Dzejas dienu pieminēšana nereti liek saraukt degunu ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Par tīņiem vispār nerunāsim – kurš gan no laba prāta lasa dzeju? Vismaz tā tradicionāli tiek uzskatīts.
Pirms pāris dienām grāmatnīcā Rīgas lielveikalā dzirdu, kā kāds pāris spriež par dāvanas iegādi. Cik var noprast no nejauši noklausītās sarunas – desmitgadniecei krustmeitai. Izvēle svārstās starp «Nikijas dienasgrāmatu» (tā ir tāda kā puišu iecienītās «Grega dienasgrāmatas» meiteņu versija – maz teksta retās rindās par jaunatnes ikdienas gaitām) un kādu ārzemju grāmatu ar vāku spilgtās krāsās. Nudien gribas iejaukties svešajā sarunā, ierosinot iegādāties, piemēram, Pētera Brūvera pēdējo dzejoļu grāmatu (kā uz tās rakstīts – ar dzejoļiem ne tikai bērniem) «Grāmata Gundegai».
Nezinu, kāpēc Latvijā tik populārs uzskats, ka bērniem un jauniešiem dzeja nepatīk. Grūti spriest, vai tas tiešām atbilst patiesībai. Varbūt tā ir tikai tāda poza, ko liek ieturēt jau sabiedrībā valdošais viedoklis? Varbūt daļēji vaina (ja to tā var dēvēt, jo lasīt vai nelasīt mūsu brīvajā sabiedrībā ir katra paša izvēle) gulstas uz vecāku pleciem, kas gluži vienkārši jau no mazotnes nelasa priekšā saviem bērniem. Varbūt (un es ļoti ceru, ka tā nav) tā ir neprasme milzīgajā krāsaino bilžu grāmatu klāstā ieraudzīt pērles – kvalitatīvu bērnu literatūru. Protams, jauniešiem jāļauj lasīt grāmatas par viņiem aktuālajām tēmām – tik populāros fantastikas darbus, stāstus par attiecībām un skolas dzīvi –, tomēr vecāku spēkos ir tajā visā iepludināt arī pa kādai īpašākai grāmatai.
Manuprāt, latviešiem ir reti burvīgi bērnu dzejoļu krājumi, gan senāku autoru, gan mūsdienu dzejas meistaru radīti. Piemēram, jau minētais P.Brūveris savā «Grāmata Gundegai», kā ierasts, parāda, ka spēj uzrakstīt rindas, kas aizrautīgi lasāmas gan mazākiem bērniem, gan vecākiem, gan tīņiem. Par mūsu ģimenes favorītu kļuva dzejolis par veco zābaku, kas tvīkst mīlā pēc vēl kādas jaunas zeķītes. Starp citu, dalot uzvaras laurus ar Vitauta Ļūdēna, Jāņa Baltvilka, Kārļa Vērdiņa un Māras Cielēnas dzejoļiem, ģimenes topā jau ilgstoši atrodas vēl divi senāki autora darbi – par dīķi, kurā peldēja slīķis, un par ģindeni, kuram bija jādzer piens, lai stiprinātu kaulus. ◆
