Vēl svētdienas vakars nav pienācis, taču, šķiet, ka šīs nedēļas pozitīvākais atklājums man būs septiņi pilna laika pirmkursnieki no Vācijas, Somijas, Lielbritānijas un Honkongas LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Tātad Latvija var eksportēt ne tikai medikamentus, graudus, kokmateriālus un citas preces, bet arī LLU mācību spēku zināšanas, augstskolas tradīcijas. Jau ilgāku laiku vācu jaunieši, kas ļoti vēlas kļūt par veterinārārstiem (vai arī ārstiem), bet nepārvar konkursu jeb kvotas, lai iestātos savas valsts augstskolās, ir gatavi braukt studēt uz ārzemēm, tostarp Latviju. Pie mums, iestājoties augstskolā, ir reflektantu konkursi, taču studēt par maksu iespējas ir daudz plašākas. Turklāt vēl demogrāfiskā lejupslīde izraisījusi studentu skaita kritumu. Tādēļ gan skolās, gan augstskolās priecājas par katru, kurš atnācis nopietnos nolūkos. Tagad jācer, ka atbraukušajiem vācu studentiem ar LLU gūtajām zināšanām izdosies konkurēt ar tiem nākamajiem kolēģiem Vācijā, kam šovasar iestājpārbaudījumu sacensībā dzimtenē tika pazaudēts.
Tomēr, kā tas nākas, ka bagātajā Vācijā studentu uzņemšanai augstskolās kvotas var būt pat nežēlīgas atsevišķam cilvēkam, toties trūcīgajā Latvijā ne vienā vien augstskolā gan par paša, gan par valsts līdzekļiem iespējams studēt par publisko attiecību speciālistu, žurnālistu, ķīniešu un japāņu valodas tulku, politiķi, aktieri, kaut diezgan skaidrs, ka šajās jomās darbavietu ir ļoti maz.
Šovasar uz perona dzelzceļa stacijā satiku sirsnīgu jaunieti, kas bija praksē «Zemgales Ziņās». Pirms kāpšanas vagonā viņa teica, ka saņēmusi universitātes diplomu, taču strādā Rīgā naktsklubā. Visi darbi jau ir cienījami, tomēr nepalika sajūta, ka tā ir manas jaukās paziņas īstā vieta. Droši vien Vācijā ar tās stingrajām kvotām viņai līdzīga jauniete būtu mācījusies kaut ko dzīvei noderīgāku. Vai arī drosmīgi braukusi divtūkstoš kilometru uz Jelgavu un studējusi tieši to, ko stipri grib. ◆
