«Vēstulē draugam» skan arī gadalaikam atbilstoša dzeja, tā ka jelgavnieki dzirdēs rudens dzejoļus.
Iegansts, bet ne iemesls sarunai ar Vili Daudziņu ir Lasījums ar skaņu partitūru «Vēstule draugam – Im. un Oj.», ko Jelgavas kultūras namā redzēsim 27. oktobrī. Visdrīzāk tāpēc kā tikšanās vieta izraudzīts mūzikas nams «Daile», nevis iecienītā, pieprasītā un ļoti noslogotā aktiera īstenā mājvieta – Jaunais Rīgas teātris.
Vadoties no viedās atziņas, ka labāk atzīties savā nezināšanā nekā to neveiksmīgi (kā parasti gadās) mēģināt noslēpt, esmu spiests atklāt, ka sākotnējā doma par «Vēstuli draugam» kā nesen pirmizrādi piedzīvojušu pasākumu ir maldīga – izrādās, Imanta Ziedoņa (Im.) un Ojāra Vācieša (Oj.) sarakstes dzejiski muzikālā skatuves saspēle pirmizrādi piedzīvojusi jau pirms pāris gadiem.
Vilis Daudziņš: Jā, tas sākās tajā gadā (2013. – red.), kad abiem dzejniekiem – gan Imantam Ziedonim, gan Ojāram Vācietim – tika svinētas lielas jubilejas. Tajā pavasarī ap ceriņu ziedēšanas laiku (O.Vācietim gar Māras dīķi patiešām auga ļoti daudz ceriņu) tika atklāta izstāde «Dižkoki», kuras kuratore bija Vita Mekša, Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste. Izstāde «Dižkoki» bija par Vācieti un Ziedoni. Lieliskas fotogrāfijas, dienasgrāmatu fragmenti, vēstules, vēl nepublicēti dzejoļi, dažādas privātas mantiņas un lietiņas… Dažas pavisam savdabīgas – piemēram, Ojāra Vācieša kaislība uz neparastām pildspalvām. Tagad varbūt nav lielu problēmu tikt pie «Parker», bet laikos, kad viņš dzīvoja un rakstīja savu lielisko dzeju…
No izstādes atceros dzejoli, ko Imants Ziedonis bija rakstījis vilcienā Rīga–Maskava (vai Rīga–Ļeņingrada, īsti neatceros) Vācieša bēru dienā. Ziedonis ļoti bieži runāja par nāvi – tādā nozīmē, ka viņš negrib būt klāt miroņiem, pie tās aiziešanas, pie tās nomiršanas. Jo tas Ziedonim nozīmē laiku, pār kuru viņš nav pavēlnieks, bet laika izjūta dzejniekam bija ļoti saasināta. Līdz šai izstādei dzejolis tā arī nebija publicēts, un nezinu, vai ir publicēts arī tagad.
– Kā radās «Vēstule draugam», kas ir idejas autors?
Izrāde faktiski balstās šajā izstādē. Tās atklāšanā mūs ar Kasparu Znotiņu uzaicināja lasīt abu dzejnieku saraksti. Kuratore Vita Mekša arī sakārtoja vēstules un dzeju tādā secībā, kā mēs to lasījām pirmajā izrādē. Jēkabs Nīmanis savukārt tika aicināts veidot, kā viņam pašam patīk teikt, skaņas partitūru. Beigās viņš bija atradis formulējumu – «epistulārā forma ar skaņas partitūru».
Varēja just, ka cilvēkiem tas ārkārtīgi patīk – tas ir kaut kas tāds, kas ļoti precīzi parāda to ironiju, kāda piemita šāda intelektuālā mēroga cilvēkiem padomju laikā, kā tiek iesmiets par toreizējo birokrātiju un ierobežojumiem, cīņu par komunismu, arī slēpti vai mazāk slēpti norādot uz dažiem dīvainiem personāžiem, ar kuriem jāsaskaras Rakstnieku savienībā. Tā bija laba liecība gan par laiku, gan par pašiem dzejniekiem kā izciliem sava laika pazinējiem – domātājiem un māksliniekiem. Turklāt ļoti asprātīga liecība.
Izstāde turpinājās, bet mēs vairs vēstules nelasījām. Tad radās doma, ka būtu vērts to turpināt, un mēs atradām savas mājas šeit, mūzikas namā «Daile». Tas, ko lasītāji tagad var redzēt un dzirdēt, ir pirmā – izstādes – lasījuma paplašināta versija. Tā ka par tām pirmizrādēm daudz kļūdījies neesat, jo toreiz to vēstuļu bija mazāk, nekā mēs lasām tagad.
– Ceru, ka Kaspars Znotiņš nav «pārmiesojies» Ziedonī kā izrādē «Ziedonis un Visums», bet Vilis Daudziņš savukārt – Vācietī? (Ar šo negribu kritizēt «Ziedoni un Visumu».)
Tā jau ir tā aktiera laime un nelaime reizē. Ja tu ļoti precīzi atrodi savu tēlu, kurš burtiski saplūst ar tevi, tas ir brīnišķīgi līdz brīdim, kad skatuves tēls pieaug tev pārāk stipri un sāk jau asociēties ar tevi pašu. Tas vairs nav labi, jo aktierim jābūt nekādam – neredzamam. Tādam, kurš var būt jebkas. Parasti jau gan tā nenotiek, vienmēr kādas lietas izdodas labāk, kādas – sliktāk, bet, kopumā ņemot, aktierim jābūt kā mūzikas instrumentam.
«Vēstulē draugam» mēs apzināti distancējamies no tēliem, es neesmu studējis Vācieša runas veidu, tāpat kā Kaspars nemēģina runāt Ziedoņa balsī. Mēs ļaujam runāt dzejniekiem pašiem. Mēs vienkārši lasām šīs vēstules, nu, varbūt ne vienkārši lasām, jo sava attieksme mums, protams, ir.
– Bez vēstulēm ir arī daži dzejoļi, līdz tam nezināmi?
Dzejoļi ir, bet šajā izrādē skan arī klasiski un ļoti populāri dzejoļi. Pie tam mums ir pavasara dzejoļi, vasaras, rudens un ziemas dzejoļi – cenšamies pielāgoties gadalaikam. Pilnīgi nopietni, tā ka jelgavnieki dzirdēs rudens dzejoļus.
– Uz Dzejas dienām intervējot kādu pie tagadējā «augšgala» sevi pieskaitošu dzejnieku, uz jautājumu par Ziedoni un Vācieti dzirdēju ieteikumu «palasīt arī tos dzejniekus, kuriem padomju laikā lauri gājuši secen – vai nu nebija partijā, bet izsūtījumā, vai arī mazāk «pievilka kāju» nekā minētie». Vai tiešām Ziedonis un Vācietis padomju laikā «pievilka kāju»?
Visšaušalīgākais piemērs bija Jānis Sudrabkalns, kurš, sacerējis izcilu mīlas dzeju, pēc tam rakstīja Staļina tētiņam par godu un dzīvoja zaļi. Tas, kā viņš pārdeva savu talantu, tiešām bija briesmīgi.
Bet, ja runājam par Vācieti un Ziedoni, te nu atkal ir kaut kas pavisam cits. Cilvēks, kurš iestājas pret fašismu vai jebkādu citu vardarbību, manās acīs ir godprātīgs cilvēks. Cita lieta, ja vara, zem kuras viņš dzīvo, pati saistīta ar vardarbību kaut kādā citādā veidā. Tie ir sarežģīti jautājumi, jo ir jau arī Knuts Skujenieks, kurš sēž «lēģerī», bet ir dzejnieki, kuri tajā pašā laikā raksta dzeju, ko publicē (varbūt ne visu un vienmēr) un vēl brauc uz sanatorijām un ārstējas.
Ir gleznotāji, kas glezno divas gleznas sirdij un vienu partijai. Vai labāk negleznot nevienu – diez vai tik vienkārši kāds var uz šo jautājumu atbildēt.
Vācietis bija ideālists un nekādā ziņā ne pašlabuma meklētājs. Ideja par visu cilvēku vienlīdzību jau ir brīnišķīga, tikai praksē to nav izdevies īstenot. Vismaz bez vardarbības ne. Un, lietojot vardarbību, šai brīnišķīgajai idejai zūd jēga. Vācietis ar visu savu absolūto ideālismu Prāgas pavasara laikā to nojauta, un, šķiet, tieši ap šo periodu viņu nepublicēja vairākus gadus.
Dzīvot šādos apstākļos tik jutīgam cilvēkam kā Vācietis ir ļoti grūti, un varbūt tieši tāpēc viņš arī nodzīvoja tikai 50 gadu. Var jau runāt par viņa pamatīgo aizraušanos ar alkoholu kā agrās nāves cēloni, tomēr domāju, ka lieli talanti jāmēra ar citu mērauklu.
Vismaz es tā saprotu Vācieti. Un man viņš ir jāsaprot, ja jau mans aktiera uzdevums šoreiz ir – būt Ojāram Vācietim. Citādi jau nevar nospēlēt nevienu lomu.
– Kāds ir Viļa Daudziņa skatījums uz dzejas norietu vai augšāmcelšanos?
Tad jāprasa manam kolēģim Kasparam, jo viņš burtiski dzīvo dzejā un izlasījis ļoti daudz arī no jaunās, mūsdienu dzejas. Es tomēr (protams, visu cieņu Vācietim!) vairāk mīlu prozu.
Man liekas, ka ar dzeju viss ir kārtībā. Pēdējais spilgtākais piemērs – dzejolis, ko tagad daudz kritizētā skolotāja lika analizēt literatūras stundā. Es pēc tam to speciāli sameklēju un izlasīju. Foršs dzejolis, nekādas vainas. Ja padomā, tur var atrast ironiju par mūsu laiku, arī līdzjutību par cilvēkiem, kam šajā laikā jādzīvo. Katrā ziņā šis dzejolis nav tik viennozīmīgs, kā pirmajā brīdī šķiet, ir, par ko padomāt. Literatūra ir daudzveidīga. Tāpat kā dzīve.
– Ja par daudzveidību, tad tu daudziem esi Vectēvs.
Arī viens no tiem stereotipiem, gluži kā Znotiņam – Ziedonis. Un abi divi vectēvi ir manējie. Gan vienā frontes pusē, gan otrā. Ja kāds vēl nezina, tie tik tiešām ir mani īstie vectēvi. Abi viņi krita. Viens – sarkanarmietis, otrs – leģionārs. Es mēģinu saprast – kāpēc? Rakņājos pa viņu biogrāfijām, pareizāk sakot – pa vienu, jo otrs bija pazudis bez vēsts. Kamēr atradu. Var teikt, ka izrāde man atdeva vectēvu.
Nupat ar «Vectēvu» bijām ASV Austrumkrastā – Vašingtonā, Ņujorkā, Bostonā, arī Toronto. Atzīšos, braucu ar lielām bažām, bet izrādījās labāk, nekā biju iedomājies.
– Kāpēc ar bažām – kā uzņems to padomju vectēvu?
Zināju, kā tas ir, ja cilvēkiem, kas visu laiku dzīvojuši vienā informācijas lokā, ir diezgan grūti aptvert, ka ir arī kāds cits viedoklis. Kas tev varbūt liekas galīgi nepareizs, bet kuram arī ir tiesības būt. Bet pieņēma arī manu padomju vectēvu.
Teikšu godīgi, savā ziņā esmu laimīgs, ka piedzimu Padomju Savienībā un nodzīvoju tajā 20 gadu. Es saprotu to pasauli, tā ir mana pieredzē. Tā ir mana personiskā vēsture, un mani «ap pirkstu nevar aptīt», stāstot, ka šeit bija briesmīgas šausmas un nepārtraukts terors. (Protams, es nerunāju par Staļina represijām.) Katra bērnība ir laba, ja nav jāsaskaras ar kara šausmām, vardarbību un represijām. Kaut arī tā būtu trūcīga un ne pārāk pārtikusi.
– Ja jau nokļuvām līdz Jaunajam Rīgas teātrim, tad, cik saprotu, stāstu stāstīšanas periodu sāk nomainīt atgriešanās pie dramaturģijas?
Tā varētu būt, bet jaunākā pirmizrāde man bija Vladislava Nastavševa iestudētais «Cerību ezers», kur atkal izmantota tā pati interviju un stāstu metode, kas bija raksturīga Alvja Hermaņa izrādēs. Tas ir Rīgas krieva Vladislavas Nastavševa stāsts par Rīgas krieviem, ko veidojām visi kopā.
Ņemot vērā, ka viņš ir ļoti talantīgs cilvēks, arī muzikāli un visādi citādi, es ar lielām cerībām raugos uz «Cerību ezeru» nākamajā «Spēlmaņu naktī», kuras rezultāti drīz būs zināmi.
– Gribētos tomēr kādu Ļeoņidiku…
Protams, bez īstas dramaturģijas, kāds bija Alekseja Arbuzova «Mans nabaga Marats», teātris nav teātris. Ne par velti lugas tiek rakstītas un spēlētas, un labu dramaturģiju mīl cilvēki visā pasaulē.
Nezinu gan, vai lomu, pie kuras pašreiz strādāju Jaunajā Rīgas teātrī, var saukt par dramaturģiju klasiskajā izpratnē, kaut gan klasikas tajā visā netrūkst – 17. novembrī būs pirmizrāde pēc Platona dialoga «Dzīres» veidotajai izrādei «Mielasts», ko iestudē Uldis Tīrons, kurš līdz šim gan vairāk bija pazīstams no citām darbības jomām. ◆
