Ar svētku galdu, sirsnīgām runām un goda zīmju pasniegšanu, kopā sanākot ap trīsdesmit vīriem un sievām, septembra beigās atzīmēta Jelgavā vecākās nevalstiskās organizācijas – Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības – 150 gadu jubileja. Gadu gaitā mainījušies biedrības ikdienas darbi, taču uzdevums paliek vecais – sabiedrības drošība.
Tie paši dibināja Latviešu biedrību
19. gadsimta otrajā pusē Latvijā strauji auga pilsētas un attīstījās rūpniecība. Arvien aktuālāks kļuva jautājums par ugunsdrošību. Latvijas Ugunsdzēsības muzeja materiāli liecina, ka pirmie Ugunsdrošības noteikumi Jelgavā pieņemti vēl 1829. gadā. Īpašs grūdiens Latvijas ugunsdzēsības attīstībā bija lielais ugunsgrēks Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, 1864. gada vasarā. Tajā atklājās, ka pirms dažiem gadiem izveidotās policistu un ugunsdzēsēju komandas ir diezgan bezspēcīgas.
Tā 1864. gada beigās pēc Eiropas parauga Rīgā izveidoja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, kuru vadīja Ivans Himillers (viņš ir arī viens no Rīgas Latviešu biedrības līdzdibinātājiem četrus gadus vēlāk). Par saziedotajiem līdzekļiem rīdzinieki nopirka ugunsdzēsēju «šprici» un citu aprīkojumu. 1865. gada 17. aprīlī viņu komanda izbrauca uz pirmo ugunsgrēku.
1864. gadā sarosījās arī jelgavnieki, izveidojot savu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (BUB). Tagadējais tās vadītājs Māris Bitāns stāsta, ka Jelgavas ugunsdzēsēju ilggadējais patrons Aleksandrs Strekavins (1889–1971), kurš šajā organizācijā iesaistījās 1911. gadā un piedalījās pilsētas dzēšanā Brīvības cīņu laikā, stāstījis, ka Jelgavas biedrība tika radīta vēl pirms Rīgas biedrības. Dokumentālu liecību par to gan nav. Jelgavas BUB dalībnieks agrākais pilsētas profesionālo ugunsdzēsēju komandieris (no 1998. līdz 2010. gadam) Aldis Feldmanis, pētot vēsturi, atradis divas publikācijas, kur kā Jelgavas BUB dibināšanas datums minēts 1865. gada 26. oktobris (pēc jaunā stila tas būtu 9. novembris).
Brīvprātīgie labi palīdzēja
Par Jelgavas BUB pirmo priekšsēdētāju kļuva maiznieks Ādolfs Eduards Prāls, kurš trīs mēnešus stažējās Heidelbergas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā Vācijā. Jāpiebilst, ka līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā darbojās vairāk nekā 90 brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību.
Ar ugunsgrēkiem Jelgavā un tās apkārtnē BUB komanda kā vienīgā cīnījās līdz 1938. gadam, togad pilsētā tika izveidota profesionāla ugunsdzēsēju komanda. Taču brīvprātīgie agrākajā Jelgavas rajonā turpināja darboties līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, kad laukos izjuka lielās kopsaimniecības. Jelgavas profesionālo ugunsdzēsēju vadītājs no 1980. līdz 1998. gadam Jānis Čevers stāsta, ka Austrijā brīvprātīgie ugunsdzēsēji patstāvīgi darbojušies līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Tad arī tur pieņemts, ka svarīgāko un sarežģītāko uzdevumu veikšanai nepieciešamas profesionāļu komandas.
A.Feldmanis atceras, ka astoņdesmitajos gados Sesavas pusē piedzīvoti lielāki ugunsgrēki, kad no Elejas atbraukusī viena profesionālo ugunsdzēsēju komanda maz ko varējusi pašu spēkiem izdarīt. Cita lieta, kad viņiem vēl ar divām automašīnām tūlīt pievienojās vietējie brīvprātīgie. 2003. gada 2. aprīlī bijusi «karstākā» diena Jelgavas ugunsdzēsēju vēsturē, kad saņemts 19 izsaukumu. Tādā situācijā, viņaprāt, arī ļoti būtu derējuši brīvprātīgie. A.Feldmanis gan atzīst, ka tagadējie ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevumi, salīdzinot ar agrākajiem, sarežģītības ziņā ir kā diena pret nakti: «Agrāk jau ugunsdzēsēji tikai dzēsa, nenodarbojās ar glābšanu autoavārijās, uz ūdeņiem vai bīstamo ķīmisko vielu noplūdes likvidēšanu.» A.Feldmanis atceras, ka agrākajā Jelgavas rajonā «pēdējie mohikāņi» bija Staļģenē. Divtūkstošo gadu sākumā viņi no Nīderlandes partneriem saņēma dāvinājumā lietotu ugunsdzēsēju auto, kas pat tika par jaunu nokrāsots, taču uz ugunsgrēku dzēšanu vairs nav braucis.
«Vietējo pabakstīs ar dakšām»
Mūsdienās Jelgavas BUB 16 vīri un sievas (kopā ar atbalstītājiem biedrībā ir ap 50 dalībnieku) nodarbojas ar individuāli lietojamo ugunsdzēšamo balonu pildīšanu un pārbaudēm, ugunsdzēsības signalizācijas un zibensnovedēju uzstādīšanu un uzraudzību, kā arī dūmvadu tīrīšanu un iedzīvotāju izglītošanu ugunsdrošības jautājumos. Taču biedrības 150 gadu jubilejas svinībās varēja manīt, ka viņi domā un spriež arī par iedzīvotāju drošību kopumā. Pensionētais ugunsdzēsējs J.Čevers uzskata, ka nav pareiza vēl padomju laikā astoņdesmitajos gados izvērstā ugunsdzēsēju militarizācija, kas zināmā mērā turpinājusies arī neatkarības laikā. Viņaprāt, ugunsdzēsēju un glābēju vadītājiem, kā arī inspektoriem tāpat kā senākos laikos vajadzētu būt vietējiem, kuri lieliski zina apkārtni un cilvēkus. «Ja tu pazīstamā vietā slikti dzēsīsi, tad tevi pabakstīs ar dakšām,» piekrītoši pasmaida A.Feldmanis. Jelgavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieks M.Bitāns uzskaita veselu rindu nepilnīgu ideju un lēmumu, kas uzbāzīgi nākuši no centra. Viņaprāt, lielāku atbalstu drošības jomā vajadzētu saņemt nabadzīgākajiem. «Nav nekāds noslēpums, ka lielākie draudi drošībai ir tur, kur valda trūkums,» saka M.Bitāns.
Kaut esi slapjš un mute sausa
Starp biedrības jubilejas svinību dalībniekiem bija humora bagātais pensionētais skursteņslauķis Rihards Melderis. Viņš savai profesijai veltījis 35 gadus. Tā gan neesot saistīta ar to, lai uguns nodziest, bet gan – lai labāk deg. «Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā iestājos 1968. gada Jāņos, un 1971. gadā mani kā jaunu darbinieku pielika nest vecā priekšnieka Aleksandra Strekavina mūža mājas. Smags gan viņš bija. Dabūju stīvu roku. Pēc tam pie galda nevarēju glāzīti pie mutes piecelt,» bezbēdīgi uzzibsnījot skatienam, R.Melderis rādīja, kā nu toreiz cēlis glāzīti. Nopietni runājot, možais vīrs atzīstas, ka visu mūžu izticis bez alkohola un arī smēķēšanas. Kolēģu dzeršana agrākajā darbavietā galdniecībā arī bija viens no iemesliem, tādēļ viņš divdesmit piecu gadu vecumā vienā dienā kļuva par skursteņslauķi. Otrs iemels bija materiālais – ar skursteņu tīrīšanu varēja vairāk nopelnīt. Taču vienmēr viņš paturējis prātā jaunībā no vecākā kolēģa gūto pamācību, ka neviens darbs, neviena nauda nav tavas dzīvības vērta. Tādēļ, pirms kāp uz jumta, pārliecinies, lai trepes ir izturīgas, vai ievēroti visi drošības noteikumi. Raksturojot savu profesiju, Rihards saka: «Normāls darbs. Nebiju atkarīgs no agrākajiem savas brigādes iedzērājiem. Strādāju individuāli. Ja bija lustīgs prāts, labs noskaņojums, beidzu kaut desmitos vakarā – kamēr vēl cilvēki tevi laiž mājās. Vēl nesen gadījies uz jumta piedzīvot sasprindzinājumu, kad «izsvīsti cauri slapjš, bet mute ir sausa». Būdams pensijā, viņš uz jumta vairs nekāpj, bet rosīgi ņemas pa zemi. ◆
