Dizainere Ilizane Grīnberga kopš Brīvības albuma Valsts prezidentam ietērpa radīšanas jau paguvusi iesaistīties vēl trīs nozīmīgos projektos.
Vispirms gan māksliniece nenociešas un palepojas ar pašu svaigāko panākumu. «Tallinā nesen beidzās starptautiska grāmatsējumu konkursizstāde «No mākslinieka – kolekcionāram». Skaistākais bija tas, ka pirmo vietu saņēma mana skolotāja, otro – es, bet trešo – mana skolniece,» priecājas jelgavniece Ilizane Grīnberga, kas paspēj gan vadīt ādas dizaina programmu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, gan reizi nedēļā mācīt skolēnus Jelgavas Mākslas skolā, gan būt par tik nozīmīgu personu kā Latvijas Grāmatsējumu un ādas dizaina asociācijas vadītāja.
Un slavējama ne jau titula, bet aktivitāšu dēļ, kam pateicoties latvieši aktīvi pievienojušies starptautiskajai grāmatsējēju kustībai. Pašreiz (līdz 15. novembrim) Ģederta Eliasa Jelgavas muzejā eksponēti igauņu, latviešu un lietuviešu ādas dizaina mākslinieku darbi, kur katrs no tiem kā unikāla mākslas parādība iepazīstina ar savu dižā dzejnieka Aleksandra Puškina daiļrades interpretāciju.
– Sāksim pēc kārtas (varbūt ne gluži hronoloģiski) – ar Tallinas izstādi, kas vēl apskatāma līdz 10. oktobrim. Jūsu darbi atzinīgi novērtēti pašu mājās – esat 2012. un 2013. gada konkursa «Gada balva dizainā» ieguvēja modes aksesuāru dizaina kategorijā. Bet grāmatsiešanai ir cita specifika.
Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas studēju ādas māksliniecisko apdari Tallinas Mākslas institūtā. Ilgus gadus strādāju gan kā stiliste fotogrāfijā, gan kā grafiskā dizainere. Manā pūrā ir vairāk nekā 20 grāmatu vizuālais tēls, kā arī firmas stilu grafiskais dizains.
Ādas dizainā darbojos divās jomās: viena ir modes aksesuāri – rotas un somas konkrētu modelētāju kolekcijām. Savukārt grāmatsiešana ir mans īpašais lolojums, jo no Igaunijas caur zviedru un vācu meistariem esmu pārvedusi Latvijā bezlīmes sējumus. Tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā mācu senus dažādu tautu – koptu, japāņu, armēņu – Eiropas viduslaiku sējumus un to mūsdienīgas interpretācijas.
Grāmatu iesiešana prasa pamatīgas tehniskās prasmes un pacietību. Āda var būt gluda, reljefa, ažūra, apjomīga, krāsota, veidota intarsijas tehnikā vai ar aplikācijām, zeltīta vai sudrabota ar karstspiedi. Savu kompozīciju realizēšanai visbiežāk izvēlos intarsijas tehniku, izgriežot ādā laukumu un tanī ievietojot citas ādas gabaliņu, kuriem ideāli jāsakrīt, līdzīgi kā veidojot koka parketu. Vienā izstrādājumā apvienoju dažādu dzīvnieku – teļa, kazas, cūkas, čūskas un reptiļu – ādas dažādos toņos un faktūrās.
Nupat notikušo konkursu organizēja viens igauņu kolekcionārs, kurš nu jau divdesmit gadu krāj speciāli pasūtītus ādas sējumus – autordarbus par Igaunijas kultūrai, mākslai un vēsturei būtiskām tēmām. Viņa krājumā ir vairāk nekā 120 grāmatu oriģināliesējumu. Konkursa dalībniekiem tika izsūtīts 400 lappušu katalogs, kurā safotografēta viņa apjomīgā kolekcija. Eksemplāri izsūtīti dažādiem autoriem, kuri to pa savam interpretēja. Un mans darbs izrādījās otrs labākais, uzvarēja mana kādreizējā skolotāja Īvi Lāsa, bet trešo prēmiju dabūja mana skolniece, tagad kolēģe Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā Dace Pāže.
Es savā darbā izmantoju to, ka Latvijas un Igaunijas etnogrāfija ir radniecīga. Lai gan grāmata ir par igauņu kultūru, es tās kompozīcijā ietvēru latviešu etnogrāfisko rakstu. Austās lietas ir līdzīgas, jo kārtojas taisnos leņķos. Austs raksts ar etnogrāfiskiem musturiem atkārtojas ļoti daudzu tautu rokdarbos. Arī kompetentā žūrija nesaskatīja pretrunu un novērtēja, ka sējuma ārējais ietvars atbilst grāmatas saturam un grafiskajam dizainam, kas ir ļoti būtiski.
– Ja jau esam sākuši hronoloģiski apgrieztā secībā, tad tā arī turpināsim – kas tā par Aleksandram Puškinam veltītu izstādi Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā?
Arī Puškinam, jo veiksmīgu kādas grāmatas iesējumu diez vai uztaisīs autora daiļradei gluži svešs cilvēks. Runa ir par Pēterburgas Mākslinieku savienības iniciēto izstādi, kas tapa par godu dzejnieka 215. dzimšanas dienai, ko atzīmējām pagājušajā gadā. Paralēli Ādas dizaina biedrība Igaunijā izdeva Puškina dzejas krājumu krievu un igauņu valodā. Mākslinieki abos šajos gadījumos tika aicināti piedalīties skatē – nopirkt grāmatas lapaspušu loksnes un iesiet tās pēc sava redzējuma.
Šajā izstādē, kas jau bijusi eksponēta Puškina mājā un Krievijas Nacionālajā bibliotēkā Pēterburgā, Narvā un Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā Tallinā, pārstāvēti dzejnieka darbu oriģinālsējumi. Izstādē Jelgavas muzejā eksponēti igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbi.
– Tai skaitā arī jūsējie?
Jā, esmu veidojusi sējumu divām Aleksandra Puškina grāmatām – viņa darbu «Izlasei» un romānam dzejā «Jevgeņijs Oņegins». Pavisam izstādē Jelgavas muzejā aplūkojami 36 igauņu, 13 lietuviešu un sešu latviešu mākslinieku darbi.
– Bet vai tad Puškina daiļrade jau nav tik pašpietiekama, ka pietiek kaut vai ar parastu brošūru, galvenais taču vienalga būs teksts?
Nenoniecinot dzejnieka nozīmi, katra grāmata demonstrē īpašu ādas dizaina mākslinieka tēmas redzējumu, īpašu mākslas pasauli. Grāmatai mūsdienās ir īpaša vieta ne tikai kultūrā, bet arī mākslas telpā. Šajā izstādē skatītājs var aplūkot grāmatu kā unikālu mākslas parādību, katra mākslinieka īpašo Puškina daiļrades interpretāciju.
Sējums, ja to veic mākslinieks, padara grāmatu par mākslas darbu. Mūsdienās grāmatu sējumi bieži tiek darināti no stikla, metāla, auduma, manuāli izgatavota papīra. Tiek izmantotas arī jaunākās tehnoloģijas – lāzergriezums un digitālā druka. Taču joprojām vispopulārākais materiāls ir dabīgā āda un tradicionālās metodes ādas mākslinieciskajā apdarē, turklāt sējuma dizains atspoguļo stilu vēsturi un laika garu.
Baltijas valstīs pastāv spēcīga Tallinas Mākslas akadēmijas ādas sējumu mākslas skola. Arī Latvijā un Lietuvā (Šauļos) apgūst iesiešanas mākslu. Tallinā notiek starptautiskas mākslas sējumu izstādes «Scripta Manent», kas pulcē dalībniekus no visas pasaules.
– Turpinot ekskursiju pagātnē, nedrīkstam ignorēt šā gada pavasari, kad tapa Brīvības albums Valsts prezidentam.
TV3 nolēma pasniegt jaunajam Latvijas Valsts prezidentam kopīgi veidotu dāvanu – svētku albumu ar vairāk nekā 600 fotogrāfijām, kurās tauta iemūžinājusi, kā svin 4. maiju. Tā māksliniecisko ietērpu uzticēja veidot man.
Patiesībā viss bija diezgan vienkārši un bez liekas pompozitātes – Brīvības albuma gatavošanai, manuprāt, tiku izvēlēta nejauši, pateicoties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas «Facebook» ādas dizaina lapai. Koncepcija bija skaidra. TV3 bija tēmai veltīts divu minūšu klips, kura ideju un noskaņu transformēju 3D telpiskā objektā – albumā. Vāks veidots reljefā pienbaltā kazādā, Latvijas karoga proporcijās, to apvij Lielvārdes josta, kas kalpo par aizdari. Vāku atverot, pret vīnsarkanu zīda «spoguli» redzama Latvijas kontūra ažūrā lāzergriezumā, kas pārsedzas nākamajā lappusē esošajam Lielvārdes jostas klājošajam rakstam. Ziloņkaula toņa papīrs gan tika ražots Zviedrijā – tas ir videi draudzīgs un ar ilgmūžības sertifikātu. Albumam ir klasiskās zīdpapīra starplikas, kas ideāli funkcionē.
– Kad ekskurss tuvākajā vēsturē veikts, gribot negribot nākas jautāt par nākotnes plāniem.
Par pavisam tuvas nākotnes plāniem – šodien aktuālākā tēma ir izstāde «Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana», kas oktobrī būs skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā. (Ja jau bija Puškins, nedrīkstam neatcerēties Raini.) Mēs sienam Raiņa Kopotos rakstus. 25 grāmatsējēji un 30 sējumi. Atklāšu noslēpumu – sējumus lozējām. Man tika 2. sējums un 2. sējums «ar zvaigznīti», kas nozīmē poēmu «Ave Sol», kā arī sējumu ar nepublicētiem vai nepabeigtiem dzejoļiem, domas un piezīmes. Kā būs izdevies, redzēsiet izstādē, turklāt Raiņa daiļradei ļoti atbilstošā vietā – Stikla kalnā, kā tautā jau sen dēvē jauno LNB ēku. ◆
