Jau desmitiem gadu oktobra pirmā svētdiena Latvijā ir Skolotāju diena. To atzīmē gan pilsētās, gan laukos, gan strādājošie, gan pensijā aizgājušie pedagogi. Tuvojoties šiem svētkiem, «Ziņas» viesojās Svētes pamatskolā un Jelgavas Valsts ģimnāzijā.
21, 20, 8 un 14 – tāds ir skolēnu skaits pirmajās četrās klasēs Svētes pamatskolā, kurā strādā skolotāja Ruta Sproģe. Salīdzinot ar skolām dziļāk laukos, Svētes pamatskolā bērnu trūkumu nejūt. Tur mācās ne tikai pašu pagasta jaunā paaudze, bet arī tuvējie pilsētnieki. Protams, pilsētas sākumskolu klasēs skolēnu ir krietni vairāk. Taču Ruta Sproģe ir pārliecināta, ka mazās lauku skolas pirmklasniekiem un ābečniekiem ir pašas vēlamākās. Mazajās klasēs pedagogiem ir iespējas vairāk individuāli strādāt ar bērniem. Svētes pamatskolas absolvente ir arī pati Ruta Sproģe, kā arī viņas meitas Iveta un Zane, kas jau sākušas patstāvīgu dzīvi un studē.
Drosme pacelt roku
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, mācoties skolotāja Arnolda Krasta audzināmajā klasē, Ruta un viņas draudzene Aiva Zandere nolēma, ka ies studēt par skolotājām. «Reiz 7. klasē latviešu valodas stundā piepeši atvērās durvis un ienāca nez no kurienes atbraukuši profesionālās orientācijas (tagad to sauc par karjeras izglītību) speciālisti. Viņi jautāja: «Kurš grib kļūt par skolotāju?» Mēs ar Aivu ilgi nedomājām un pacēlām rokas,» zīmīgo dienu labi atceras Ruta Sproģe. Abām meitenēm pedagoga paraugs bija klases audzinātājs. Arnolda Krasta dēļ citi skolēni teikuši: «Ak, jūs laimīgie!» Liels prieks bijis par ekskursijām, kad klase kopā braukusi pat uz Pēterburgu. Arnolds Krasts arī ierādījis, kā skolēns var nopelnīt naudu. Proti, rudeņos nedēļas nogalēs klase kolhoza laukā, piemēram, griezusi bietes. Tādējādi tālās ekskursijas bija pa kabatai. Pēc Svētes pamatskolas beigšanas Ruta ar Aivu kopā devās studēt uz Rīgas 1. pedagoģisko skolu. Abas kļuva par diplomētām sākumskolas skolotājām, taču pēc tam draudzeņu ceļi šķīrās. «Aiva nu jau ir kļuvusi par mācību pārzini Kurzemē. Es vēl direktorei neesmu nobriedusi,» smaidot saka Ruta Sproģe. Neklātienē studējot Daugavpils Universitātē, viņa ieguvusi bakalaura grādu, bet Latvijas Universitātē – maģistra grādu skolvadībā.
Sava veida vecmāmiņa
Pēc ieprecēšanās Kuldīgā un septiņiem dzīves gadiem Kurzemē Ruta 1998. gadā kopā ar ģimeni atgriezās dzimtajā Jelgavā. Darbs atradās bērnudārzā. Pēc pāris gadiem, kad tika atzīmēta Svētes pamatskolas 165. gadu jubileja, satikās absolventi, skolotāji, atbrauca arī Arnolds Krasts, kas dzīvo Jūrmalā. Absolventu anketā ailē, kur bija atstāta vieta vēlējumam, Ruta zīmīgi ierakstīja, ka gribētu strādāt savā vecajā skolā. Drīz arī sanāca tā, ka tai bija vajadzīga sākumskolas skolotāja un Rutai piedāvāja darbu, turklāt uzticēja audzināt klasi. «Jebkuram cilvēkam pirmreizējais ir kaut kas sirdij tuvāks. Tāda man ir pirmā audzināmā klase. Vēl aizvien dzīvoju līdzi viņu gaitām. Citi mācās, citi ārzemēs, bet citi jau vecāki. Tādēļ es esmu kļuvusi par tādu kā sava veida vecmāmiņu,» pasmaida skolotāja. Tagad viņa audzina 4. klasi un kā jau sākumskolas skolotāja māca latviešu valodu, matemātiku, gan dabas mācību, sociālās zinības un mājturību. Dažādu klašu skolēniem palīdz pildīt mājas darbus pagarinātās dienas grupā. «Esmu bērniem teikusi, ka ne tikai es viņus mācu, bet arī viņi mani māca,» stāsta Ruta Sproģe. Viņa spriež, ka mūsdienās bērni kļuvuši drošāki, mērķtiecīgāki, pat «nekaunīgāki labā nozīmē». Viņasprāt, arī skolotājs var gūt labu ierosmi un mācību no topošajām personībām, taču klasē viņam ir jābūt noteicējam.
Ar mieru un labestību vienmēr
Dažas minūtes pavadot ar skolotāju pagarinātās dienas grupas nodarbībā, jūt, ka viņa pilnībā kontrolē, kuram pirmajam izdevies izpildīt mājas uzdevumus, kurš nolēmis relaksēties, pirms darbs nav padarīts līdz galam, kuram laiks saņemties, lai nekavētu jaunsargu nodarbību, un kuram drīz jāiet uz autobusu, lai brauktu mājās. Bērni nāk pie skolotājas galda un uzticoties jautā, stāsta. «Domāju, ka Rutas Sproģes vislielākā kvalitāte, varbūt pat dabas dāvana, ir labvēlība un miers, ko viņa pat uztraukumu pilnos brīžos spēj pārnest uz bērniem,» spriež skolas direktore Inga Jansone.
«Skolotājs nestrādā tikai klases priekšā. Ja es jaunībā būtu apjautusi, cik daudz šajā darbā spēka un enerģijas aiziet pierakstiem, atskaišu atskaitēm, varbūt būtu izvēlējusies citu profesiju,» saka Ruta Sproģe. Atvaļinājumā viņa atspirgst kopā ar kolēģēm un skolotāju bērniem, kājām ceļojot pa Latviju. Divpadsmit vasaru pārgājienos izstaigāti gan Daugavas loki, gan Alūksnes un Gulbenes apvidus Ziemeļvidzemē, gan leišmale pie Auces un daudzas citas skaistas vietas Latvijā.
«Jūtūbē» māca tūkstošus
Jelgavas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājai Gunitai Draveniecei šis ir 23 gads vienā darbavietā un vienā profesijā, taču katra diena nāk ar jauniem izaicinājumiem. «Pēkšņi kāds skolēns nekādi nevar saprast divdabja teicienu. Un tad man ir jādomā, kā mēs iemācīsimies – zīmēsim, dziedāsim vai skriesim «divdabju stafeti»?» smaidot saka pedagoģe. Skološanā ņem palīgā savas zināšanas kino jomā. Būdama studente Liepājas Pedagoģijas augstskolā, viņa strādājusi Studentu televīzijā, vēlāk dažas dienas arī Latvijas Televīzijas «Panorāmā». «Mūsdienās būt par kinorežisoru nav nekādu problēmu! Ir tik daudz datorprogrammu, vajag tikai gribēšanu, izdomu, laiku un labus palīgus,» saka skolotāja. Viņa ir sagatavojusi un palaidusi «jūtūbē» četras animācijas filmas par gramatiku, kam ir tūkstošiem skatījumu. Pagājušajā Muzeju naktī Sv.Trīsvienības baznīcas tornī prezentēja skolotājas 14 minūšu filmu par Aspaziju Jelgavā. Galvenajās lomās – bijušie skolēni Agnese Karlsone un Rihards Goldmanis. «Par Aspaziju piebildīšu, ka, būdama Latvijas Satversmes sapulces deputāte, viņa aizstāvēja skolotājus. Tolaik vairāki deputāti uzskatījuši, ka valstij nav jānodarbojas ar pedagogu algošanu,» par savu pētījumu stāsta dzejnieces pētniece.
Var arī bēgļiem mācīt latviešu valodu
Gunita dzimusi un augusi padomju laikos Jelgavā. Pirmā izglītība iegūta krievu bērnudārzā, jo latviešu «dārziņos» nav bijis vietas. Pieredzi saskarsmē ar cittautiešiem skolotāja likusi lietā, ārpus skolas mācot latviešu valodu krieviem, gruzīniem, armēņiem, čečeniem un citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvjiem. Viņa uzskata, ka Jelgavā ir daudz labu kolēģu un arī metodisko mācību materiālu, kas palīdzētu brīnišķīgi iemācīt latviešu valodu arī Sīrijas bēgļiem.
Skolotāja atzīst, ka svarīga loma viņas dzīvē bijusi arī vecvecākiem Kurzemē, kur vasarās ar spītīgu pacietību un neatlaidību iemācījusies strādāt lauku darbus un daudz lasījusi. Tostarp žurnālus «Atpūta» un «Sējējs», Aleksandra Čaka «Mūžības skartos». «Padomju laikos literatūras stundās Jelgavas 4. vidusskolā skolotāja Maija Švarcbaha par «Mūžības skartajiem» nedrīkstēja runāt. Taču esmu pateicīga gan viņai, gan savai pirmajai skolotājai Ilgai Grinovskai, gan mūzikas skolotājiem Lienai un Agrim Celmiem, kas ir veidojuši manu personību,» atzīst Gunita Draveniece. Viņa piebilst, ka mūzikas mācīšanās mazotnē un instrumentu spēle attīsta spēju radoši domāt. Arī tagad viņa labprāt uzspēlē saksofonu – vienkārši tāpat sev un citiem par prieku.
Literatūrai vajag provocēt
Astoņdesmito gadu beigās, kad Gunita pabeidza vidusskolu, viņa izvēlējās studēt literatūru. Lielā mērā tas bijis tāpēc, ka Latvijā tolaik terra incognita (nezināmā zeme – latīņu val.) bija trimdas literatūra, ko jauniete lasījusi aizgūtnēm. Viņai patīk daiļdarbi, kas provocē. «Piemēram, Gunara Janovska romānā «Sōla» viens no varoņiem kādu okupētās Latvijas iedzīvotāju grupu nosauc par «utainiem salašņām». Tūlīt ir pamats klasē runāt par toleranci un naidu,» stāsta Gunita Draveniece.
Skolotāja Maija Švarcbaha jūtas gandarīta, ka audzēkne aizgājusi viņas pēdās. «Ko skolotājs vairāk var gribēt!» saka pedagoģe. Viņa slavē arī bērnībā klusās un mērķtiecīgās skolnieces radītās filmas. ◆
