Universitātē Velta Paršova atskārta, ka darbs ar studentiem var dot lielu gandarījumu.
LLU Lauku inženieru fakultātes Zemes ierīcības un ģeodēzijas katedras vadītāja, profesore Velta Paršova, pasmaidot atzīst, ka savu zemes ierīkotājas profesiju izvēlējās nejauši. Viņai vienkārši paticis mācīties. Taču sešdesmito gadu beigās, kad Velta pabeidza arodvidusskolu, sanāca tā, ka dokumentu pieņemšana augstskolās jau bija beigusies. Taču piepeši izrādījās, ka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā toreizējā Hidromeliorācijas un zemes ierīcības fakultātē izsludināja papildus uzņemšanu. Tur arī viņa sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus. «Citādi es varbūt būtu studējusi par juristi. To, ka mana īstā profesija ir zemes ierīcība, es īsti atskārtu tikai pēc vairākiem gadiem,» secina profesore. 1978. gadā Velta Paršova, aizstāvot savu disertāciju par lauksaimniecībā neizmantojamās zemes izmantošanu, ieguva zinātnisko grādu. Līdz 2011. gadam viņa strādāja par eksperti kadastra jautājumos Valsts Zemes dienestā. 2001. gadā viņa pieņēma uzaicinājumu darbu savienošanas kārtībā atgriezties savā augstskolā, kur bija ļoti aktualizējusies paaudžu maiņas problēma. Profesore stāsta, ka viņa ir pārņēmusi docenta Harija Kanaviņa pasniegto studiju priekšmetu. Būdama studente, Velta Paršova docenta vadībā bija studējusi zemes kadastru.
No vieslektores līdz katedras vadītājai
«Pēc kāda laika es sapratu, ka darbs ar studentiem var dot lielu gandarījumu. Varbūt ne lielajās nodarbībās, kad trīsdesmit jauni cilvēki klausās tavu lekciju, bet vadot individuāli studentu, maģistrantu un doktorantu pētnieciskos darbus vai studiju noslēguma darbus. Daudzi mani studenti ir uztaisījuši labu karjeru, bet mēs joprojām esam draugi,» saka Velta Paršova. Sekmīga akadēmiskā karjera ir arī viņai pašai. Pirms trim gadiem viņa uzņēmās Zemes ierīcības un ģeodēzijas katedras vadīšanu.
Tagadējais laiks LLU attīstībā iezīmējas ar plašu akadēmisko kontaktu veidošanu gan Rietumos, gan arī Austrumos. Katedras vadītājas kabinetā ir suvenīru stūrītis, kurā novietots kazahu mūzikas instruments dombra, klejotāju lopkopju jurtas modelis, Kazahstānas karoga vimpelis. Tie stāsta par Veltas Paršovas komandējumiem uz Kazahstānu, kas ilga divas nedēļas un notika beidzamos trīs studiju gadus pēc kārtas. «Padomju Savienības laikos studiju programmas manā studiju priekšmetā bija vienādas gan Latvijā, gan arī Kazahstānā. Neatkarības laiks ir radījis atšķirības. Tomēr principiālais kadastra speciālistu jautājums: «Ko darīt ar zemi?» – laiku laikos ir tas pats,» stāsta Velta Paršova.
Kazahstānā par karošanu
Donbasā sēž cietumā
Profesore piebilst, ka atšķirībā no Eiropas Kazahstānā privātā zeme ir tikai zem privātajām būvēm. Pārējais pieder valstij un tiek nodots izmantošanai, balstoties uz nomas līgumiem. Runājot par politisko situāciju Kazahstānā, profesore spriež, ka šai valstij tā nav vienkārša attiecībās ar ziemeļu kaimiņu Krieviju. Taču prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš pie varas ir jau kopš padomju laikiem, gudri, pakāpeniski, bez lieliem satricinājumiem īsteno kazahu nacionālo politiku.
«Tas, ka visu neatkarības laiku varas elite nav mainījusies, kazahus, šķiet, neuztrauc. Tie ir Austrumi, tur nav tādas demokrātijas kā pie mums,» spriež Velta Paršova. Viņa gan atzīst, ka dziļi izprast, kas īsti notiek «zem kazahu nacionālā tepiķa» diez vai ir iespējams. Agrākajam padomju kompartijas politbiroja loceklim Nursultanam Nazarbajevam ir jau pāri 75 gadiem, un jautājums par līdera maiņu valstī kļūst aktuāls. Tomēr līdz šim kazahu inteliģence ir iestājusies, lai vecais prezidents paliek pie varas. «Kazahstāna, piemēram, nepauž skaļu atbalstu Ukrainai. Taču atrodiet vēl kādu valsti, kur kāds par piedalīšanos karadarbībā Ukrainas separātistu pusē būtu tiesāts un sēdētu cietumā. Kazahstānā tāds precedents ir,» liek padomāt Velta Paršova.
Nemiernieku piemineklis dažam nepatīk
Profesore novērojusi, ka kazahu jaunieši lepojas ar savu valsti. Bieži lieto tās karogu, kas nereti ir izkārts arī kopmītnes logā. Profesores studenti Almati (līdz 1997. gadam tā bija Kazahstānas galvaspilsēta) aicinājuši apskatīt pieminekli studentiem, kuri 1986. gada decembrī piedalījās nemieros. Toreiz Kazahstānas kompartijas plēnumā pirmais sekretārs kazahs Kunajevs tika nomainīts ar krievu Kolbinu. Kazahu studenti to bija uztvēruši kā zīmi, kas liecina par nacionālu apspiešanu. Pretī apmēram piectūkstoš nemierniekiem, lielākoties studentiem, tika vērstas padomju armijas daļas. Karavīri nelietoja ieročus, bet sita demonstrantus ar sapieru lāpstiņām. Lēš, ka kopā šajās sadursmēs tika ievainoti vairāk nekā 1200 cilvēku. «Kad mēs ar lietuviešu kolēģi Virginiju Gurskieni piegājām pie šī pieminekļa, tur atradās kāda ģimene. Izskatījās, ka sieva ir kazahiete, arī bērnam ieslīpas actiņas, bet vīrs krievs. Vīrietis diezgan agresīvi mums pārmeta, ka te nav ko nākt un fotografēt. Studenti esot bijuši narkomāni, un viņiem nekāds gods nepienākas. Viņš pamācīja, lai mēs ejot pie panfiloviešu pieminekļa, kas godina Otrajā pasaules karā kritušos karavīrus. Sieviete, kā tas kazahiem pieņemts, stāvēja malā,» piedzīvoto atstāsta Velta Paršova.
Atgādina par pletni
Kazahu studentus profesore raksturo kā ļoti pieklājīgus, kuri vienmēr dos ceļu, palīdzēs nest somu. Dažkārt šī pieklājība pat likusies pārmērīga. «Kazahu students, ja tas būs nokavējis lekciju (kas, protams, man nepatīk), atšķirībā no latviešu studenta klusi neapsēdīsies savā solā, bet gan stāvēs auditorijas durvīs un gaidīs, lai pasniedzējs viņu atvaino un ļauj piedalīties nodarbībā,» stāsta Velta Paršova. «Kad puisis satiekas ar meiteni, tad pirmkārt viņiem ir jānoskaidro, kurš pārstāv kuru lielo dzimtu. Viņi stingri skatās, lai neiznāktu kāda līdzīgu asiņu sajaukšanās. Katram jaunietim, vismaz vīriešiem, noteikti jāzina savi senči septiņās paaudzēs. Šādas zināšanas cilvēkam liek rīkoties atbildīgāk,» uzskata Velta Paršova. Viņa novērojusi, ka studenti labi pārzina savu nacionālo galda kultūru. Zina, kur kuram jāsēž, kā jāsaka uzrunas, kā jāpasniedz ēdieni. Būtiska nozīme tiek piešķirta arī kaut nelielām dāvanām, piemēram, suvenīru pildspalvai. Pašai profesorei pirmajā reizē uzdāvināta ar ornamentu izšūta samta veste. Taču kādam lietuviešu kolēģim – pletne, kas ir varas simbols.
Velta Paršova novērojusi, ka kazahu kolēģi, universitātes mācību spēki, dzīvojot diezgan trūcīgi. «Viņu alga apmēram atbilst mūsu universitātes līmenim,» saka profesore. Tomēr sakariem ar Eiropas valstīm valsts līmenī nauda netiek žēlota. «Katru reizi, kad atgriežos mājās, mēs sirsnīgi atvadāmies. Taču nekad netiek norunāts, ka tiksimies vēl. Par to acīmredzot lemj tikai priekšniecība. Komandējumi uz Kazahstānu man vienmēr ir bijuši pēkšņi. Taču, ja tāds piedāvājums būs atkal, tad droši vien atkal braukšu,» saka profesore Velta Paršova.
Septembrī darba vizītē uz vairākām Kazahstānas universitātēm devās LLU rektore Irina Pilvere un Starptautiskās sadarbības centra vadītājs Voldemārs Bariss. Vizītē tika aktualizēti jautājumi par studentu un mācībspēku apmaiņu, ko paredzēts turpināt. Arī šoruden LLU mācās divi kazahu studenti, kas ir ieradušies apgūt zināšanas zemes ierīcības jomā. ◆
Viedoklis
Voldemārs Bariss, profesors, LLU Starptautiskās sadarbības centra vadītājs
◆ «Lai gan tagad Kazahstānā ir sākusies finansiālā krīze, ko izraisījusi naftas cenu krišana un Kazahstānas ekonomikas ciešā sasaiste ar Ķīnu un Krieviju, kazahu kolēģi izteikuši vēlmi daudz nopietnāk izmantot LLU studiju un zinātnisko potenciālu. Tiek piedāvāts LLU mācībspēkiem vadīt promocijas darbu izstrādi kazahu doktorantiem vai kopīgi veidot jaunas studiju programmas. Kā pozitīvi līdzšinējās sadarbības piemēri ar Kazahstānu tiek minēta sadarbība ar Lauku inženieru un Veterinārmedicīnas fakultātes mācībspēkiem. Profesore Velta Paršova Kazahstānas studentiem divu nedēļu mācību kursus zemes ierīcībā ir vadījusi trīs studiju gadus.»
LLU ārvalstu sakari
2014./2015. studiju gadā, piedaloties dažādos starptautiskos semināros, konferencēs un citās zinātniskās aktivitātēs, ir notikušas 526 LLU pārstāvju vizītes ārvalstīs, kas, salīdzinot ar iepriekšējo studiju gadu, ir par 55 komandējumu braucieniem vairāk. Visvairāk zinātnisko kontaktu ir ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Vāciju. Kopumā LLU ir noslēgusi 40 sadarbības līgumus ar 20 valstu augstākās izglītības un zinātnes institūcijām.
