Savulaik pagasts bija slavens ar māla ķieģeļu ražotni, tagad tur plānota akumulatoru pārstrādes rūpnīcas celtniecība.
Pēdējā laikā diezgan populāri ir Latvijā apceļot ne tūristiem tik iecienītus galamērķus – atrast kaut ko īpašu un apskates vērtu ārpus vecpilsētām, vispārzināmām arhitektūras pērlēm un dažādiem populāriem objektiem. Viena no šādām vietām noteikti varētu būt Kalnciems.
Jelgavniekiem (un ne tikai) Kalnciems visbiežāk asociējas ar rūpniecības zonu, daudzstāvu mājām un neko apskates vērtu, pat ja lielākā daļa tur nemaz nekad nav bijusi.
Siltā atvasaras dienā, kad Kalnciemā viesojas «Ziņas», bijusī pilsēta sagaida ar saulē vizuļojošiem Lielupes ūdeņiem, skatu kā no pastkartītes un saules starus izbaudīt ielās iznākušiem kaķiem, ko, šķiet, varētu ierosināt nodēvēt par pagasta simbolu, jo to ir tiešām daudz.
Pašiem sava Venēcija
Pagasta pārvaldes vadītājs Dainis Keidāns šajā amatā ir vien pusgadu, bet aizrautīgi stāsta, ka Kalnciems nav tāds, kā cilvēkiem dažkārt gribas uzskatīt – nav tā, ka šeit būtu viena vienīga rūpniecības zona, lai gan ciemats, protams, savulaik izveidojies tieši tādēļ.
Arī Kalnciemā, tāpat kā citur Latvijā, iedzīvotāju skaits samazinās, tomēr pārvaldes vadītājs nākotnē raugās optimistiski, atzīstot, ka ir, kur attīstīties. Pagasts izvietojies iedzīvotājiem ērtā vietā – netālu ir Jelgava, tālu nav arī Jūrmala un turpat ir Rīgas–Liepājas šoseja. Pie tās esošajos Rīgai netālajos Piņķos dzīvokļi maksā daudz reižu dārgāk nekā Kalnciemā. «Par to naudu, ko ieekonomē, pērkot dzīvokli šeit, visu atlikušo mūžu var atļauties braukāt uz Rīgu,» secina D.Keidāns, pagasta atrašanās vietu vairāk vērtējot kā plusu, nevis mīnusu.
Pārvaldes vadītājs izceļ Kalnciema prioritātes – gan labo izvietojumu tuvu Liepājas šosejai, gan teicamās atpūtas iespējas un skaisto ainavu: «No mūsu teritorijas trešdaļa ir ūdeņi. Šeit ir ne tikai Lielupe, bet arī māla ieguves karjeri, kam apkārt izauguši mazdārziņi un mājas. Ja skatās no augšas – kā pašiem sava Venēcija.»
Pagasta vadītājs ir jelgavnieks, un arī viņam kādreiz iespaids par Kalnciemu bijis padrūms, asociējot to vairāk ar rūpnīcu. Strādājot šeit, domas pilnībā mainījušās, un arī pats iegādājies dzīvokli Kalnciemā. D.Keidāns piekrīt, ka pēdējā laikā asociācijas ar kādreizējo rūpniecības teritoriju nomaina runas par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas celtniecību. Saprotot šaubas, kas radušās daļai skeptiski noskaņoto iedzīvotāju, viņš tomēr vērš uzmanību uz to, ka tehnoloģiskās iespējas mūsdienās ir krietni attīstījušās. «Neviens te nenāks un neatvērs speciāli mums klūdziņu cehus un bišu dārzus,» piebilst D.Keidāns, spriežot, ka darbavietas ir nepieciešamas un iespējas jāizmanto. Kalnciema priekšrocība ir tā, ka pagastā jau ir gatava rūpnieciskā zona, kas arī agrāk vienmēr kalpojusi šim mērķim.
Laikā, kad sabiedrībā aktuālas kļuvušas diskusijas par bēgļu uzņemšanu, pārvaldes vadītājs atzīst, ka pagasts ir piemērs, kā sadzīvot var ļoti daudznacionāla sabiedrība. Kopš ķieģeļu rūpnīcas laikiem Kalnciemā dzīvo gan krievi, gan ukraiņi, baltkrievi, gan latvieši. D.Keidāns atzīst: «Visi ir cilvēki, vienalga, kāda tautība. Varbūt vienīgi kāds ir temperamentīgāks, bet, pacietīgi uzklausot, visu var atrisināt.»
Pārvaldes vadītājs atzinīgi novērtē to, ka Kalnciemā izdevies izbūvēt lietusūdens savākšanas sistēmu un ūdensvadu, tāpat veikti nozīmīgi ēku siltināšanas darbi. Tuvākajos plānos ir skolas iekšdarbu remonts, apgaismes izbūve Jelgavas ielā un daudzfunkcionālas sociālās mājas izbūve pagasta centrā. «Ir doma neapdzīvotā ēkā pagasta centrā izveidot sociālo māju, kur pirmajā stāvā atrastos veļas mazgātava un žāvētava, frizētava, pasts, dienas istaba, kā arī būtu sociālie dzīvokļi. Pēdējā laikā daudz runā par bēgļu uzņemšanu – šī varētu būt arī vieta, kur viņus izmitināt,» klāsta vadītājs.
Kalnciema pagasts var dižoties ar pieciem pārtikas veikaliem, aptieku un pasta nodaļu, kā arī ir ārsta praksi. Lai gan mūsdienās teju visus iespējamos maksājumus un dokumentus iespējams nokārtot elektroniski, pārvaldes vadītājs stāsta, ka iedzīvotāji vēl nav aizmirsuši ceļu uz pārvaldi. «Cits atnāk nokārtot dokumentus, kāds parunāties vai pasūdzēties,» teic D.Keidāns.
Pazīst katru ķieģeli
«Ziņas» Kalnciemā sastop arī vietējo vēstures pārzinātāju novadpētnieci Ritu Ķirsoni. Kundze par Kalnciemu mūsdienās gan izsakās diezgan kritiski, atzīstot, ka daudz laba aizlaists nebūtībā. Tomēr pesimistiskajā vērtējumā ieskanas arī pozitīva nots – ir cilvēki, kam pagasta vēsture interesē. Īpaši atzinīgi viņa izsakās par vēsturnieku Daini Beitleru, kurš pievērsies pamatīgai Kalnciema izpētei.
Ritas kundze Kalnciema ķieģeļu rūpnīcā sākusi strādāt 1959. gadā. «Var teikt, ka ar manu līdzdalību manā acu priekšā viss ir tapis. Te bija vien pirmais uzceltais veikals un pāris dzīvojamo māju,» atmiņās dalās kalnciemniece. Kalnciemā aizvadīts viss viņas darba mūžs – ķieģeļu rūpnīca bijusi kundzes pirmā un vienīgā darbavieta. Darba gadu laikā ķieģeļi iepazīti tik pamatīgi, ka vēl tagad viņa var noteikt, kur kurš ražots, īpaši jau Kalnciema raibais, kam tipisks neviendabīgs tonis.
Uz Kalnciemu Rita pārcēlusies no Vidzemes, bet viņas senču senči bijuši tieši no Kalnciema puses.» Kad jaunuzceltajās mājās piešķirts dzīvoklis, viņa to izvēlējusies piektajā stāvā. Tagad gan tas esot mazliet apgrūtinoši, bet to atsver skaistais skats un iespēja redzēt Kalnciemu uz visām pusēm, tiesa, kundze ir sabiedriski aktīva un sēdēt pie loga īpaši laika neatliek.
Novadpētniece izsaka nožēlu, ka mūsdienās Kalnciema teritorija ir krietni sarukusi, bet tiem, kam vēsture patiešām interesē, viņa ir gatava pastāstīt dažas pagātnes «odziņas», ko nemaz tik daudzi nezina. Piemēram, par prāmi, kas šeit atradies pēc Otrā pasaules kara, lai varētu šķērsot Lielupi. Vēstures entuziaste var arī parādīt precīzu vietu, kur 1944. gada vasarā atradās koka tilts pāri Lielupei, kas vēlāk, vāciešiem atkāpjoties, uzspridzināts. ◆
No pilsētas par pagastu
Kalnciema pagasts tika izveidots no Kalnciema pilsētas ar tās lauku teritoriju 2010. gada sākumā, šo pārmaiņu rezultātā pagasta centrs Kalnciems zaudēja pilsētas statusu.
Teritorija apdzīvota jau vismaz 3000 gadu, par to liecina Lielupē pie Kalnciema tilta atrastais raga cirvis un Kaigu purva malā atklātā akmens laikmeta laivas cirvju kultūras apmetne.
Pagasts ar šādu nosaukumu pastāvēja arī agrāk, tomēr tā aptvertā teritorija bijusi visai atšķirīga no pašreizējās. Tā kā vieta bagāta ar māla un dolomīta atradnēm, Kalnciems izveidojās par lielu būvmateriālu rūpniecības centru pie Lielupes ūdensceļa, pa kuru gatavo produkciju ar liellaivām kopš 19. gadsimta beigām transportēja uz Rīgas jaunbūvēm.
Apdzīvota vieta pašreizējā teritorijā izveidojās 19. gadsimta beigās, kad tur atradās lielākā Latvijas māla ķieģeļu ražotne. 1882. gadā uzņēmējs un nākamais Rīgas pilsētas galva Georgs Armitsteds Kalnciemā uzbūvēja pirmo apaļo Hofmaņa krāsni ķieģeļu apdedzināšanai. Lielākās ķieģeļu rūpnīcas līdz Pirmajam pasaules karam piederēja rūpniekiem Ņesteroviem, Krišjānim Ķergalvim un Pēterim Radziņam. Krievijas–Japānas kara laikā būvniecība apstājās un daļu ķieģeļnīcu slēdza, bet Pirmā pasaules kara laikā Kalnciema tuvumā risinājās lielas kaujas un lielākā daļa rūpnīcu tika sagrauta.1924. gadā nodibināja akciju sabiedrību «Ķieģelis un kūdra» un uzcēla Kalnciema skolu. Pēc 1931. gada datiem, ciematā darbojās vairāki kaļķu cehi un ķieģeļu rūpnīcas.
1934. gadā Plostmuižas akmeņlauztuvēs atvēra Kalnciema katorgu. Otrā pasaules kara laikā akmenslauztuvēs iekārtoja Rīgas ebreju geto darba nometni, bet pēc kara beigām vācu karagūstekņu nometni.
1935. gadā Kalnciema pagasta platība bija aptuveni 18 200 hektāru. Pēc Otrā pasaules kara pagastā izveidoja Kalnciema un Kaiģu ciemus, bet pagastu 1949. gadā likvidēja.
1949. gada 16. jūnijā Kalnciems ieguva strādnieku ciemata (pilsētciemata) tiesības, tam pievienoja likvidētos Kaiģu, Kalnciema un Rūduļu un Valgundes ciemus, izveidojot Kalnciema lauku teritoriju. 1949. gada 31. decembrī Kalnciema un Valgundes ciemus atjaunoja. 1977. gadā daļa pilsētciemata lauku teritorija tika atdota Kalnciema ciemam, kuru 1979. gadā pievienoja Valgundes ciemam.
1991. gada 14. novembrī Kalnciems ieguva pilsētas tiesības. Pēc privatizācijas 1994. gadā Kalnciema ķieģeļu kombinātu sadalīja mēbeļu (SIA «Gak»), dolomīta (SIA «Gneiss») un ķieģeļu (SIA «Kalnciema ķieģelis») ražotnēs. Vēlāk ķieģeļu fabrika nokļuva akciju sabiedrības «Lode» īpašumā, kas finanšu krīzes laikā 2008. gadā apturēja ražotnes darbību. 2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Kalnciems ar lauku teritoriju tika iekļauts Jelgavas novadā, savukārt 2010. gada janvārī, pilsētu ar lauku teritoriju reorganizējot par Kalnciema pagastu, tas zaudēja pilsētas statusu. ◆
