Domājams, daudzi joprojām atceras Mirdzas Zīveres un Imanta Vanzoviča izpildīto dziesmu «Dzejnieka karnevāls», kur citstarp bija šādi vārdi: «Kāda dzejnieka namā / Notika reiz karnevāls. / Viesiem tika pavēlēts / Tik bez maskām ierasties, / Tomēr nāca maskās tie. / Dzejnieks stāvēja durvīs, / Rāva viesiem maskas nost, / Kas ar tādām grūtībām / Gadiem pielāgotas bij’ / Un pat pieaugušas klāt.»
Un ne jau bērnības nostalģija manī iemiesojās, ka šo dziesmu atcerējos, bet gan fakts, ka šonedēļ nejauši uz ielas ieraudzīju sievieti, kura bija tērpusies tradicionālajā musulmaņu sieviešu apģērbā. Jā – arī ar aizklātu seju. Tajā brīdī mani pārņēma neviennozīmīgas sajūtas, jo, no vienas puses, es cienu ikviena cilvēka reliģisko, etnisko un jebkuru citu piederību un brīvību, bet, no otras puses, man tomēr kaut kas šajā skatā nešķita pareizi. Laikam tomēr pareizāk būtu teikt – neierasti.
Pārdomājot redzēto, sapratu būtisku lietu – patiesībā ne jau sejas aizklāšana vai atklāšana maina attieksmi pret cilvēku, bet gan savstarpējās attiecības un pasaules notikumu konteksti, kas būtiski maina mūsu attieksmi pret dažādām situācijām un faktiem. Un diemžēl arī šobrīd sakvēlinātais bēgļu plānotās uzņemšanas jautājums ir tāds savdabīgs masku šovs, kur politiķi savu bezspēcību un nevarību slēpj aiz maskām kā pats dzejnieks pieminētajā dziesmā, tajā pašā laikā pārmetot sabiedrībai neiejūtību un neiedziļināšanos bēgļu problēmās. Ne jau bēgļi ir problēma vai apdraudējums Latvijai un mūsu sabiedrībai. Apdraudējums ir politiķu piekoptā strausu politika, imitējot kaut kādu darbību, kas velkas jau mēnešiem, kamēr bēgļi diezgan strauji tuvojas Latvijai gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Neviens nav papūlējies skaidri un precīzi pateikt sabiedrībai faktus un nianses. Tajā pašā laikā atsevišķi politiķi «bēgļu kārti» ļoti naski izmanto sava elektorāta kurināšanai. Jo faktiski šobrīd nav dzirdēti skaidri argumenti ne par bēgļiem, ne arī pret. Mēs nezinām. Un neziņa galina nost ticību pozitīvajam. Tāpēc gribas atgādināt politiķiem vēl dažas rindas no «Dzejnieka karnevāla»: «Visi skatījās, visi brīnījās, / Kā var tāda sveša seja būt. / Kā dzejnieks atmaskots / Var tāds pats kā viņi kļūt. / Bija izmisis viņa skatiens viss, / Sāka dzejnieks asaras pat liet / Un lūdzās viesiem tas –/ Masku man atdodiet.» ◆
