Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi. Pirmo reizi jelgavniece Ķīnā pabija 2006. gadā, mācoties universitātē Amerikā un specializējoties tieši Āzijas biznesa menedžmentā. Pēc nepilniem sešiem gadiem viņa atgriezās Ķīnā, sākot darbu Latvijas vēstniecībā kā ekonomikas un komercjautājumu padomniece un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāja.
Pekinā iemājojis rudens. Ne tā, kā tas notiek Latvijā, kad koku lapas maina krāsu un visi kolektīvā garā dodas uz mežu sēnēs. Bet klusāk un skaudrāk, nolemtāk – bez skaņām, smaržām vai spilgtākām krāsu gammām straujā pārlēcienā no ziediem uz koku lapām. Dienas kļūst arvien īsākas, rīti arvien smacīgāki, pelēcīgāki, un drēgnums iezogas ikvienā apģērba krokā un solās nelaist vaļā līdz pat nākamā gada februāra beigām. Latvijas sulīgo rudens krāšņumu Pekina kompensē ar dažādiem ar mākslas pasauli saistītiem pasākumiem – Pekinas dizaina nedēļu, kas izvijusies pa visu pilsētu un sastopama gan mākslas rajonā, gan arī komerciālās fasādēs lielveikalos un pilsētu ielās, un jo īpaši – Pekinas starptautisko mākslas biennāli.
Šogad biennālē, kas notiek jau sesto reizi, piedalās 96 pasaules valstis, un krāšņākā un pārdomātākā šķiet Ekvadoras nacionālā izstāde, tāpat arī dienvidaustrumu Āzijas valstu Nanjangas skolas pārstāvība un pašmāju «cietzemes» ķīniešu darbi. Bet kā jebkurā notikumā sava daļa interesantuma ir tieši personīgā sasaistē ar vietu un laiku, un cilvēkiem.
Māksla pēc runām
Lai biennāles atklāšanas ceremonijā izskanētu Latvijas vārds, nepieciešams tikai atbildēt uz ielūgumu un ierasties uz pasākumu. Kas man personīgi radīja gandarījumu, gan zinot, ka Latvijas vārds izskanēs saistībā ar Pekinas starptautisko mākslas biennāli, gan arī nesteidzīgi izbaudot mākslas darbu un pašu prominento mākslinieku klātbūtni. Tomēr pirms šādām vizuāli dvēseliskām baudām Ķīnā ir jānoklausās neskaitāmas runas, kurās citā pēc citas tiek uzsvērta tautu draudzība, tautu sadraudzība, tautu miermīlīga un draudzīga līdzās pastāvēšana. Tad nu, lai nekavētu sevi ar šaustīšanu par kārtējo runu paragrāfu atkārtošanos, nolēmu doties ārā un pavērot notiekošo no malas. Protams, to nav iespējams izdarīt, ja, līdzīgu domu vadīti, pie muzeja mīņājas un šņākuļo vēl pussimts ceremonijas viesu. Un ja vēl kādam drosmīgākam māksliniekam uzradusies iekāre nofotografēties ar viešņu blondiem matiem. Tas nekas, ka bez vārda vai kādas informācijas par tautību, vecumu, izglītību vai citām mums būtiskām personīgām lietām. Fotogrāfija droši vien tiks rādīta draugiem, paziņām – redz, kādi eksemplāri apmeklēja mūsu izstādi!
Tā kliedējot savu laiku, ievēroju, ka 200 metru nostāk pie ielas, kur braši stāv ķīniešu sabiedriskās kārtības uzraugs un pārbauda ielūgumus, kā brašs gulbis vairāku dāmu parādībā «uzpeld» kāds ķīnietis. Noteikti mākslinieks – pusgarie mati astītē, tērpies gaišās lina drēbēs, vaļīgi uzstājīgs. Un aktīvi mēģina kādu sazvanīt pa mobilo telefonu. Uztrenējusi aci uz ķīniešu ģeogrāfiskajām un profesionālajām iezīmēm, varēju sazīmēt, ka viņš ir no Ķīnas dienvidiem. Ķīnieša pompozais svarīgums mazliet uzjundīja nepatiku – redz, kāds tu svarīgs un netiec iekšā, bet viņa saspringtā vēlme būt iekšā, nevis ārā, būt savējam, manī radīja skumju līdzcietību. Kādas piecas minūtes noraugoties viņa izmisīgajā roku un auss saspēlē ar mobilo telefonu, atcerējos, ka man ir viens lieks ielūgums. Tā nu cēli devos lejup pa kāpnēm un žēlsirdīgi lēnām tuvojos šim ķīnietim «gulbim» un viņa anturāžai. Un laipni pasniedzu viņam lieko ielūgumu (it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums). Pēc ašiem paldies saucieniem «gulbis» aizsteidzās garām, un nākamo reizi es viņu manīju jau izstāžu zālē, sniedzot TV un radio intervijas. Pie darba, kurā redzams melns zirgs uz pelēcīgi melna fona. Protams, mani pārņēma siltas samarieša sajūtas par labi padarīto darbu, dodot iespēju ķīniešu «gulbja» faniem viņu saredzēt un sadzirdēt plašajā ēterā.
Iemācīties zīmēt peoniju
Bet Ķīnā šāds pakalpojums (sejas zaudēšanas novēršana, proti, mākslinieks ierodas uz izstādi, kurā izstādīti viņa darbi, un netiek iekšā paša izstādē) netiek aizmirsts. Mākslinieka sieva, kas bija viena no viņa pavadonēm, mani uzaicināja nākamajā sestdienā viesoties pie viņiem studijā un iegūt praktisku ieskatu Ķīnas tradicionālajā zīmēšanas mākslā. Ierasti latviskajā pieticībā sākotnēji gribēju atteikt, bet tad saņēmos un saulainā sestdienas pēcpusdienā devos uz mākslinieka studiju. Galu galā tur aizvadīju trīs patiesi liegas stundas, dzerot tēju un klausoties maigu mūziku. Un mēģinot saprast ķīniešu pasniedzējas teikto par ķīniešu nacionālā zieda peonijas zīmēšanas tehniku, paveidiem, par otas saskarsmes ar papīru intensitāti un dziļumu. Protams, ķīniešu valodā un kā labākajās skolas tradīcijās (proti, iekļauties pūlī un neizcelties) apstiprinot visu saprasto ar aktīvu galvas kratīšanu un profesionālo smaidu uz lūpām. Protams, ķīnieši un arī pats mākslinieks kā pieklājīgas būtnes apstiprināja, ka mani darbi ir vislabākie un man noteikti piemīt talants. Bet šādas ķīniešu laipnības, lai gan veldzē dvēseli, es uztveru ar mazu šķipsniņu sāls. Pēc trim garīgi prātu attīrošām stundām es varu apgalvot, ka veids, kā rietumnieki uztver un saredz pasauli, atšķiras no tā, kā to redz un uztver austrumnieki. Arī veids, kā viņi pārvalda otu un krāsas, ir ļoti atšķirīgs. Nespējot savas rokas piedabūt veidot plūstošu un gaistošu peonijas ziedu caur otas pieskārienu manipulācijām uz papīra, es nolēmu piemērot veco labo skolas laika metodi – apvelkam kontūru un tad iekrāsojam to.
Starp citu, ķīniešu «gulbis» izrādījās bezgala jauks un sirsnīgs cilvēks ar ļoti piezemētu pagātni (manuprāt, kā jebkuram ķīnietim, kurš spējis izsisties caur miljarda pūli, šādām personībām tiek piedēvētas ciešanas, sāpes, cīņa par augsto, neaizsniedzamo. Piemēram, «gulbim» nācies dzīvot no vienkāršām aplejamajām nūdelēm nelielā vienistabas dzīvoklītī vairāk nekā desmit gadu, protams, augsto mūzu vārdā). Lai gan esmu ļoti diletantiska mākslas pazinēja, viņa darbi mani aizskāra un šķita dēmoniski pārņemoši. Lin Yueping. Mēs tiekamies atkal šo sestdien pie tējas, lai runātu par Lin kunga darbu galveno varoni – Zhong Kui, ķīniešu dievību, kas izķer spokus un rēgus un sargā cilvēkus no ļauniem gariem. ◆
Sagatavoja Agnese Leiburga
