(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Ingūna Pranka
«Mums nevienam nav. Ir tikai stacionārais telefons mājās.» Sievietes balsī pēkšņi bija sadzirdams savāds spīts.
«Āaaa,» mazliet mulsi novilka Roberts.
«Turpiniet, lūdzu, Heminga kungs,» Ventlijs mudināja.
«Tātad, kad nākamās dienas pēcpusdienā mēs saņēmām ziņu, ka mūsu meita ir mirusi un atrodas viesnīcā… Ir ļoti grūti raksturot sajūtas, kas mūs pārņēma… Mēs vienkārši bijām satriekti. Nespēdami loģiski domāt, automātiski devāmies uz mašīnu, lai brauktu uz pilsētu. Mūsos plosījās neziņa un neizpratne par to, kas noticis. Pirmais, kas ienāca prātā – ko viņa darīja Kronsvelas viesnīcā? Taču mirkli vēlāk – mēs vēl nebijām nonākuši Kronsvelā –, kad saņēmām ziņu, ka Kristīna it kā esot bijusi stiprā alkohola reibumā, nodomājām – tā nav mūsu meita!» pēkšņi pavecā kunga balsī skanēja milzīga pārliecība par saviem vārdiem.
«Es zinu, ka šajā drūmajā telpā jums diemžēl ir nācies runāt ar daudziem vecākiem, kas zaudējuši savus bērnus. Šīs aukstās un nedzīvās sienas no palicēju lūpām dzirdējušas bezgala daudz laba un cildinoša par upuriem, un kā gan citādi? Vecākiem bērns allaž būs pats labākais, pats skaistākais un pats gudrākais, tas taču ir tik normāli, tik raksturīgi mīlošiem vecākiem…» Vīrietis uz mirkli pieklusa. Viņš satvēra ciešāk sievas roku, it kā sajuzdams milzīgu nepieciešamību pieturēties pie viņas.
«Kristīna bija ļoti ticīga meitene, daudz ticīgāka par mums pašiem. Mums ir… bija radikāli atšķirīgs skats uz šo pasauli nekā viņai. Mēs nekad neesam meitai uzspieduši vai mācījuši Dieva vārdu, šķiet, viņa ar to jau piedzima… Kristīna vienmēr ir ļoti paļāvusies uz Dievu. Tā vietā, lai apmeklētu skolas diskotēkas, viņa labprātāk devās uz vakara misi ciematā. Cik bezgala piepildīta un priecīga viņa no tām atgriezās…» Vīrietis apklusa. Heminga kundze palūkojās vīrā un, ciešāk satvērusi tā roku, klusi sāka dungot:
«Manā varā nav kaut ko mainīt..
Tikai Viņam ir vara… tumšā pasaulē
Gaišumu sēt…
Es varu tikai pieglausties klusi…
Tai sirdij, kas blakus man mieg…»
«Šie ir tie vārdi, ko viņa allaž dungoja, pārnākot no baznīcas. Tajos ir pateikts viss. Ja jūs gribat zināt, kāda bija Kristīna, ieklausieties vārdos. Vēl vairāk – ieklausieties, ja gribat sajust viņu pašu,» mātes balss bija kļuvusi mierīga un rāma.
«Izmeklētāj Ventlij, lūdzu, pacentieties vismaz izlikties, ka jūsos nav ironijas brīdī, kad runājat, ka Kristīna bija ļoti spēcīgā alkohola reibumā,» mazliet asi, taču pieklājīgi sacīja tēvs. «Jums viņa ir tikai upuris, kurš piepildīts ar alkoholu. Kāds, kuru jūs nepazināt. Un es jums to nepārmetu, taču ironija jūsu balsī liek domāt, ka jūs cenšaties kaut ko pārmest man. Ja jūs man jautātu, vai Kristīna mēdza iedzert, es atbildētu – nē, nekad! Ja jūs man jautātu, kā tas nākas, ka viņa atradās viesnīcas numuriņā svešā pilsētā alkohola reibumā, es jums atbildētu – nav ne mazākās nojausmas! Upuris, kura slepkavību izmeklējat, Ventlija kungs, ir mana meita, taču lieta, pie kuras jūs strādājat, tiek dēvēta «Viesnīcu maniaks», tāpēc, lūdzu, pietaupiet savu ironiju lietai, bet izmeklēšanu vadiet pēc tīrākās sirdsapziņas un cieņas pret mirušo. Un tagad atvainojiet – mums ir jādodas. Visu labu! Ja rodas vēl kādi jautājumi, jūs zināt, kur mūs sastapt,» sacīja Heminga kungs un, atbīdījis sievai krēslu, saņēma to aiz rokas, un abi ātri pameta telpu. Roberts, cik vien pieklājīgi prazdams, atvadījās un apsēdās pretim Ventlijam, kura sejas izteiksme ne mazākajā mērā nepauda pārsteigumu vai nožēlu. Viņš tikai hipnotiski vērās Kristīnas Hemingas lietā, kas atradās uz galda tam priekšā. ◆
(Turpinājums sekos)
