Brigita Ducmane iecerējusi pilsētas ielās izvietot vides objektus Aspazijas piemiņai.
«Ņemot vērā Aspazijas aktīvo literāro un sabiedrisko darbību, dzejniecei dzīvojot Jelgavā, Aspazija ir pelnījusi, lai viņas veikumu atceras un piemin. Jelgavai būtu jākļūst par Aspazijas pilsētu,» pārliecināta ilggadēja Aspazijas dzejas un dzīves gaitu pētniece Brigita Ducmane. Ideja aktualizēt dzejnieces saistību ar mūsu pilsētu radās pēc kādas publikācijas par Jelgavu un Jelgavas novadu. Tostarp tika minētas ievērojamas šīs puses vietas un cilvēki, bet par Aspaziju un Raini nebija ne vārda. Šis fakts un reiz apmeklētā pie Grobiņas dzirnavu dīķa iekoptā piemiņas vieta Rainim mudinājusi rosināt ikvienu mūspusē atcerēties, ka abu dzejnieku dzīves ceļš ar šejieni nesaraujami saistīts. Lai gan Raini atceramies vairāk (viņam veltīts parks un iela Jelgavā), Aspazija ir nedaudz piemirsta, kaut viņas vārds arī dots vienai no pilsētas ielām. Lai to mainītu, B.Ducmanes iecerēs ir Jelgavā izveidot vairākus vides objektus, kas iedzīvinātu dzejnieces un dramaturģes elpu pilsētas ielās. B.Ducmane arī aicina dalīties atmiņās un nostāstos par Aspazijas un viņas ģimenes gaitām, jo ir vēl daudz nenoskaidrotā. Turpinājumā – pētnieces atgādinājums par Aspazijas dzīvi mūspusē.
Klāt gadskārtējās Dzejas dienas – piecdesmitās kopš Raiņa simtgades. Kopš pavasara gads aizrit Aspazijas un Raiņa 150 gadu atceres pasākumos. Ļoti ceru, ka, beidzoties jubilejas gadam, lielie dzejnieki netiks aizmirsti. Rainim tas draud mazāk, bet pret Aspaziju gan dzīves laikā, gan pēc nāves attieksme bijusi krasi atšķirīga. Dzejniece gan slavēta, gan pelta. Nevar sacīt, ka aizmirsta, bet daudzus gadu desmitus pēc vislabākajiem diplomātiskās pieklājības likumiem turēta solīti aiz Raiņa. To, ka Aspazijai ir nozīmīga loma latviešu literatūras vēsturē, pierāda šā gada pavasarī notikušo jubilejas pasākumu daudzie apmeklētāji. Arī interese par ekskursiju pa Aspazijas un Raiņa vietām Jelgavā.
Aizlauztā puķe atdzīvojas
Jelgavā un Jelgavas apriņķī (Zaļenieku pagasta Daukšās, Jaunsvirlaukā, Valgundē) aizvadīts 31 no 78 Aspazijas dzīves gadiem. Tas ir garākais vienā vietā nodzīvotais posms, neskaitot epizodiskus Jelgavas apmeklējumus vēlākos gados.
Ja atņemam deviņus bērnības gadus Daukšās, mājskolotājas gaitas Limbažu apkaimē un darba gadus Rīgas Latviešu biedrībā, paliek apmēram 20 gadu – pietiekami nozīmīgs Jelgavā aizvadīto gadu skaits. Ko gan visu cilvēks nepiedzīvo tik ilgā laika posmā, vēl jo vairāk jaunībā un īpaši, ja apveltīts ar tik dedzīgu raksturu kā Aspazijai.
Jelgavā aizvadīto laiku Aspazija savās atmiņās dala divos lielos posmos: pirmkārt, mācības Dorotejas meiteņu skolā un Jelgavas sieviešu ģimnāzijā, otrkārt, pārcelšanās uz Jelgavu pēc Daukšu māju zaudēšanas 1889. gadā līdz aizbraukšanai uz Berlīni 1896. gada nogalē.
Aspazijas iespaidi par Jelgavu sākas ar bērnības autobiogrāfijā «Zila debess zelta mākoņos» otrajā daļā aprakstīto pirmo braucienu uz Jelgavu, kad māte astoņgadīgo Elzu paņēmusi līdzi uz pilsētu. Arī otrajā Jelgavas apmeklējuma reizē pēc gada, kad viņas ar māsīcu un abu mātēm ierodas Jelgavā, lai meitenes stātos Dorotejas skolā, meitene jūtas niecīga, redzot pilsētnieču skaistās kleitas un cepures. Bet cik ātri viņa pārvēršas lepnā jaunkundzītē, kad pašai galvā ilgotā cepure! Mazajai Elzai ir tikai deviņi gadi, kad viņa nonāk svešā pilsēta, starp svešiem ļaudīm, kas runā svešā valodā.
Ģimnāzijā atklāj cilvēka iekšējo pasauli
Dorotejas skola atrodas Jelgavas galvenajā ielā – Lielajā ielā. Tā ir internacionāli orientēta, līdzīga sešgadīgai pamatskolai, un to apmeklē gan latviešu laucinieces, gan vācu, ebreju, poļu un krievu tautības meitenes.
Neņemot vērā skolas direktores bažas, ka meitene ir tik jauna, viņu ieskaita sagatavošanas klasē. Vēlāk Aspazija šo laiku sauc par laimīgāko savā bērnībā, jo pansijā pie Jansoniem viņai, kura ilgus gadus bijusi vienīgais bērns ģimenē, beidzot ir draudzene: Jansonu jaunākā meita Elzas klasesbiedrene Ella.
Lasot atmiņu tēlojumus «Zila debess zelta mākoņos», varam izsekot bērnišķīgajām meiteņu rotaļām un dēkām, kas norisinās uz Jelgavas pils parka, pils pagrabu, tirgus karuseļu un citu vietu fona. Atmiņu tēlojumi izved cauri skolas gadu notikumiem, tur viņas skolotāji un citi padomdevēji, tur mēs atrodam meitenes jūtas un pārdzīvojumus, neapmierinātību par savu nevarēšanu, prieku par panākumiem.
Nepabeigusi Dorotejas meiteņu skolu (Aspazijas mammai tiek stāstīts, ka skola nav pietiekami laba), būdama tikai 13 gadu veca (1878), Aspazija turpina mācības Jelgavas sieviešu ģimnāzijā, kas atrodas Pasta ielā 25. Tajā topošā dzejniece iepazīstas ar pasaules vēsturi un literatūru, kas atver viņai skatu uz cilvēka iekšējās pasaules lielumu. Īpaši viņu aizrauj Romas un Grieķijas senie notikumi un vēsturiskās personības. No tām viņa vēlāk aizgūst savu literāro pseidonīmu (sengrieķu valstsvīra, oratora un karavadoņa Perikla mīļotās vārds bija Aspazija). Paralēli mācībām meitene ļoti daudz lasa grāmatas. Lasītā ietekmēta, viņa pati sāk rakstīt dzeju. Tie ir «liriski protesta saucieni pret dzīves šaurumu un ilgas pēc nezināmām tālēm».
Tie trīs gadi…
Par spīti daudzu gadu pētījumiem un vairākiem dzejnieces autobiogrāfiskiem darbiem, Aspazijas jaunības laika biogrāfijā daudz līdz galam nenoskaidrotu faktu. Jāņem vērā, ka Aspazija bija sevi padarījusi par trīs gadiem jaunāku (arī ar dzimšanas datumiem reizēm nav skaidrības), tāpēc minētie notikumi skatāmi un pārbaudāmi ar iespējamu trīs gadu novirzi. Aspazija min, ka ģimnāziju beigusi 16 gadu vecumā – tātad 1881., bet varbūt tomēr 1884. gadā, jo atmiņās viņa raksta – kā skolniece «piedalījusies» skolēnu iestudētā «Venēcijas tirgoņa» pašdarbības izrādē, atveidojot galveno Džesikas lomu. Izrāde notiek 1884. gada 30. augusta svētkos.
Neskaidrības arī informācijā par dzejnieces izglītību. Nav saglabājušies dokumenti, kas apliecinātu, ka Aspazija pabeigusi ģimnāziju. Atmiņās viņa raksta, ka vecātēva (mātes tēva) nāves un bēru dēļ nav varējusi kārtot eksāmenus sieviešu ģimnāzijā, bet nokārtojusi tos vēlāk vīriešu ģimnāzijā.
No tās Jelgavas, kādu to skatīja Aspazija, šodien nav palicis gandrīz nekas: neliela daļa no Lielās ielas, kas tagad nes Vecpilsētas ielas vārdu, Jelgavas pils, Medemu muiža un dažas baznīcas. Interesanti būtu pašķirstīt vecās baznīcas grāmatas, ja tās nav gājušas bojā kara gados, lai atrastu apliecinājumu dzejnieces atmiņām par iesvētībām lielajā Jelgavas vācu baznīcā pie mācītāja Zēzemaņa, kas bija arī Aspazijas ticības mācības skolotājs Dorotejas skolā. Domājams, ka tā bijusi Sv.Trīsvienības baznīca, par kuru Aspazijai saglabājušās arī citas atmiņas no laika, kad viņa dzīvoja pansijā pie «tikumu» tantes Lielajā ielā pretī tirgus laukumam.
Starp cilvēkiem, kurus Aspazija tolaik sastapusi un piemin atmiņās, atrodami daudzi vēl šodien ievērojami vārdi: Indriķis Alunāns (Ādolfa Alunāna onkulis), Māteru Juris, tolaik jaunais advokāts Jānis Čakste, brāļi Jurjāni, Vīgneru Ernests.
Iegūto literāro iespaidu un zināšanu ietekmē Aspazija uzraksta pirmo latvisko dzejoli «Jaunā gadā», ko laikraksts «Dienas Lapa» iespiež 1887. gada beigās. Tam seko pirmā luga «Atriebēja», kuras sarakstīšanas papildimpulsu dod Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas izsludinātais lugu konkurss. Luga tiek visumā atzinīgi novērtēta – tā iegūst dalītu pirmo vietu.
Mēness starus stīgo
Otrreiz Jelgavā dzejniece atgriežas kopā ar vecākiem, māsu un brāļiem 1889. gadā, kad aiz muguras neveiksmīgās laulības ar Vilhelmu Maksi Valteru (vēlāk aprakstītas lugā «Zeltīte»), zaudētas dzimtās mājas un priekšā nedroša nākotne, jo dzīve daudzējādā ziņā jāsāk no sākuma.
Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem dzīvesvietas meklējumiem 1889. gada rudenī Rozenbergu ģimene par atlikušo naudu 2600 rubļu nopērk īpašumu un apmetas uz dzīvi Zaļajā ielā (iespējams, 25. namā) – Pētera un Zaļās (tagad Raiņa) ielas stūrī.
Aspazijas dzīvē šis ir smagu garīgo un materiālo pārbaudījumu laiks. Arvien atmiņā nesenie pārdzīvojumi, apzinoties savu sievietes beztiesisko stāvokli, kad tiek izprecināta nemīlamam vīram, kurš, izsaimniekojis jaunās sievas vecāku mājas, aizbēg uz Ameriku, bet dzīve pilsētā sākas ar rūpēm par ģimenes iztiku.
Taču Jelgavas pilsētas un apkārtnes daba, sabiedriskā un kultūras dzīve dziļi iespaidojusi Aspaziju viņas literārās un sabiedriskās darbības pirmsākumos. Mūža nogalē, 1933. gadā, rakstot romānu «Rudens lakstīgala», Aspazija sauc Jelgavu par savu otro dzimteni un sevi par Jelgavas meitu. Jelgavā aizritējusi ne tikai dzejnieces jaunība, bet arī aktīvākais literārās darbības posms.
Grūtības, pārdzīvojumi un sastaptie cilvēki vēlāk kalpojuši par ierosmi lugām «Zeltīte» un «Zaudētas tiesības». Tieši šajā grūtajā laikā uzliesmo Aspazijas pirmā mīla pret kādu jaunu virsnieku Kucevalovu. Abi kopā devušies pastaigās un uz ballēm virsnieku klubā, romantiskos braucienos ar laivu pa Lielupi un Driksu. Šo jūtu iespaidā tapusi slavenā «Mirdzas dziesma» lugai «Vaidelote» – tā vēlāk publicēta pirmajā dzejoļu krājumā «Sarkanās puķes» ar nosaukumu «Mēness starus stīgo».
Jelgavā saraksta sešas lugas
Darbu Jelgavā atrast grūti, tāpēc Aspazija meklē skolotājas vai mājskolotājas vietu ārpus pilsētas. Tādu darbu 1891. gadā viņa atrod Jaunsvirlaukā, kur jāmāca ap desmit bērnu, un Dreiliņu muižā pie Limbažiem pēc gada, kur seko darbs ar divām meitenēm.
Vakaros, kad bērni devušies gulēt, Aspazija ne tikai turpina izglītību pašmācības ceļā, bet arī atrod laiku literārajai daiļradei. Izdevēju atraidījumi sarūgtina, tomēr nespēj mazināt vēlmi radoši izpausties.
Dreiliņos sarakstīta «Vaidelote», kuras pirmais variants tapis vēl Jelgavā, un «Antonija» (vēlāk «Zaudētas tiesības»). Lugas sarakstīšanas spēcīgākais dzinulis bija aizvainotās un noniecinātās pašvērtības un pašlepnuma jūtas.
Jelgavas periodā sarakstītas sešas no 14 lugām – «Atriebēja», «Vaidelote», «Zaudētas tiesības», «Prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas dienai», «Ragana», «Neaizsniegts mērķis» –, fantāzija «Saules meita», dzejoļi pirmajam krājumam «Sarkanās puķes», raksti par literatūru un sociāliem jautājumiem.
Iedvesmo Raini
Rainis Jelgavā uzturējies vairākkārt, bet īslaicīgi. Pirmoreiz 1891. gadā, kad viņš strādā par advokāta palīgu pie Stērstu Andreja un dzīvo Zaļajā ielā 1 (tagadējā Raiņa un Pasta ielas stūrī, kur parks).
Otrreiz – no 1895. gada decembra līdz 1896. gada novembrim Katrīnas ielā 10 (tagadējā Driksas un Katoļu ielas stūrī, kur šobrīd atrodas tirdziņš). Tas ir Raiņa un Aspazijas mīlestības laiks. Abu dzejnieku satikšanās un mīlestība atstājusi ļoti bagātu garīgo mantojumu – dzejnieku vēstules, bet sarunas par dzeju un literatūru pāraug kopīgā darbā pie Johana Volfganga fon Gētes «Fausta» tulkojuma.
«Aspazijas nenoliedzamais nopelns tas, ka viņa pamudināja Raini dzejot un savas dzejas publicēt, iedvesa viņam pašpaļāvību un ticību sev. Citādi viņš vēl ilgi būtu krājis savas dzejas tikai atvilktnē,» vēlāk atceras Raiņa māsa Dora.
Vēl daudz neskaidrību
Jelgavnieki var būt lepni, ka viņu pilsētas vēstures lappuses saistītas ar divu ievērojamāko latviešu dzejnieku – Aspazijas un Raiņa – gaitām, bet nereti informatīvajos materiālos par pilsētas ievērojamākajām vietām un personālijām dzejnieki pat netiek pieminēti. Ja mēs tagad aizietu līdz Driksas ielai un pajautātu, vai jelgavnieki zina, ka turpat līdzās kādreiz dzīvojuši un pa to pašu ielu staigājuši Aspazija un Rainis, ko viņi atbildētu? Neatbildētu jautājumu vēl daudz. Arī par Aspazijas ģimenes locekļu un Raiņa māsas Līziņas atdusas vietām Jelgavas zemē trūkst ziņu. Aspazija savās atmiņās raksta, ka mātei patikušas neaizmirstulītes un baltās atraitnītes un jautā: «Kas gan viņas stādīs uz mātes kapa, kad es vairs nebūšu?» Varbūt mēs varētu Raiņa parkā izveidot tādu dobi kā simbolisku piemiņu visiem viņu tuvajiem?
Raiņa un Aspazijas muzeju speciālisti priecājas par katru jaunu informāciju, pat šķietami nenozīmīgu, jo tā var būt nozīmīga detaļa jau esošā papildināšanā. Tāpēc aicinājums – ja jūsu dzimtā saglabājušās kādas atmiņas, padalieties ar tām, sazinoties ar redakciju! ◆
Par Aspaziju stāstīs vides objekti
Pagājušā gada nogalē B.Ducmanei radās ideja, kā atgādināt par Aspazijas un Raiņa saistību ar Jelgavu. Projekta iecere ir izpētīt un izzināt dzejnieku Jelgavas posmu gan no kultūrvēsturiskā, gan literatūrzinātniskā aspekta un izveidot ekskursijas maršrutu pa Aspazijas un Raiņa vietām Jelgavā, izvietojot informācijas stabus kādreizējo ēku tuvumā (plāksnītes divās valodās, norādot vietas veco adresi, kopējo maršruta shēmu, īsu aprakstu par vietu), kā arī uzstādot vides objektus, kas simbolizētu attiecīgā laika, vietas un vides ietekmi uz Aspaziju. «Visi vides objekti kopā veidotu simbolisku personības izaugsmes ēku, un tajos būtu iegravētas attiecīgam periodam raksturīgas dzejas rindas. Atceres vietu pamatā būtu laikmetīgi, akadēmiskā informācijā balstīti un vienotā stilistikā veidoti vides objekti, piestāvoši Jelgavai kā studentu pilsētai,» skaidro idejas autore. Kopumā iecerēti pieci vides objekti.
«Pamati». Sieviešu ģimnāzijas atrašanās vietā (Raiņa un Pasta ielas stūris) bruģēta laukuma vidū tiktu izvietoti taisnstūra formā veidoti soliņi, kas simbolizētu pamatus – gan ēkas, gan personības attīstības pamatus.
«Sienas». Vietā, kur atradusies Jansonu ģimenes pansija un Aspazijas vecāku pirmā dzīvesvieta Jelgavā (Pētera un Raiņa ielas stūris), tā laika sajūtas izteiktu kā sienas – četras plaknes bez logiem un durvīm. Māja bez jumta, patvērums bez patvēruma, vienlaikus bez izejas kā cietums.
«Logi un durvis». Pretēja rakstura objekts atrastos bijušajā Skrīveru ielā (tagad K.Barona ielā). Tie būtu iepriekšējai mājai trūkstošie logi un durvis, kas simbolizētu Aspazijas spēju pārvarēt nospiedošos apstākļus, īsā laika sprīdī radot virkni darbu, kas ieguvuši atzinību un popularitāti.
«Jumts». Vieta, kas simbolizē Aspazijas un Raiņa savienību, – Driksas un Katoļu ielas stūrī. Abiem dzejniekiem raksturīgi augsti dzīves ideāli. Nozīmīgu lomu dzīvē viņi piešķīra mīlai, bet tā nav vienkārši divu cilvēku savienība. Tie ir kopīgi ideāli. Tā ir dvēseļu kopība, kuru viņi atrod viens otrā. Šo divu cilvēku kopīgo ceļu ideālu meklējumos un dvēseļu savienību simbolizētu jumts kā patvērums un katras mājas vainagojums.
Lai ideju par Aspazijai veltītiem vides objektiem īstenotu, ir nepieciešams finansējums. Tāpēc B.Ducmanei prieks, ka viens no tiem iepaticies arī citiem un jau top. Saglabājot intrigu, var pačukstēt, ka piektais vides objekts veltīts Aspazijas dzejolim «Mēness starus stīgo» un drīzumā varētu būt skatāms pilsētvidē.
Sagatavoja Santa Logina
