Jaunu kredītu izsniegšana sasniegusi zemāko punktu; kredītus izsniegs vairāk, bet lielākoties tikai eksportētājiem.
To intervijā stāsta uzņēmuma «IBS Prudentia» partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis. Viņš atzīst, ka politiķu iniciatīvas ir vērstas uz izpatikšanu elektorātam, ignorējot ekonomiskās likumsakarības.
– Vai Latvijā ir ekonomiskā izaugsme? Dažādi rādītāji liecina par atšķirīgi interpretējamu ainu.
Eirozonā ekonomika aug. Lai arī notiktu jebkādi mēģinājumi diskreditēt ekonomisko izaugsmi Latvijā kā eirozonas valstī, tomēr tas ir nenoliedzams fakts kopš 2009. gada 4. ceturkšņa. Vēl jo vairāk, ja šī izaugsme vērojama uz faktiski neeksistējošas inflācijas. Ir vēl nianse, kuru daudzi ignorē, – dzīvojam valstī, kurā iedzīvotāju skaits ik gadu sarūk aptuveni par procentu. Ja ASV ekonomika aug par 3,5 procentiem, tad jāņem vērā, ka tur iedzīvotāju skaits palielinās aptuveni par procentu gadā. Ja ASV iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums ir ap 1,5 procentiem, tad realitātē tas nozīmē nelielu kāpumu, jo klāt nākušajiem iedzīvotājiem vajadzīgas preces un pakalpojumi. Latvijā ir pretējais process – iedzīvotāju skaits samazinās, un IKP pieauguma temps ap 2,8 procentiem nozīmē, ka realitātē augam 3,8 procentu apmērā. Tas ir straujāk, nekā IKP palielinās Vācijā vai Francijā, tomēr distance starp Latviju un šīm valstīm saglabājas tāda pati, kā bija.
– Kāpēc bankas tik piesardzīgas uzņēmēju kreditēšanā?
Eiropas Centrālā banka īsteno kvantitatīvos mīkstināšanas pasākumus (drukā naudu), taču tā Latvijā tiešā veidā neieplūst. Šī intervence rada situāciju, ka bankām, arī Latvijā strādājošajām, ir vairāk naudas. Tomēr tās neaizdod nevis tāpēc, ka tām nav naudas, vai tāpēc, ka gribētu to turēt vērtspapīros, kuru atdeve ir smieklīgi zema, bet gan vēsturiskās pieredzes un Latvijas realitātes dēļ. Savulaik Latvijā bija nekustamā īpašuma burbulis, un bankas to ļoti labi atceras, jo norakstīti tika miljardi. Nekustamā īpašuma cikls ir aptuveni 18–20 gadu. Šķiet, visas bankas Latvijā, izņemot vienu, ir «iztīrījušas» savas bilances un kredītportfeļus. Rietumvalstu pieredze rāda, ka banku kolektīvās atmiņas laiks ir septiņi astoņi gadi, pēc kura atkal sākas agresīva aizdošana. Daudzi indikatori liecina, ka 2015. gads būs tas, kurā kreditēšanas svārsts pagriezīsies pretējā virzienā. Jauno kredītu apmērs jau pārsniedz iepriekšējo atmaksu, un gadā kopumā šī bilance varētu būt ap nulli. Tas ļauj secināt, ka 2016. gadā kredītu pieaugums būs jūtams arī tautsaimniecībā.
Pirms krīzes tika piedzīvota kredītu ekspansija, taču darbojās viena veida aizdošana – lombarda kredīti (pret ķīlu). Krīzes situācijā esam otrā galējībā, jo bankas skatās uz naudas plūsmu, kura tiek samazināta ar potenciālajiem riskiem. Turklāt bankas kritiski raugās arī, ko uzņēmējs dara – ko ražo, kam pārdod, kur un par kādu cenu pērk izejvielas. Pirms krīzes bankas strādāja arī riska kapitāla lauciņā, taču tagad ar to vairs nenodarbojas. Tā arī ir atbilde daudziem, kuri sūkstās par to, ka viņi nevar saņemt kredītu bankā.
Vēl viens sāpīgs punkts ir iedzīvotāju skaita un patērētāju sarukums. Tas nozīmē, ka Latvijā nopelnīt naudu ir grūti, tāpēc vienīgā iespēja ir «atvest» to no ārzemēm, eksportējot preces un pakalpojumus. Tieši tāpēc bankas pārsvarā aizdod naudu eksportētājiem. Lai vēlreiz būtu spējš ekonomikas izrāviens Latvijas iekšējā tirgū, ir vajadzīgs demogrāfisks sprādziens – sabiedrība, kas kļūst jaunāka, jo jauniem cilvēkiem visu vajag, viņi ir lielāki patērētāji, turklāt viņi ir vieglprātīgāki nekā vecāka gadagājuma iedzīvotāji, kuri vairāk ir krājēji, nevis tērētāji.
– Ekonomika aug, bankas atsākušas kreditēšanu, bet kāpēc valdībai trūkst naudas budžetā un tiek piedāvāts paaugstināt nodokļus?
Nodokļu pacelšana un jaunu ieviešana ir nevis ekonomisks, bet politisks faktors.
Viens sēž Himalajos ar tukšām kabatām, un viņam nekā netrūkst, bet cits sēž Ņujorkas debesskrāpī, un īpašumi mērāmi miljardos, taču viņam joprojām ir par maz. Tā vietā, lai pavērtētu visus valsts izdevumu posteņus, vieglāk palielināt nodokļus tiem, kuriem ir nauda. Lai arī oficiozi tiek dēvēts par solidaritātes vai, žargonā runājot, bagātnieku nodokli, kas vairāk vērsts uz manipulāciju ar sabiedrisko domu, tas būtībā ir augstas pievienotās vērtības nodoklis. Tas tiks iekasēts bez pamatojuma no cilvēkiem un uzņēmumiem, kuri daudz investējuši savās zināšanās, attīstībā un kvalitātē, tādējādi spēj pievienot augstu vērtību un saņemt augstas algas. Valsts viņus par to ar šo nodokli soda, paņemot naudu valsts pārvaldei, nevis aizsardzībai vai kam citam. Rietumvācijai pievienojot Austrumvāciju, bija speciāls nodoklis sociālistiskās Vācijas pielīdzināšanai kapitālistiskajai, kuru maksāja visi, nevis kā Latvijā – tikai 4700. Latvijā piedāvātais risinājums ir kaut kas no komunistu arsenāla – atņemt tiem, kuri paši ir kaut ko radījuši un piedevām samaksājuši nodokļos simtiem miljonu. Latvijā vajag vairāk kapitālisma, taču realitātē ir pretējais – notiek mēģinājumi ieviest vairāk sociālisma, un tērējam resursus nevajadzīgām lietām. Ar saukli «uz priekšu» cilvēki mēģina atgriezties akmens laikmetā.
– Kur ir tie nelietderīgie valsts tēriņi?
Latvijā ir zems iedzīvotāju blīvums. Politisku apsvērumu dēļ tiek bremzēta urbanizācija un centralizācija, kas palielinātu ieņēmumus un samazinātu nejēdzīgus izdevumus. Ir daži konservatīvi politiskie spēki, kas iestājas pret urbanizāciju, mēģina konservēt padomju laika izveidoto situāciju, kad bija kolhozi, un vēlas, lai šie cilvēki paliktu tādā pašā izpratnes līmenī, jo tad «labi iet» stāsti par to, cik labi bija Ulmaņa diktatūras laikā pirms Otrā pasaules kara vai cik laba dzīve bija pie boļševikiem. Savukārt pilsēta «asina» prātu. Tomēr urbanizācija, par spīti tam, notiek, un cīnīties ar šo procesu ir tikpat muļķīgi, kā cīnīties ar vējdzirnavām. Neierosinu laukos dzīvojošos likt vagonos un pārvest uz pilsētām, bet gan politiķiem nemelot un godīgi atklāt situāciju, ka nodokļu maksātāji nespēj uzturēt infrastruktūru laukos ar tik mazu iedzīvotāju skaitu. Turklāt apdzīvotās vietas, kurās dzīvojošo ir mazāk par 6000, tuvāko 10–15 gadu laikā izmirs dabiskā ceļā, un līdz ar to tādās ieguldīt naudu, vēl jo vairāk – ES struktūrfondu naudu, ir resursu nejēdzīga tērēšana, tas ir, nolaišana podā, kas gan varbūt atsevišķiem personāžiem sniedz pozitīvas emocijas. Ja gribam labi dzīvot valstī ar nelielu iedzīvotāju blīvumu, ir jāmaksā lielāki nodokļi, taču nevar gaidīt, ka tos maksās tikai daži tūkstoši, šajā procesā jāpiedalās visiem. Rietumvalstu sistēma balstās uz plašu nodokļu maksātāju bāzi, jo tas, kurš nemaksā nodokļus, ir valsts pastāvēšanas un attīstības ienaidnieks.
– Vai vajadzīga kārtējā pašvaldību reforma?
Ne jau kādā reformā ir jēga, bet gan darba vietām un ekonomiski funkcionējošam patērētāju – iedzīvotāju skaitam. Darba vietas nevar radīt no ārpuses. Ir pilsētas Vidzemē, kurās tās nespēj radīt (ir teju vai tikai valsts un pašvaldību iestāžu darba vietas), un tās iznīkst, bet vienlaikus ir arī tādas (Valmiera, Jēkabpils,) kuras spēj radīt darba vietas. Perspektīva būtu tādiem reģioniem, kur ir viens spēcīgs centrs un reģionā dzīvo ap 100 000 iedzīvotāju. Katrs pats var izveidot šos reģionus un arī centrus, jo Lielrīgas reģionā jau dzīvo vairāk miljons iedzīvotāju. Tradicionāli spēcīgs centrs ar savu eliti ir Valmiera, par reģionālu centru kļuvusi Jēkabpils, savu statusu šajā pozīcijā nosargā arī Daugavpils, Rēzekne un Liepāja, kura vienmēr vairāk bijusi vērsta uz Eiropu nekā Rīgu, un Ventspils, kura spējusi iegūt pamatīgus finanšu resursus un piesaistīt cilvēkus no 50 kilometru apkaimes. Liepāja ir sieviešu apakšveļas lielvalsts, tomēr diemžēl nīkuļo, un tās perspektīvu redzu vairāk sasaistē ar Klaipēdu un savulaik Lietuvai mūsu pašu atdoto Palangu.
– Varbūt vajag politisko reformu valstī?
Partijas un elektorāts Latvijā ir tāds, kāds tas ir. Problēmas rada partiju mazais izmērs, pārāk maza nauda politikā, kā arī jautājums, ko darīt pēc politiķa karjeras beigām. Partijas ir mazas, jo jautājums par to biedru skaitu ir jāpieņem tām pašām partijām. Līdz šim lēmums par to, ka partijām būtu jābūt daudzskaitlīgākām, nav pieņemts. Tādējādi partijās nav iekšējās cīņas par varu. Vēsturiski Latvijā bijušas daudzas viena cilvēka partijas, kas izstrādā savu resursu un nomirst. Jauni cilvēki partijās nestājas, un līdz ar to arī nenotiek viņu kā politiķu izaugsme. Iekšējās cīņas trūkuma dēļ viņi arī nenorūdās un nenonāk pie varas partijā un valstī.
Lai politika varētu piesaistīt izglītotākus cilvēkus, jābūt iespējām politikā legāli saņemt pietiekami daudz naudas, lai varētu atļauties dzīvot Rīgā, pārvietoties ar auto, izskolot bērnus. Ja politiķi saņem tikpat lielu algu, cik mazturīgie, vai nedaudz vairāk, tad arī šādi domājošu indivīdu saņemsim pretī. Ja mazturīgais būtu gudrs un izglītots, tad viņš nebūtu mazturīgais. Un, tā kā politiķa karjerai reizi četros gados ir latiņa, kas jāpārvar, tad loģisks ir jautājums, ko viņam darīt pēc šīs karjeras beigām. Viena cilvēka partijas vārda vistiešākajā nozīmē pastāvēja kā sava veida «bandas», nodarbojoties ar valsts mantas izlaupīšanu grupā, tādējādi papildinot savus ienākumus. Pašlaik vairs nav nedz tādu objektu, nedz arī tādu partiju, kurām būtu biznesa plāns «kaut ko noskrūvēt» un papildināt savus ienākumus. Esošie deputāti nevēlas zaudēt krēslu un aldziņu, arī ārvalstu braucienus, tāpēc vienīgā izeja ir populisms, izpatikšana standarta vēlētājam, pat ignorējot tos (uzņēmējus), kuri reāli «samet» naudu budžetā, par kuru tiek uzturēta visa valsts. Ārzemēs ekspolitiķiem ir radītas «izejas», piemēram, ASV eksprezidents nolasa lekciju un saņem honorāru 100 000 ASV dolāru apmērā. Bet ko darīt Latvijas politiku pametušajam vai no tās izstumtajam, ja vien viņš nav kaut ko pacenties «noskrūvēt»? Kā šādā situācijā varam sagaidīt, ka politikā ies strādāt izglītoti cilvēki? Turklāt nauda jau arī netiek ieguldīta parlamentā ievēlēto deputātu izglītošanā un izaugsmē, lai viņi spētu pieņemt kvalitatīvus lēmumus.
Minēto iemeslu dēļ nav pārsteigums, ka mums ir visnekvalitatīvākais parlaments Eiropā. Tāpēc nekavējoties ir jāparedz divi miljoni eiro gadā, kas tiktu izlietoti deputātu palīgu – augstas raudzes profesionāļu – algošanai un plašai bibliotēkai, lai varētu sagatavot kvalitatīvus lēmumus, izsvērt jebkuru priekšlikumu iespaidu, sekas (ieguvumus, zaudējumus), politisko un ekonomisko ietekmi. Par to gan būs kaukšana visās iespējamās toņkārtās pretvalstiskajās vietnēs, kas iestājas pret Latvijas ilgtermiņa attīstību. Pašlaik politiķim jārūpējas pašam par sevi un par viņa izdzīvošanu šajā vidē atbalstošu «bandu», un tikai tas, kurš ilgstoši atrodas politikā, jau var sākt padomāt par tautu. Ja uzreiz politiķis sāks domāt par tautu, tad vēlētāji viņu nesapratīs un viņš no politikas Olimpa izlidos kā korķis. Tāpēc nepārsteidz, ka, budžetu veidojot, vieglāk ir uzlikt īpašu nodokli legālajiem lielo algu saņēmējiem, jo tas apmierinās elektorātu! ◆
