Atkal pienācis rudens, un bērni sākuši skolas gaitas. Ļoti daudzi saka – pirmā skolas diena paliek atmiņā uz visu mūžu. Šoreiz atļaujiet pakavēties atmiņās par skolas gaitām, kas aizsākās (vai, pareizāk, turpinājās) sen – pagājušā gadsimta 1968. gadā.
1. septembrī sanācām kopā dažāda vecuma «bērni», katrs ar savu dzīves skolu, jo mācības sākām Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolā (Skolotāju ielā 8). Zinājām, nebūs viegli, pa dienu katrs strādāja, daudziem bija ģimenes un bērni, bet piecus vakarus nedēļā no pulksten 18 līdz 22.30 apguvām zinības.
Mūsu klasē (9.b) bijām diezgan daudzi, bet pamazām skaits samazinājās – kurš nenāca, kurš negribēja vai vēl kā citādi. Tad apvienoja divas klases vienā. Klāt nāca jauni draugi. Mūsu klases audzinātāja bija Mirdza Ozola – matemātikas skolotāja, stingra un gudra.
Skolā bija izcēlies ugunsgrēks, un visi bez ierunām gājām palīdzēt pārvest skolas iedzīvi uz citu skolu (Akadēmijas ielā, agrāk – Puškina prospektā).
Kad sākām mācības 11. klasē, mums pievienoja «meistaru» klasi – «zēnus», kas papildus vēl mācījās tehniku. Klases audzinātāja mums atkal bija gudra matemātiķe – skolotāja Marija Utāne. Ar visiem skolotājiem sadzīvojām draudzīgi, lai gan bijām savākušies trakulīgi. Taisījām visādus «musturus», svinējām svētkus un gatavojām klases vakarus, kuros vēlējās piedalīties arī citi.
Neizsakāmi liels paldies jāsaka visiem pedagogiem, kuri ne tikai mācīja, bet arī vienkārši parunāja. Skolā bija dramatiskais pulciņš, kuru vadīja latviešu valodas skolotāja Sevele. Viņa mācēja ar tādu iedvesmu stāstīt, ka pašai acīs asaras sariesās. Nu kā lai nemācās?! Ļoti gudri savu zinātni – fiziku – pasniedza toreiz jaunā skolotāja Daina Oliņa.
Mūsu klasē bija arī tiešām gudri «zēni». Tālis Bensons fanātiski «slimoja» par sportu, ļoti labi saprata matemātiku, fiziku. Kārlis Rimša dažreiz likās gudrāks pat par skolotāju, bet Jānis Krindzēns vēl šobaltdien no galvas var noskaitīt dzejoļus stundas garumā – ne tikai Raini vai Ziedoni, arī Gēti.
Taču ne jau vienmēr viss gāja gludi. Neaizmirstama epizode – Gunārs Vīndedzis, kurš klasē bija vecāks pat par skolotāju, reiz teica: «Skolotāj, varbūt to divnieku dienasgrāmatā varētu nelikt? Ko es teikšu bērniem? Kauns!» (Jā, mums bija arī dienasgrāmatas, kurās lika atzīmes. Slikti, ka tagad tā nav…)
Es sēdēju vienā solā ar Alisi Grandāni. «Iedod norakstīt,» tā Alise. Nu kā nedosi! Viņa saņem piecinieku, bet es trīs ar mīnusu (piecu ballu sistēmā). Pēc tam divas nedēļas nerunāju, biju dusmīga, bet viss jau pāriet.
Tāpat kā tagad norakstījām cits no cita, špikojām. Uz eksāmeniem rakstījām špikerus un kur tik tos neslēpām! Bet, špikerus gatavojot, jau var arī kaut ko iemācīties, katru vārdu rakstot, par to jāpiedomā.
Paldies mūsu direktorei Ārijai Mūrniecei, skolotājai Apirublei un visiem pārējiem!
1971. gada jūnijā diplomus par 11. klases beigšanu saņēmām 12 cilvēku. Esam palikuši vairs tikai seši, tādēļ tiekamies regulāri. Arī šogad 5. septembrī bijām kopā, bildē mēs esam pēc 44 gadiem.
Apsveicam Skolotāju dienā visus bijušos un esošos skolotājus Vakara (maiņu) vidusskolā! Lai visiem stipra veselība un izturība! ◆
