Pēdējo gadu valsts pieņemtie lēmumi tuvina privāto elektrostaciju maksātnespēju; valdības lēmumu leģitimitāti apstiprinājusi arī Satversmes tiesa.
To intervijā stāsta Latvijas Koģenerācijas elektrostaciju asociācijas vadītājs Jānis Timma. Viņaprāt, ir radīts precedents, kas ļauj valstij pasliktināt situāciju uzņēmējiem, nosaucot finansiālu apgrūtinājumu par nodokli (subsidētās elektroenerģijas (SEN)), tādējādi faktiski Latvijas biznesa vides prognozējamību nostādot vienā līmenī ar Āzijas, Āfrikas un citu eksotisko valstu biznesa vidi.
– Kāda ir pašreizējā situācija nozarē?
Koģenerācijas staciju īpašnieki pirms darbības uzsākšanas, pamatojoties uz aprēķiniem, biznesa plāna modeļiem un rēķinoties ar radīto normatīvo vidi, veica ievērojamus ieguldījumus. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas informāciju (30.06.2015.) Latvijā kopējā mazo (zem četriem megavatiem) elektrostaciju jauda ir 296 megavati, no kurām 44 megavatu apjomā darbojas biomasas elektrostacijas, 63 megavatu – biogāzes elektrostacijas, 103 megavatu – dabasgāzes elektrostacijas, 28 megavatu – HES un 58 megavatu – vēja elektrostacijas. Katram elektrostacijas veidam investīciju apmērs ir atšķirīgs, bet, pēc tirgus pētījumiem, kopējās investīcijas mazo elektrostaciju enerģētikas sektorā pēdējos gados bijušas robežās no 550 līdz 600 miljoniem eiro. Visām elektrostacijām ir kredīti ar saskaņotiem tā pamatsummas un procentu maksājumu grafikiem, kas parakstīti pirms investīciju veikšanas. Pēc vairākkārtējām izmaiņām normatīvajos aktos lielai daļai uzņēmumu radīti maksātnespējas draudi. Uzņēmumu naudas plūsma ir negatīva, bankas atsakās restrukturizēt kredītus, jo, ņemot vērā neprognozējamo nozares regulējumu, aizdoto kapitālu tās vēlas saņemt atpakaļ pēc iespējas ātrāk. Tas savukārt nozīmē, ka izejvielu piegādātājiem vai iekārtu apkalpotājiem tiek kavēti maksājumi. Šādas situācijas iemesls ir tas, ka valsts pēdējos trijos gados, mērķtiecīgi īstenojot enerģētikas nozares normatīvu grozījumus, un Satversmes tiesa, apstiprinot šādu grozījumu leģitimitāti (norobežojoties un nevērtējot argumentus par SEN radīto ekonomisko slogu un to, vai SEN vispār atbilst nodoklim likuma «Par nodokļiem un nodevām» izpratnē vai arī tas ir par nodokli nosaukts atbalsta samazināšanas instruments), ir ne tikai pilnībā sagrāvusi nozari, bet arī radījusi apstākļus, ka nedz vietējie, nedz ārvalstu investori/uzņēmēji vairs nevar paļauties uz Latvijas biznesa vides stabilitāti.
– Kāds ir pamats tik smagai konstitucionālās tiesas kritikai?
Valstī neparedzami strauji tiek mainītas nodokļu tiesību normas, kā arī neparedzami īsā termiņā ieviesti jauni nodokļi, diemžēl Satversmes tiesas skatījumā šis nav arguments, lai pamatotu jauna nodokļa prettiesiskumu. Piemēram, SEN likums tika pieņemts 2013. gada novembrī steidzamības kārtībā, bet stājas spēkā jau no 2014. gada. Lai gan likumdevējs ieviesa nodokli pāris mēnešos un papildus tam neparedzēja nekādu pārejas periodu, minētie apstākļi Satversmes tiesas skatījumā nav izšķiroši, vērtējot likumdevēja rīcības korektumu. Tas nozīmē, ka konstitucionālā tiesa ir akceptējusi likumdevēja rīcību, strauji ieviešot nodokļu grozījumus un neļaujot nodokļu maksātājiem saprātīgā laika periodā sagatavoties būtiskajām pārmaiņām.
Koģenerācijas staciju īpašnieki Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija spriedumu par SEN nodokļa atbilstību Satversmei (1. un 105. pantam) uzskata par neatbilstošu Satversmes tiesas likumā noteiktajiem pienākumiem. Spriedumā vispār nav vērtēts koģenerācijas staciju īpašnieku ekonomiskais stāvoklis pēc SEN nodokļa ieviešanas, kas ir viens no svarīgākajiem aspektiem, kāds jāvērtē tieši nodokļu jautājumos. Satversmes tiesa savā spriedumā izsaka šādus argumentus: «SEN likme pati par sevi neliecina, ka šim nodoklim būtu konfiscējošs raksturs. Apstrīdētās normas neierobežo pieteikumu iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātajā iepirkumā, kā arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Proti, ar SEN ieviešanu netiek mainīti elektroenerģijas ražošanas nosacījumi, pārdošanas apjoms un cena, kā arī netiek ierobežota to tiesību īstenošana un izmantošana, kuras pieteikumu iesniedzējiem izriet no tiem piešķirtajām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.»
Kā tiesa var apgalvot, ka nodoklim nav konfiscējoša rakstura, ja tā vispār nav vērtējusi nodokļa ekonomisko pusi. Manuprāt, tiesa neizprot nozares faktisko situāciju, jo staciju īpašniekiem pirms konkrētās sūdzības iesniegšanas ir ierobežotas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātajā iepirkumā un saņemt noteikto garantēto maksu.
Lai gan SEN tiesvedības laikā sēdēs kā viens no problemātiskākajiem jautājumiem tika identificēta problēma ar Eiropas Komisijas saskaņojumu, proti, tā neesamība pirms SEN ieviešanas, tomēr šim aspektam Satversmes tiesas spriedumā vispār netiek pievērsta jebkāda uzmanība, kas diemžēl liek secināt, ka spriedumā izvēlēti un aprakstīti tikai tie argumenti, kas apstiprina Satversmes tiesas sprieduma lemjošo daļu.
– Cik pamatoti ir šie secinājumi?
Satversmes tiesas tiesnešu Sanitas Osipovas un Kaspara Baloža domas ir pretējas spriedumā noteiktajam. Viņi saka: «Satversmes tiesai spriedumā vajadzēja sniegt argumentētu atbildi uz jautājumu, vai SEN ir nodoklis likuma «Par nodokļiem un nodevām» izpratnē vai par nodokli nosaukts subsīdiju samazināšanas instruments. Ja SEN pēc būtības nav nodoklis, tad likumdevējs nebauda tikpat plašu rīcības brīvību, kāda tam piemīt, nosakot personām nodokļa maksāšanas pienākumu. Šādā gadījumā Satversmes tiesai spriedumā būtu jāizmanto citāda metodoloģija un rūpīgāk jāizvērtē saudzējošāku līdzekļu esamība.» Līdz ar to nav izprotams, kāpēc tiesa nav vērtējusi, vai SEN vispār ir nodoklis likuma «Par nodokļiem un nodevām» izpratnē vai arī vienkāršs subsīdiju samazināšanas instruments.
Runājot par piešķirtajām subsīdijām un labvēlīgas vides radīšanu koģenerācijas staciju īpašniekiem, tiesnešu atsevišķajās domās ir konstatēts: «pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība nebija abstrakta, bet gan pamatojās konkrētās garantijās, ko valsts tiem bija sniegusi katram individuāli». Tas uzskatāmi pierāda apstākli, ka personām, kuras bija ieguvušas tiesības valsts izveidotajā obligātā iepirkuma kārtībā pārdot saražoto elektroenerģiju, bija radušās tiesības, kuras aizsargāja tiesiskās paļāvības princips – tiesības uz iegūto tiesību saglabāšanu.
Interesanti saprast, kā Satversmes tiesa var nonākt pie jebkāda objektīva un loģiska argumenta, ja spriedumā nav vērtēti koģenerācijas staciju īpašnieku argumenti par viņiem radīto ekonomisko slogu un zaudējumiem, ko rada SEN piemērošana. Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķajās domās ir teikts, ka «Satversmes tiesai, ievērojot izskatāmās lietas sarežģītību un ekonomiska rakstura argumentu nozīmi tajā, vajadzēja vērtēt arī SEN ekonomisko ietekmi uz pieteikuma iesniedzējiem».
– Vai tad SEN ir vienīgā torpēda pret koģenerācijas stacijām?
Diemžēl ne. Koģenerācijas staciju īpašnieki 2012. gadā, vēl pirms SEN lietas iesniegšanas, vērsās Satversmes tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības uz īpašumu, kuras tika ierobežotas ar MK noteikumos (Nr. 221) ietvertā obligātā iepirkuma rāmjos iepērkamās elektroenerģijas termiņa saīsinājumu. Pirms biznesa uzsākšanas valsts solīja elektroenerģijas iepirkumu visā lietderīgajā iekārtu kalpošanas laikā, bet vēlāk šīs piešķirtās tiesības tika ierobežotas līdz 10 gadiem. Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, pamatojot to ar īpašuma tiesību aizskāruma neesamību, kas gan neatbilst faktiskajai situācijai, kur reāli komersanti cieš zaudējumus valsts īstenotās politikas dēļ. Ir bijuši gadījumi, kad komersants ņēmis aizņēmumu kredītiestādē, nopircis elektrostaciju, kas strādā jau septiņus gadus, paļāvies, ka viņam būs tiesības veikt komercdarbību vēl 12–15 gadu (atkarībā no iekārtu stāvokļa), bet, stājoties spēkā MK noteikumu grozījumiem, kas ierobežoja iepirkuma termiņu, elektrostacijai ir tiesības strādāt tikai trīs gadus, respektīvi – līdz iestāsies 10 gadu periods no ekspluatācijā nodošanas dienas. Savukārt kredītiestādes finansējumu tā var atdot tikai septiņos astoņos gados.
Pēc SEN nodokļa ieviešanas un iepirkuma termiņa saīsinājuma tika veikti trešie grozījumi MK noteikumos, kas būtiski pasliktināja nozares regulējumu. Pirms šiem grozījumiem pārdotās elektroenerģijas cena tika aprēķināta, pamatojoties uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ik mēnesi apstiprināto dabasgāzes cenu, kas nozīmēja – ja pasaulē energoresursu cenas paaugstinās un dabasgāzes cena Latvijā aug, tad proporcionāli aug elektroenerģijas cena, par kādu komersants pārdod saražoto elektroenerģiju, procentuālajai peļņas maržai no apgrozījuma saglabājoties vienā līmenī. Šis regulējums bija samērīgs, jo uzņēmumiem dabasgāzi iespējams pirkt tikai no akciju sabiedrības «Latvijas gāze» par valsts apstiprinātu tarifu. Savukārt pēdējie – trešie – MK noteikumu grozījumi paredzēja, ka šāds mehānisms tiek likvidēts, proti, ja dabasgāzes cena samazinās, tad elektroenerģijas cena, par ko uzņēmums pārdod elektroenerģiju, arī samazinās, bet, ja dabasgāzes cena palielinās virs 277 eiro par 1000 kubikmetriem, tad pārdodamās elektroenerģijas cena vairs nepalielinās. Valsts ir radījusi mehānismu, ka uzņēmējiem ir pienākums pirkt gāzi par valsts apstiprinātu tarifu, bet elektroenerģiju pārdot par cenu, kas uzņēmumam var nest zaudējumus. Nozares sistemātiskā graušana sākās jau 2010. gadā ar piemēroto akcīzes nodokli dabasgāzei, kuru izmanto koģenerācijas stacijās. Ja uzņēmējs vēlas ievērot viena normatīva prasības, tad šīs darbības būs pretējas citam aktam un līdz ar to tiks piemērots sods par likuma normu neievērošanu. Šāda situācija pastāv likuma normu savstarpējās pretrunās akcīzes nodokļa likumā un MK noteikumos (Nr. 221).
– Valsts taču vēlējās ierobežot OIK pieaugumu, kas mazina ražotāju konkurētspēju!
Tas ir viens no skatpunktiem, taču ir arī cits – valsts rīcība – solīt un tad nepildīt. Valsts darbības var salīdzināt ar situāciju, kad tā izstrādā atbalsta programmu jaunajām māmiņām ar desmit bērniem, piedāvājot noteiktu pabalstu par katru atvasi. Pēc kāda laika, kad ģimene ir nodibināta un bērni piedzimuši, pabalsts tiek noņemts un vēl papildus aprēķināts nodoklis par katru bērnu. ◆
