(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Reiz atbildē uz kārtējo Kronsvelas policijas iecirkņa darbinieku lūgumu sniegt finansējumu ēkas remontam vai vismaz piešķirt citas telpas, pilsētas mērs bija rakstījis apmēram šādi:
«… Tie taču ir noziedznieki, kas pamatā šeit apgrozās, un lieciniekiem ir pilnīgi vienalga, no kādām telpām tie ātrāk vēlas izkļūt. Turklāt, jo briesmīgākā stāvoklī ir policijas iecirknis, jo tīri psiholoģiski cilvēki vairāk izvairīsies tajā iegriezties, līdz ar to Jums pašiem būs mazāk darba. Vēlot veiksmi turpmākajā darbā un spēku cīņā ar noziedzību pilsētā, ar cieņu: Jūsu mērs Pīters Grīnbergs.»
«Mēs vēlreiz atvainojamies par apstākļiem, kādos jānotiek mūsu sarunai…» samulsis no vārdiem, kurus visbeidzot izrunāja upura māte, Roberts nervozi bilda. «Un mēs, protams, izsakām jums līdzjūtību,» Roberts jutās pavisam apmulsis, kad Gvendolīna Heminga veltīja tam savu saraudāto acu skatienu.
«Nez vai, ja mūsu saruna notiktu kādā gaišā telpā ar mežģīņu aizkariem un svaigiem ziediem vāzēs, mūsu sāpes būtu mazākas.»
Heminga kungs līdzjūtīgi pieskārās sievas rokai un piekrītoši tai pamāja.
«Tā ir, Gvendolīn, tā ir. Mūsu sāpes nav remdējamas.»
Pieredzējušajam izmeklētājam Karlosam Ventlijam sarunas ar upura tuviniekiem bija ierasta prakse, tāpēc viņš zaudējuma sāpju priekšā nemulsa tā, kā reizēm to darīja jaunākais kolēģis.
«Pastāstiet, lūdzu, par pēdējo tikšanos ar savu meitu,» viņš mierīgi sacīja.
«Tuvojās meitas vidusskolas izlaidums, un viņa bija izlēmusi doties uz Kronsvelu, lai iegādātos sev izlaidumam kleitu,» Hemings tēvs iesāka.
«Mēs bijām atbraukušas uz pilsētu divas nedēļas iepriekš, un viņa apģērbu veikalā «Millenium» noskatīja sev gaišzilu lina kleitu ar izšūtiem mežģīņu motīviem, ziniet, tādu ar augstu kakliņu, kādas mūsdienās jaunas meitenes izvairās vilkt.»
Možums un enerģija, ar kādu pēkšņi runāja Gvendolīna Heminga, pārējo ausīs izklausījās daudz biedējošāks un skumjāks par klusumu, kas iepriekš bija ieskāvis mirušās meitenes māti.
«Ziniet, meitenes mūsdienās ir ļoti vaļīgas, viņas pārāk agri sāk atrādīt savu ķermeni citiem. Mana Kristīna tāda nebija, viņa zināja, ka savu ķermeni, gluži tāpat kā visdziļākos sapņus un ieceres, nedrīkst izlikt vispārējai apskatei, jo nekad jau nevar zināt, cik dubļainas ir acis, kuras tos uzlūko. Mēs viņai mācījām, ka tikai pašas rokās ir vairogs, aiz kura slēpties no dubļiem un duļķēm, kas ik uz soļa šajā pasaulē teju šaltīm gāžas no skaudīgiem un ļauniem cilvēkiem. Viņa bija bezgala laba un šķīsta meitene… Ļoti gudra un mērķtiecīga…» Sieviete būtu turpinājusi vēl, taču Ventlijs negaidīti ironiski to pārtrauca:
«Viņa viesnīcā ieradās spēcīgā alkohola reibumā. To apstiprināja arī administrators, un, pēc ekspertu sacītā, viņa lietojusi alkoholu labprātīgi…»
Telpā atkal iestājās pēkšņs klusums. Roberts kritiski uzlūkoja kolēģi. Karloss pamanīja skatienu, taču tā stingrā sejas izteiksme ne uz mirkli neizmainījās, tas nopietni lūkojās samulsušajā sievietē. Stindzinošo klusumu pārtrauca Heminga kunga balss:
«Kad mums paziņoja, ka mūsu meita ir atrasta viesnīcas numuriņā mirusi, mēs… mēs…» Viņš mirkli apklusa, taču saņēmies turpināja: «Kā jau mana sieva minēja, meita sestdienas rītā devās uz Kronsvelu, lai iepirktos. Pārrodamies mājās mēs viņu gaidījām sestdienas vakarā. Taču ar vakara autobusu viņa neatgriezās, un sieva kļuva nemierīga. Es viņu mierināju, sacīdams, ka, iespējams, Kristīna vienkārši iepērkoties aizmirsusies un nokavējusi transporta atiešanas laiku. Vēlāk mēs devāmies uz pieturu, lai sagaidītu meitu, kad tā pārradīsies ar nakts autobusu, taču viņa neatbrauca arī ar to… Tad mēs ziņojām vietējai policijai, taču viņi atbildēja, ka nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai sāktu meklēšanu.»
«Kāpēc jūs viņai nepiezvanījāt uz mobilo telefonu?» iejautājās Roberts.
«Viņai nebija mobilā telefona,» Gvendolīna pārliecinoši sacīja. Jaunākais izmeklētājs mazliet samulsa, taču atcerējās, ka nozieguma vietā patiešām netika atrasts mobilais telefons. ◆
(Turpinājums sekos)
