«Valsts vazā ģimenes aiz deguna, ik pa laikam atsakoties no iepriekš pieņemtajiem lēmumiem!» Tā demogrāfs Ilmārs Mežs asi komentēja toreiz vēl gaidāmo atsacīšanos no 2016. gada finansēt privātos bērnudārzus un auklītes, kas rūpējas par bērniem, kuri nav tikuši pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs.
Nu lēmums ir pieņemts, un «vazāšanas» sajūta joprojām turpinās. Par spīti likuma burta šķietami nepārprotamajai prasībai vecāku maciņos atstāt visu, kā bijis šos trīs atbalsta gadus. Izrādās, ka noteikums segt izmaksas, ja pašvaldības teritorijā deklarētais bērns no pusotra gada vecuma nav ticis vietējās varas uzturētajā bērnudārzā, ir stipri stiepjams jēdziens. Piemēram, Jelgavā pašvaldība par mazā jelgavnieka skološanos privātajā izglītības iestādē līdz šim mēnesī atvēlējusi 112 eiro un gatava to turpināt arī pēc 2016. gada. Taču pat kopā ar valsts atbalstu (73 eiro) vecākiem nācās šķirties kaut no minimālas, bet tomēr saimniecības naudas. Lai to kompensētu, Jelgava rēķina, ka nākamā gada budžetā būtu nepieciešami 750 tūkstoši eiro. Varam divreiz minēt, vai šāda summiņa tā pēkšņi uzradīsies. Jau dzirdētas dažu labu pašvaldību žēlabas, ka viņu zemē neaug naudas koki, un diez vai tāds ir arī Jelgavā. Te atkal jautājums būs par prioritātēm un autoritātēm. Tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas ierosināja šo jezgu, steidz izstrādāt metodiku, saskaņā ar kuru pašvaldības segs izdevumus par bērnu sūtīšanu privātajās izglītības iestādēs. Varbūt tāpēc «stiepjamais» kļūs mazāk staipīgs?
Tāpat plānots noteikt, ka vietējā vara maksās arī tiem, kas pirmsskolas izglītības programmu apgūst pie uzraudzības pakalpojumu sniedzēja. Taču, kamēr tas nav materializējies (un, kā vienmēr, miglā tīts, vai vispār tas notiks), vecākiem būs jāmaksā. Paši vainīgi, ka sadzemdējuši bērnus un jau pēc viņu pusotra gada steidzas atgriezties darbā, uzgrūžot savus lolojumus pašvaldībai! Žēl, bet tieši šādus «pusteikumus» nācies dzirdēt dažos labos oficiālos pasākumos. ◆
