gadu?
Mūsu sadarbība sākās diezgan kuriozi, jau 1992. gadā, kad nākamie dāņu partneri bija redzējuši TV, kā Rīgā tiek demontēts Ļeņina piemineklis. Ar domu «mums arī tā kā tāds derētu» dāņi ieradās Latvijā proletariāta vadoņa meklējumos. Protams, Rīgas piemineklis nebija dabūjams, līdzīgs iznākums bija meklējumiem Cēsīs (un labi, ka tā, jo šajā pilsētā savulaik bija pirmais latviešu autora, mana profesora Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis). Dāņu interesenti jau posās mājupceļam, kamēr kāds ieteica painteresēties kombinātā «Māksla», vai nevar kādu izgatavot. Rīgā gan tik liela izmēra lējumus neveica, tos bijušajā PSRS taisīja Maskavā, Ļeņingradā un vēl dažās lielpilsētās. Toties dāņi kombinātā «Māksla» sastapa mani, kur es toreiz gatavoju Latvijas valsts ģerboni Saeimas namam.
Sapazināmies, un mani uzaicināja uz Orhusu, kur piedalījos pirmās minibrūvētavas (kas savienota ar bāru) mākslinieciskās apdares veidošanā. Uztaisīju logo, zīmējumus ēdienkartei, stikla dizainu un vēl šo to. Prom braucot, īpašnieki nosprieda, ka gan jau būs vajadzīgs vēl kaut kas, un palūdza mani atbraukt arī nākamajā gadā. Tā sāku braukāt katru gadu, dažkārt pavadot pat divus, nevis vienu mēnesi.
– Izstādē redzam arī gleznas, kas nemaz nav tā raksturīgākā jūsu daiļrades šķautne.
Arī šīs gleznas radušās pēc Dānijas braucieniem. Tā jau nav, ka gleznot sāku tikai Dānijā. Latvijā astoņdesmitajos gados diezgan spēcīgi biju aizrāvies ar kluso dabu, galvenokārt pasteļa tehnikā. Bet šeit nu jau daudzus gadus parasti esmu aizņemts ar citiem darbiem un tieši Dānijā atradu laiku un vietu, lai neaizmirstu savas glezniecības iemaņas. Izstādīta gan diezgan abstraktu gleznu sērija, gan atkal kaut kas saistīts ar bāru tematiku, šoreiz – vīniem.
– Dzirdēju, ka kādam vīnam nācies izdomāt arī nosaukumu?
Viss sākās ar etiķeti, pamēģināju vairākām vīna pudelēm tās uzzīmēt. Tas man laikam no brāļa (gleznotājs un grafiķis Guntis Strupulis, 1933–1974, Jelgavas Mākslinieku organizācijas dibinātājs un pirmais vadītājs – red.), kurš vienmēr uzskatīja, ka zīmējums ir vissvarīgākais. Zīmēšana ne tikai vingrina aci un roku, bet arī attīsta domāšanu.
Dāņu krodziņa saimniekam iepatikās, līdz nonācām tiktāl, ka reiz viņš pat palūdza, vai kādam no savos pagrabos glabātajiem vīniem es ne tikai uzzīmētu etiķeti, bet arī izgudrotu nosaukumu (saskaņā ar visiem vīndaru noteikumiem, kur svarīgs gan ražas gads, gan nostādināšanas laiks un vieta un tamlīdzīgi faktori). Tā radās «La Belle Bacchante» no 1996. gada ražas, kura etiķete redzama arī izstādē.
– Zīmētas ne tikai etiķetes, ir arī portreti. Tie visi tapuši Dānijā?
Jā, ir pat Dānijas karaliene, starp citu, arī māksliniece. Atzīšos, ka tas radīts pēc fotogrāfijas, jo tuvāk par metriem 80 klātienē viņu man nav izdevies redzēt. Pārējos attēlos gan ir krodziņa saimnieku vai citi bērni, tie atrada laiku papozēt. ◆
