Sociālās aprūpes centrs «Zemgale» Ozolniekos svin 40 gadu jubileju.
Sociālajā aprūpes centrā «Zemgale», kas omulīgi iekārtojies mežmalā netālu no Ozolnieku pagasta centra, gaisā vēl virmo 3. septembrī svinētās jubilejas ziedu smarža un īpašā svētku sajūta. To veidojuši ne tikai sirsnīgie sveicēji, laba vēlētāji, sadarbības partneri, draudžu bīskapi un ekskluzīvi pats maestro Raimonds Pauls kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu, bet visa centra lielā saime Astrīdas Kroģeres vadībā. Jau astoņpadsmito gadu viņa rūpējas, lai kopums, ko veido «Zemgales» saimnieciskie, veselības aprūpes, darba un cilvēcisko attiecību faktori, strādātu kā labi ieeļļots mehānisms, un tas nebūt nav viegli.
Pašiem sava frizētava un kapela
«Mūsu centrā, kur patlaban uzturas 288 klientu, brīvu vietu praktiski nav. Tās atbrīvojas tikai, kad kāds nomirst. Rindas jau ir visos republikas pansionātos,» min A.Kroģere, vezdama pilnajā namā, ko pirms 18 gadiem, kā smej direktore, izdevies no «elles un āfrikas» pārvērst par strukturizētu saimniecību. Sociālajam aprūpes centram, kur uz laiku vai pastāvīgi mājo vecie ļaudis, kā arī I un II grupas invalīdi, kam nepieciešama diennakts sociālā aprūpe, ir autonoma apkures sistēma, galdniecība, veļas mazgātava, kā arī kapela, bibliotēka, datortelpa, frizētava, veikaliņš, klientu virtuve, kur pašam uzvārīt olu vai sagatavot turpat mežā salasītās sēnes un ogas, banketu zālīte, arhitektu Aijas un Venta Grietēnu dāvātā viesu istaba ar pītajām mēbelēm, mājīga ēdnīca, kur devīto gadu saimnieko uzņēmums «Kanto», un citi omulīgi stūrīši.
Protams, neiztikt arī bez «mūža mājām». Tā tiek dēvēta vieta, kur līdz turpmākai izvadīšanai pienācīgi un ar cieņu tiek novietoti aizgājēji. Viņu nav maz – šogad no janvāra līdz septembrim centrā iestājušies 132 klienti, bet miris 121. «Kā mazmeita smej, man pat krematorijā ir blats. Piemēram, šobrīd nevaram apglabāt vienu klientu, kuram nav piederīgo. Atradu Bērzu kapos brīvu vietu, bet izrādījās, kāda sieviete par to jau noslēgusi līgumu. Visu dienu meklējām caur Domi, policiju, līdz Iecavas novadā viņu atradām un saņēmām rakstisku atļauju, ka varam šajā vietā glabāt,» darba specifiku, kurā ik uz soļa svarīgs katrs papīra galiņš un lielas organizatoriskās spējas, ieskicē vadītāja.
Notiek vērienīgi remontdarbi
Taču lielākais akcents, protams, tiek likts nevis uz «morgiem un kapiem», bet cienīgu vecumdienu pavadīšanu un kvalitatīvu sociālo aprūpi mājīgā un sakārtotā vidē, kam tiek atvēlēti lieli pašu līdzekļi. Tos galvenokārt veido 90 procenti no klientu pensijām un uzturēšanās maksa, kas saskaņā ar līgumu ir no 15 līdz 17,40 eiro dienā (tiem, kam pamata dzīvesvieta deklarēta Ozolnieku novadā – 13,20 eiro).
«Kopā mums ir trīs korpusi, par kuru renovāciju izstrādāts 930 tūkstošu eiro projekts. Pērn par aptuveni 300 tūkstošiem vienam korpusam uzlikām jaunu jumtu, nosiltinājām, ielikām jaunus logus, sakārtojām ārpusi. Šogad par līdzīgu summu renovējam nākamo korpusu. Izcīnīju, ka tiek sakārtotas šķirbas starp korpusiem. Uzstādījām soliņus, ierīkojām bruģētus celiņus, vārtus. Uzskatu, ka tas ir vislielākais ieguvums, ko šogad esam panākuši. Vienā mūsu nodaļā uzturas 60 ar demenci sirgstošu pacientu – mūsu speciālisti ved viņus ārā, kur katrs, cik var, pavada laiku svaigā gaisā,» par paveikto gandarīta A.Kroģere, piebilstot, ka iepriekšējo gadu laikā izdevies iekārtot arī vairākus trīs istabiņu blokus ar atsevišķu tualeti un dušu un paaugstināta komforta numuriņu. Pagaidām tas stāv tukšs, jo vajadzīgs iemītnieks, kurš pats spētu staigāt, piemēram, uz ēdnīcu. Taču šādu klientu ir ļoti maz – patlaban no 288 kādi 45, skaita vadītāja.
Naktī sauc neatliekamo palīdzību
Tas nozīmē, ka centrā ļoti būtiska ir sociālā un medicīnas aprūpe, ko nodrošina vairāk nekā simts darbinieku lielā saime. Viņu vidū ir 57 aprūpētājas jeb sanitāres, kas sāk savu apgaitu pulksten piecos no rīta – nomazgā klientiem seju un rokas, nomaina autiņbikses, ja nepieciešams, arī gultas veļu, un veic citus aprūpes pienākumus.
«Salīdzinot ar citiem sociālās aprūpes centriem, mums ir spēcīga medicīnas puse, jo strādā pašu ārsts un esam atvēlējuši telpas arī dakteres Beires ģimenes ārsta praksei. Tas ir ieguvums arī mums, jo, piemēram, bijuši rīti, kad nomiruši četri klienti. Ir ko darīt, kamēr visiem sakārto papīrus. Kādreiz medmāsas dežurēja arī pa nakti, bet no tā atteicāmies, jo bija neracionāli – vai pie mums mediķi arī pa nakti sēž pie gultas? Tā vietā septiņas aprūpētājas dežurē korpusos. Ja pa nakti kādam paliek slikti, viņas sauc neatliekamo palīdzību un ved uz slimnīcu,» stāsta vadītāja.
Tāpat komandā ir viens sociālais darbinieks un pieci sociālie aprūpētāji, kā arī divi fizioterapeiti. «Tā ir pilnīga nepieciešamība. Fizioterapeiti lielākoties strādā ar tā saucamo sociālo gultu klientiem, kuri ieradušies pēc insulta vai gūžas kaula lūzuma, tāpēc ir pareizi jākustina un jāatgriež dzīvē. Tāpat četrreiz nedēļā viņu vadībā zālītē notiek vingrošana,» min A.Kroģere, piebilstot, ka pēcpusdienās klientiem tiek piedāvāta arī iespēja zīmēt, līmēt un griezt, taču gribētāju esot ļoti maz.
Piepelnījušies dažādos darbiņos
Tā tas nav bijis pansionāta pirmsākumos, pie kura šūpuļa pirms vairāk nekā 40 gadiem, būdama Jelgavas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja, stāvējusi arī A.Kroģere. «Tāda ir mana pārliecība, ka mums ir labākie cilvēki, labākās zemes un gudrākie saimniecību vadītāji. Cilvēki tajos laikos govis taču slauca ar rokām. Tā sanāca kopā saimniecību vadītāji un norunājām, ka šiem mūsu cilvēkiem, kas Zemgales laukos tik smagi strādā, radīsim vietu, kur pavadīt vecumdienas. Braucu līdzi pie sociālo lietu ministres, dabūjām naudu un sākām celt pansionātu. 1974. gadā nodeva pirmo kārtu, divos korpusos ievietojot 30 cilvēku, bet nākamā gada 1. aprīlī ekspluatācijā tika nodots viss nams ar 300 vietām, un tik daudz te arī ir bijis. Pamatā visi bija staigājoši, kā arī cilvēki varēja piepelnīties dažādās palīgnozarēs, piemēram, ar šūšanu vai adīšanu. Galvenokārt tie bija Jelgavas rajona lauku cilvēki, tāpēc man ir ļoti žēl, ka pirms septiņiem gadiem Jelgavas novads mūs nepārņēma savā pārziņā,» atzīst A.Kroģere, kura ir «Zemgales» septītā direktore. Viņa skaita, ka kopā ar iepriekšējo direktoru Ģirtu Vīnavu pansionātā katrs savā laikā nosaimniekojuši teju 30 gadu, bet pirmajam vadības groži uzticēti Andrim Adatiņam.
Astrīdu pirms 18 gadiem, kad aiz muguras bija palicis darbs izpildkomitejas vadībā un vēlāk arī ģimenes un bērnu tiesību aizsardzības centrā, gan nācies stipri pierunāt vadīt «Zemgali», taču tas ar uzviju attaisnojies. Lai gan partijas un komunisma celšanas laikus patlaban lamā, tie tomēr iemācījuši strādāt, min vadītāja, īsto «darba krampi» gan vairāk atrodot ģimenē. «Mana mammīte, kas ir tagadējās Jelgavas Valsts ģimnāzijas pirmā izlaiduma absolvente, bieži skaitīja šādu skolotāja Jāņa Grestes pantiņu: «Katrā darbā, ko tu dari, ieliec pašu savu es. Pats tu mirsi, tavam darbam jāpaliek uz pasaules.» Vecāki manī ieaudzināja lielu pienākumu un atbildības sajūtu. Turklāt mīlestību, ko nevarēju izpaust iepriekšējos darbos, tagad izlieku uz vecīšiem. Pazīstu viņus, daudz zinu par viņiem – vienu nobučoju, otru apņemu. Viņi man uzticas, tāpēc joprojām strādāju,» atzīst vadītāja, neņemoties spriest, cik ilgi vēl turpinās darba gaitas «Zemgalē». Kamēr spēka pietiek, pa solītim vien jāvirzās uz priekšu un jāturpina sapņot. Arī par ārzemēs noskatītu kotedžu izbūvi pašreizējā sociālās aprūpes centra teritorijā, kur tiem, kas par sevi vairs nespēj parūpēties, pavadīt cilvēkcienīgas un piepildītas vecumdienas. ◆
SAC «Zemgale»
Darbību sācis 1975. gada 1. aprīlī kā nams veciem cilvēkiem.
1998. gadā kļuva par sociālo aprūpes centru «Zemgale», kas ienesa vērienīgas pārmaiņas vecu cilvēku un invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanā.Uzņem pensijas vecumu sasniegušas personas, kā arī I un II grupas invalīdus, kuriem saskaņā ar noteikumiem nepieciešama diennakts sociālā aprūpe.
Nodrošina klientus ar dzīvojamo platību, kas aprīkota ar sadzīvei nepieciešamām ierīcēm un inventāru, kā arī ēdināšanu, ņemot vērā klientu vecumu un veselības stāvokli.
Apgādā klientus ar bezmaksas ortopēdiskajiem izstrādājumiem, invalīdu ratiņiem un citām tehniskām palīgierīcēm, nodrošina klientam neatliekamo medicīnisko palīdzību, reģistrāciju pie ģimenes ārsta un atbilstošu veselības aprūpi.
Sniedz palīdzību individuālo sociālo problēmu risināšanā, kā arī nepieciešamības gadījumā organizē juridisko palīdzību un veic sociālās un darba rehabilitācijas pasākumus atbilstoši klientu fiziskajam un psihiskajam stāvoklim.
Rīko kultūras un atpūtas pasākumus, pēc klientu vēlēšanās organizē garīgo aprūpi atbilstoši katra konfesionālajai piederībai un uztur kontaktus ar klientu piederīgajiem.
