(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Ārā spēcīgi lija. Īsais sprīdis no auto līdz parādes durvīm bija pietiekams, lai Karloss mājās iesteigtos pavisam izlijis. Viņš ātri noģērba slapjās virsdrēbes un devās uz guļamistabu, kad tā uzmanību piesaistīja klusi šņuksti bērnistabā. Vīrietis klusi pavēra dēla istabas durvis un palūkojās iekšā. No lampiņas virs zēna gultas krita blāva gaisma, un viņš labi saskatīja Svenu, kurš nemierīgi mētājās pa gultu.
«Nu, nu, Sven…» Karloss nosēdās uz tā gultas un mīļi noglāstīja zēna galvu. «Kas tad nu?»
Zēns nemierīgi grozījās miegā. Tēvs pieliecās pie puisēna un noskūpstīja tā pieri. Svens atvēra acis un sāka raudāt.
«Tas bija tikai slikts sapnis, dēliņ, čuči, čuči,» Karloss mierināja. Vēl reizi ieraudājies, mazulis cieši iemiga, un vīrietis, brīdi sēdējis pie dēla, devās uz guļamistabu. Vēra gulēja. Viņš klusi ielavījās gultā un centās sasildīties, lietus un mitrais gaiss ārā bija padarījis telpu drēgnu. Aizvēris acis, vīrietis pēkšņi uztrūkās no kādas skaņas. Viņš pieslējās gultā sēdus un ieklausījās. Tas bija atvērtais logs, kas aiz biezajiem aizkariem vējā spēcīgi sasitās. Nodrebinājies viņš aši izkāpa no gultas un devās aizvērt logu. Vēra nereti atstāja logu vaļā, it kā domādama, ka tas izvēdinās spēcīgo alkohola dvingu. Karloss atvilka biezos guļamistabas aizkarus un grasījās aizvērt logu, kad pēkšņi tā uzmanību piesaistīja pilnīgais bezvējš ārā. Viņš nekustīgi palika pie atvērtā loga un skatījās kokos otrpus ielai. Tie izskatījās sastinguši mirklī – nekustējās neviens to zars, un lapās nebija dzirdama ierastā čaboņa. Pasaule pēc spēcīgā lietus likās iemigusi ciešā miegā. Attāli bija dzirdama tikai lietus ūdens burbuļošana notekās. Neraksturīgi karstajam vasaras mēnesim gaiss šovakar bija patiesi vēss, un, sajutis stīvumu nosalušajos locekļos, vīrietis ātri aizvēra logu un devās uz gultu, kurā nonācis ātri iemiga.
***
«Labīt! Labīt!»
Karloss negribīgi atvēra acis, Svens uz ceļiem lēkāja pa gultu.
«Labrīt!» viņš uzrunāja dēlu, kas, kā allaž, brīvdienās pildīja modinātāja funkciju. Zēns priecīgi apķērās tēvam ap kaklu un sauca:
«Celīs! Celīs!»
«Labi, jau labi!» Karloss noskūpstīja zēnu un paskatījās pulkstenī, tas rādīja deviņi rītā.
«Varbūt tu gribētu, lai mēs šodien kaut kur dotos?» Karloss vaicāja pie brokastu galda. «Varbūt apciemot tavus vecākus?»
«Piedod!» Karloss atvainojās, kad negaidīti iezvanījās tā telefons. «Tas ir Roberts,» to sacījis, viņš piecēlās un devās uz verandu. Vēra domīgi pašūpoja galvu un turpināja barot bērnu.
«Man jābrauc uz darbu,» pēc neilga laiciņa atgriezies, Karloss drūmis sacīja. «Ir parādījusies jauna informācija…»
«Brauc!» Vēra vienaldzīgi sacīja.
«Es ilgi nekavēšos. Kad atgriezīšos, ja vēlēsies, dosimies apciemot tavus vecākus.»
Vēra neatbildēja, un Karloss, noskūpstījis zēnu uz pieres, pamāja sievai un devās uz auto.
***
«Izmeklētājs Ventlijs!» Karloss stādījās priekšā Norbertam Strausam.
«Ļoti patīkami, izmeklētāj.» Gados jaunais vīrietis ar tā vecumam neraksturīgi biezām brillēm uz acīm atbildēja ar rokas spiedienu.
«Jūs gribējāt ar mani runāt?» Ventlijs jautāja, kad tie bija ieņēmuši savas vietas pie galda nopratināšanas telpā.
«Jā, piedodiet, ka traucēju jūs brīvdienā, taču uzskatu, ka spēju sniegt svarīgu informāciju saistībā ar trešo upuri,» Strauss nervozi berzēja rokas. Tā ātrais runas veids lika noprast, ka vīrietis ir ļoti satraukts.
«Jūs runājat par Kristīnu Hemingu?» Roberts, kas līdz šim bija klusējis, pēkšņi apvaicājās.
«Jā, tieši par viņu. Es redzēju foto internetā un sapratu, ka esmu šo meiteni saticis.
«Konkrētāk…» mudināja Ventlijs.
«Sestdienas vakarā. Banketā, ko rīkoja pilsētas mērs par godu jaunuzceltās domes ēkas atklāšanai,» vīrietis nervozi pieskārās biezajām brillēm. Abi izmeklētāji spēji saskatījās. Ventlijs savilka uzacis un nopietni vaicāja:
«Vai tad bankets nebija slēgts pasākums?»
«Bija, bija! Uz to tika aicināti tikai ļoti tuvu domei stāvoši ļaudis,» Norberts pārliecinoši sacīja.
«Un jūs, protams, arī bijāt viesu sarakstā?» Ventlijs ironiski vaicāja.
«Protams! Es piedalījos ēkas celtniecībā. Pareizāk sakot, uzņēmums, kurā es strādāju, piedalījās.»
«Pastāstiet par Hemingas jaunkundzi,» Roberts, pamanīdams Strausa atvērto muti, no kuras grasījās atskanēt bezgala garš stāsts par vīrieša saistību ar mūsdienīgās un lepnās pilsētas domes ēkas būvniecību, sacīja.
«Kā jau es teicu, biju banketa viesu vidū. Ielūgumu saņēmu no paša pilsētas mēra,» viņš uzsvēra.
Ventlijs garlaikoti pamāja ar galvu.
«Kristīna Heminga,» viņš nopietni sacīja.
«Jā, un tātad, kad vakars jau tuvojās noslēgumam, es pamanīju glīto meiteni sēžam un sarunājamies ar kādu, es īsti nespēju saskatīt, kas bija tas, ar ko viņa sarunājās, jo viņš atradās aiz sievietes. Viņa manu uzmanību piesaistīja ar neparasti skaistu zilu lina kleitu, ziniet tādu, kādu mūsdienās jaunas meitenes parasti nenēsā,» viņš sacīja un domīgi pakasīja smago briļļu nospiesto degunu. Ventlijs ar jaunāko kolēģi kādu mirkli klusēja, apdomājot nupat dzirdēto, un būtu klusējuši vēl brīdi, ja Norberts Strauss neturpinātu savu nervozo runu:
«Pēc banketa, kad vairums viesu jau bija izklīduši, arī es grasījos doties projām, kad uzmanību atkal piesaistīja viņa. Meitene pasteidzās man garām pa parādes durvīm un aizskrēja Līdeilas ielas virzienā.»
(Turpinājums sekos)
