Laikrakstā strādājot, nākas sastapties gan ar priekšrocībām, gan trūkumiem. Garantētas klātbūtnes iespēja pasākumos, kur «vienkāršs mirstīgais» spiests rūpēties par savlaicīgu biļetes iegādi, ne tikai ekonomē laiku un nervus, bet, neliekuļosim, arī ceļ pašapziņu. Savukārt pašapziņa krietni saplok, ja muzejnaktī vai līdzīgā visur vienlaicīgi notiekošā brīdī ļoti sagribas aizbraukt kaut vai uz to pašu Rīgu, nevis n-to reizi apmeklēt neapšaubāmi interesantos Jelgavas muzejus.
Vai nu ar varu, vai ar viltu, bet jau vairākus gadus esmu pamanījies apmeklēt Dzejas dienu pasākumu pie Raiņa priedēm Pumpuros. Grūti pateikt, kas tā vilina uz turieni – varbūt jūras klātbūtne, varbūt vienkārši laba dzeja, jo no labiem dzejniekiem, kā Inese Zandere, Amanda Aizpuriete, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš, Eduards Aivars šogad vai Anda Līce citugad, sliktu sagaidīt grūti. Turklāt netiek rīkotas nekādas īpašās performances klausītāju pievilināšanai, ja par tādu neuzskata A.Līces meitas Elīnas (starp citu, arī dzejnieces) ģitāru. Šogad gan jūrmalnieki bija sasparojušies uz lielāku šovu, jo pasākumu muzikāli kuplināja Ilmārs Šterns un Maija Solovjova no grupas «Voice of Instruments». Bet varbūt velti, jo sintezators sev neierastajā piejūras klimatā sāka niķoties.
Varēja just, ka klausītāji bija nākuši tieši dzejas, nevis vilinošu spīguļu dēļ. Protams, liela daļa bija netālās Pumpuru vidusskolas skolēni, skolotāju uzraudzībā ieradušies uz «brīvprātīgi obligāto» literatūras stundu. Līdzīgi, kā vēl pirms dažiem gadiem bija Raiņa parkā Jelgavā, līdz režisore un producente Elīna Apsīte 2011. gadā noorganizēja pirmās «citādākās» Dzejas dienas Driksas ielā, kur nu jau četrus gadus netrūkst ne ansambļu, ne laikmetīgās dejas, ne īsta, ne ēnu teātra. Dažubrīd gan ēnā paliek pati dzeja.
Spītīgākie, kā Jelgavas dzejas klubiņš «Pieskāriens», gan vēl turas pie Raiņa parka un dzejnieka pieminekļa, kur nekaunas aiziet tieši Raiņa dzimšanas dienā. Īpaši klausītāju pūļi gan nav novēroti, bet, ja šogad galvenie dzejotāji bija paši skolēni, varbūt nākamreiz tie pārvērtīsies par īstiem dzejas cienītājiem. Kā pamazām vērojams Raiņa priedēs Jūrmalā, kur arvien uzmanīgāk dzeju sāk klausīties tieši «brīvprātīgi obligātie». ◆
