Deviņdesmito gadu vidū piedzīvoto patvēruma meklētāju straumi atceras atvaļinātais robežsargu pulkvedis Gustavs Kalniņš.
Nepieredzētais nelegālo imigrantu pieplūdums, kas Rietumeiropas valstīs šogad tiek lēsts ap 318 tūkstošiem cilvēku, pagaidām mūsu pusē jūtams maz. Politiskās diskusijas par solidāru patvēruma meklētāju uzņemšanu no to pārblīvētajām ES dienvidu valstīm pagaidām Latvijā nav pārtapušas konkrētos pasākumos. Taču Latvijas robežsargu veterāni atceras problemātisko deviņdesmito gadu vidus notikumus, kad Latvijā nelegālo robežas šķērsotāju pieplūdums caur Krievijas robežu bija mērāms vismaz vairākos simtos. Tolaik Valsts robežsardzē kā izlūkdienesta priekšnieks dienēja mūsu novadnieks atvaļinātais pulkvedis Gustavs Kalniņš.
Sirmais kurds runāja par masu slepkavību
Vērojot satraucošos notikumus, G.Kalniņš spriež, ka Eiropas dienvidu valstis tagad ir vājākā un nelegālajiem imigrantiem piemērotākā vieta, caur kuru var tikt uz rietumvalstīm. Taču, pēc viņa domām, tiklīdz «šo caurumu aiztaisīs ciet» (Ungārija un Serbija gar savu robežu būvē žogu, Vācija gatavojas patruļām Vidusjūrā), iespējams, nelegālie imigranti Latvijā atkal lielākā skaitā ienāks pa «lielo apli caur Krieviju», kā tas jau bija deviņdesmito gadu vidū. «Toreiz bija arī tādi gadījumi, kad mums nezināmā Baltijas jūras ostā kontrabandisti ieliek bēgļus kravas konteinerā uz kuģa. Un tad pēkšņi gadījās, ka 100–150 melnīgsnēju cilvēku iet pa Rucavas–Liepājas šoseju un satiktajiem latviešiem jautā: «Kur mēs esam? Kur ir Zviedrija?»» atceras G.Kalniņš.
Aizturētos nopratinot, robežsargi atklāja, ka šādi patvēruma meklētāji, kuri bija samaksājuši kontrabandistiem ievērojamas summas, tika piemuļķoti. Kuģi, piemēram, apturēja iepretī Liepājai, nolaida jūrā piepūšamās glābšanas laivas un saviem «pasažieriem» pavēlēja sēsties iekšā un airēt uz krasta ugunīm, kur tad esot viņiem vajadzīgā Zviedrija.
G.Kalniņam neizdzēšamā atmiņā palicis kāds jūras piekrastē aizturēts jauns vīrs ar pilnīgu sirmu galvu. Sirmais stāstīja par savu izglābšanos kontrabandistu veiktā masu slepkavībā. Kuģim, uz kura bijis ap trīsdesmit kravas konteinerā paslēptu patvēruma meklētāju, toreiz tuvojies robežsargu kuteris. «Parasti tādos gadījumos konteineru ar krānu pacēla un nolika kuģa pretējā pusē, lai tas robežsargiem būtu mazāk pamanāms. Taču šajā reizē konteiners ar visiem cilvēkiem pārmests pār bortu. Jau zem ūdens no gaisa spiediena konteinera durvis atsprāgušas vaļā, un nosirmojušais vīrs bija vienīgais, kas izpeldēja. Starp noslīkušajiem bija arī viņa sieva un bērns,» atstāsta G.Kalniņš.
Par nelegālo migrantu bojājeju kontrabandistu piegādātājos kravas konteineros laikraksti vēstījuši daudzkārt. Taču ziņu, ka kaut kas līdzīgs ap 1995. gadu, iespējams, notika arī tepat Baltijas jūras piekrastē, medijos nav. G.Kalniņš atzīst, ka pāris gados, kad robežsargiem izdevās pārņemt stingrākā kontrolē mazās ostas un arī vecos zvejnieku kuģīšus, bēgļu straume uz Latviju apsīka. Proti, nelegālajiem imigrantiem ceļš pa jūru tālāk bija slēgts.
Bāriņtiesai tur nebija daļas
Raksturojot aizturēto nelegālo migrantu uzvedību, G.Kalniņš atceras kādu sievieti no grupas, kas uz pāris dienām bija izmitināta robežsargu mācību centrā Vārvē netālu no Ventspils. Nelegālā imigrante, pieprasot nogādāt grupu Zviedrijā, paņēmusi par ķīlnieci savu mazgadīgo meiteni. Sieviete bērnu satvērusi aiz matiem, pielikusi tam pie kakla nazi un draudējusi prasību neizpildīšanas gadījumā to nogalināt. Saruna ilgusi vairākas stundas. No Ventspils atsūtīts tūristu autobuss, kas imitējis transportu braukšanai uz ostu. Tad sieviete bērnu palaidusi vaļā un incidents beidzies. Latvijas bāriņtiesa vai citi likuma sargi notikušajā netika iejaukti.
«Futbols» uz dzelzceļa sliedēm
G.Kalniņš atklāj, ka deviņdesmitajos gados attiecībās ar Krieviju nelegālie imigranti pa dzelzceļu tika «futbolēti» no vienas valsts uz otru. «Zilupē robežsargi izsēdina no vilciena piecdesmit nelegāļu. Mēs viņus pretēji braucošā vilcienā sūtām atpakaļ. Krievi atbild ar to pašu. Visbeidzot vilcienu apturējām tieši uz robežas un nelegālajiem imigrantiem likām izkāpt un kājām iet uz Krieviju. Tad viņus vairs atpakaļ nesūtīja,» G.Kalniņš atceras vienu šīs «spēles fragmentu». Robežsardzes veterāns piebilst, ka tādu gadījumu, kad nelegālie imigranti tika sūtīti atpakaļ uz Krieviju caur zaļo robežu, bijuši vairāki. Krievijas robeža bijusi vāji apsargāta, toties uz Baltkrievijas robežas nelegālie imigranti gadījušies reti, jo tā uzraudzīta krietni.
Runājot par kontrabandistu ķēdi, kura pelnīja ar patvēruma meklētāju pārvietošanu, robežsargu izlūku priekšnieks atzīst, ka diemžēl «resnākie» šis ķēdes posmi iesniedzās robežsardzes štābā un Imigrācijas policijā. Tolaik, pārmeklējot vienu otru no aizturēto personu līderiem, pie tiem atrada dažu mūsu amatpersonu vizītkartes. G.Kalniņš spriež, ka nelegālo imigrantu pārvietošanā iesaistījās cilvēki, kas padomju laikos darbojušies kā Valsts drošības komitejas ārštata darbinieki. Bēdīgi slaveno kuģi «Katran», kas ar 149 nelegālajiem imigrantiem uzsēdās uz sēkļa pie Igaunijas salām 1994. gada 23. decembrī, vadīja agrākais Latvijas Jūras spēku krasta apsardzes kuģa matrozis Aivars Svarenieks.
Patvērumu meklē pie turīgajiem
Atvaļinātais pulkvedis stāsta, ka deviņdesmitajos gados Latvijas robežsargi nelegālos imigrantus saukuši par kurdiem. Šīs tautas pārstāvju viņu vidū arī bijis daudz (kurdus uzskata par lielāko tautu pasaulē – 35–40 miljoni cilvēku –, kurai nav savas nacionālas valsts; tā cīnās par neatkarību arī ar teroristiskiem līdzekļiem). Tomēr kopā ar kurdiem bija arī daudzi citi Tuvo Austrumu tautu pārstāvji – irākieši, irānieši, afgāņi. Atceroties tolaik satiktos patvēruma meklētājus, G.Kalniņš spriež, ka ļoti grūti izvērtēt, kuri no viņiem bēg no kara. «Ja tas tā būtu, kāpēc šie cilvēki cenšas patverties nevis tuvākajās musulmaņu valstīs, bet gan bagātākajā Eiropā?» retoriski jautā atvaļinātais pulkvedis. Karā ievainotus cilvēkus viņš nelegālo migrantu vidū nav manījis. «Manuprāt, divas trešdaļas nedodas uz Eiropu strādāt, bet gan klīstot meklē Aladina lampu, ko var parīvēt un iegūt sev labumu,» saka G.Kalniņš. Nelegālo imigrantu īslaicīgā izmitinājuma vietā Vārves robežsargu mācību centrā viņš tolaik novērojis, ka lielākoties musulmaņu vīrieši, ja tam iedod slotu un liek sakopt nometinājuma vietu, to uzskata par personīgu apvainojumu. Tas viņu uztverē ir tikai sieviešu darbs. Lielāko līdzjūtību būtu pelnījušas ģimenes ar bērniem, kas varbūt arī varētu integrēties jaunajā mītnes zemē. Visaizdomīgākie G.Kalniņam šķituši vīrieši bez ģimenēm, kas dažkārt turējušies pa diviem, retāk – pa trim. Viņu patiesos nodomus, atstājot dzimteni, atklāt bijis neiespējami. Starp viņiem varētu būt arī teroristi.
«Bērnībā ar lielu patiku esmu lasījis «Tūkstoš un vienas nakts pasakas». Man tuva ir tajās paustā noskaņa. Taču es negribu, lai manā tēvzemē tiktu celtas mošejas un savrupi dzīvotu cilvēki, kas ir piederīgi citai zemei,» saka G.Kalniņš. Viņš domā, ka ļoti svarīgi būtu pieņemt noteikumus, kas liktu uz laiku izmitinātajiem patvēruma meklētājiem strādāt, savukārt bērniem – iet latviešu skolā. ◆
Gustavs Kalniņš
Dzimis 1945. gadā Rīgā.
No 1964. līdz 1968. gadam bijis obligātajā dienestā padomju armijā, 1968. gadā komandēts uz tautas sacelšanos Prāgā, Čehijā.
Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, 1973. gadā ieguvis inženiera mehāniķa diplomu. Strādājis par inženieri RAF un citur.
1980. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz tēva mājām Platones pagastā. Strādājis LLU mācību un pētījumu saimniecībā «Jelgava».
1989. gadā iesaistījies Latvijas Nacionālās neatkarības kustības brīvprātīgo kārtības sargu vienībās.
1990. gadā strādājis pie Latvijas Ministru Padomes izveidotajā Sabiedrības drošības departamentā, kur nodarbojies ar Latvijas robežsardzes veidošanu.
1991. gada decembrī iecelts par Valsts robežsardzes Jelgavas bataljona komandieri.
No 1994. līdz 1997. gadam Latvijas Valsts robežsardzes izlūkdienesta priekšnieks.
No 1997. līdz 2005. gadam Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks.
2005. gadā, būdams pulkveža pakāpē, atvaļinājies pensijā.
Dzīvo Jelgavas novada Platones pagastā.
