Pēc dažām dienām pie durvīm, domām un sirdsapziņām klauvēs Tēvu diena, kas jau vairākus gadus ierakstīta arī mūsu kalendārā un svinama septembra otrajā svētdienā.
Pieļauju, ka vairumam šis datums notecēs kā pīlei ūdens un neatšķirsies no citiem brīvdienu rītiem, jo nav sapratnes un tradīciju, ko šajā reizē svinīgi iesākt. Nav jau kaut tā pati Mātes diena, kurai pantiņi aizķērušies vēl no 8. marta laikiem un svētku scenāriji bērnudārzos sakrājušies kaudzēm. Tēvu dienai, šķiet, piedāvājums netiek līdzi pieprasījumam. Īsti nav dzirdēts, ka kāda pirmsskolas izglītības iestāde gatavotos koncertam. Globālajā tīmeklī vien figurē dažādi dāvanu piedāvājumi – biļetes uz sporta spēli, kaklasaites, pirtis un, paldies Dievam, arī mīļi bērnu zīmējumi – un parādās aptaujas, cik kurš šiem svētkiem gatavs iztērēties.
Svētki vienmēr bijis stāsts ne tikai par formu, bet galvenokārt saturu, ko šajā reizē, līdzīgi kā māmiņdienā, dzimšanas vai vārda dienā, nosaka savstarpējās attiecības. Ja tās ir šķidras kā pieci mati četrās rindās, nevis spēcīgi dvēselē austi pavedieni, vai nav bijušas vispār (kā zināms, lielākie Uzturlīdzekļu garantijas fonda parādnieki ir tieši vīrieši, kas nozīmē – pazudušie tētuki), dzejolīši par «gudro tēva padomiņu» šķindēs kā truli zvārguļi un dāvanām nebūs jēgas.
Tomēr, manuprāt, lielākā mūsu problēma ir nespēja izpaust savas jūtas un pateicību, jo neesam auguši laikā, kad apskāvieni un vārdi «es tevi mīlu» vecāku un bērnu starpā ir tikpat ierasti kā elpot gaisu. Tāpēc veciem un jauniem tētiem tā varētu būt lielākā dāvana, ja, kaut vai piezvanot, pateiksi: «Klau, es ar tevi vienkārši lepojos!» Un es patiešām lepojos. Ne tikai tāpēc, ka, piemēram, mans tētis uzcēlis ģimenes māju, bijis vietējās sabiedrības dvēsele, savācis piecus tūkstošus ierakstu lielu dzimtas koku un vēl savas atmiņas izdevis milzīgā grāmatā. Viņš vienmēr bijis un joprojām ir rokas stiepiena attālumā. Bez pretenzijām, kontroles, nožēlas vai dusmām. ◆
