Nav divu domu, ka bez stingriem un drukātiem noteikumiem mūsu visu, tik dažādo indivīdu, dzīve un saskarsme šodien vairs nebūtu iedomājama. Nemanāmi kā sēnes parādās arvien jaunas darbības un izpausmes jomas, kas prasās pēc nepārprotama regulējuma. Nupat jau vairs nesaprotam, kas ir tikumīga audzināšana un kas ne, bet drīz vien, uzlikts uz papīra, arī tas kļūs skaidrs. Likumdevēji dibina darba grupas, izpildītāji raksta krājumus, burti rindojas vārdos, cipari sadala paragrāfus, arvien noslogotāki kļūst visa uzrakstītā sargi un aizstāvji. Aiz burtiem gan kā jēgas atslēga mēdzot noslēpties arī likuma gars, taču kam vairs pietiek laika un enerģijas to meklēt.
Vēl nesen Jelgavā dzīvojušais žurnālists Džareds Grellets no Jaunzēlandes, kas mēdza padalīties ar «Ziņu» lasītājiem no savas zemes atšķirīgajos piedzīvojumos Latvijā, bija patiesi izbrīnīts, kad vēlā vakara stundā, šķērsodams uz visām pusēm tālu pārredzamo un absolūti tukšo krustojumu pie sarkanās gaismas, nopelnīja soda kvīti.
Viņnedēļ TV ekrānā savu sāpi klāstīja kāds tētis, kas, sazvanījies ar mediķiem, bija pats vedis bērnu uz traumpunktu un ticis pie krietna naudas soda par ātruma pārsniegšanu. Viņa jautājums – vai tiešām ārkārtas apstākļi nevarēja būt vainu mīkstinoši?
Nesen sadūšojos «Pilsētsaimniecības» interneta pastkastītē ieminēties par iespēju auto stāvlaukumā pie Raiņa parka kopš izbūvēšanas nekad neizmantoto trīs invalīdu stāvvietu skaitu atbilstoši vajadzībai samazināt. Atbildē ar visiem punktiem un paragrāfiem, pieminot gan nepieciešamo 25 metru attālumu no ieejas ēkā (?), gan poliklīniku un Spīdolas ģimnāziju (kur pašiem savas autonovietnes), gan to, ka vismaz divām vietām pēc noteikumiem jābūt, laipni paskaidrots, ka trešo tomēr nelikvidēs, jo – tas problēmu neatrisinātu. Bet varbūt tai māmiņai ar bērnu mašīnā, kas mīņājas līdzās tukšajām vietām, gaidīdama uz kādas citas atbrīvošanos, tomēr atrisinātu. Un dienas gaitā, iespējams, tā kādiem pieciem cilvēkiem atrisinātu. Līdz Ziemassvētkiem jau 300 autobraucējiem būtu laimējies, un cik vēl gadā nesanāktu…
Hmm, laikam jau likuma gara meklējumi var «aizlidināt» visai nekontrolējamos tālumos, kamēr burts, gluži kā asfaltā iezīmētā strīpa, paliek drošs un neizkustināms. ◆