No 2. oktobra līdz dienai, kad mēs Marinu satikām Nigērijas vēstniecībā Ukrainā, Kijevā (pirmoreiz tas bija 16. oktobrī), viņa centās nokārtot vīzu iebraukšanai šajā milzīgajā un daudz apdzīvotajā Āfrikas valstī. Marina ir ukrainiete. Uz vēstniecību viņa ieradās jau piekto reizi, bet īsti tuvāk vīzas iegūšanai nebija tikusi. Satikām viņu tur arī pirmdien, 19. oktobrī. Tobrīd Marina šim procesam bija gatava mest mieru. Lidojuma biļetes uz Lagosu Nigērijā bija nopirktas uz 22. oktobri. Pirmdien viņai bija skaidrs, ja vīzu nedabūs, lidojums nenotiks.
Mans fiasko
Pirmā ierašanās reize vēstniecībā ir cerību pilna. Pirms pats neesi mēģinājis īstenot vīzas iegūšanas procesu Nigērijas vēstniecībā, no pesimisma pasargā priekšstatu trūkums par gaidāmo. Lai gan jāatzīst, dīvainību netrūka arī dokumentu sagatavošanas posmā. Brauciens uz Nigēriju mums, diviem žurnālistiem no Latvijas, bija plānots starptautiska projekta īstenošanas laikā. Uz šo valsti paredzēja doties astoņu cilvēku grupa (žurnālisti no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Slovākijas un Čehijas). To, ka esam žurnālisti, anketās un sarunās atklāt nedrīkstam, projekta īstenotāji jau sadarbojušies ar Nigērijas žurnālistiem un organizācijām un zina, ka tad atļauju iebraukšanai šajā valstī iegūt būs vēl grūtāk. Pirms došanās uz Ukrainu katram no mums sagatavota bieza dokumentu mape – tajā netrūkst ne uzaicinātāju no Nigērijas pases kopijas, ne ielūguma vēstules, ne apliecinājuma rezervētiem numuriņiem viesnīcās, ne izziņas, ka mums nav HIV, un vēl citu svarīgu papīru.
Nigērijas vēstniecība Ukrainā, kas vienlaicīgi ir arī šīs valsts pārstāvniecība Latvijā (tieši tāpēc, lai iegūtu vīzu, jābrauc uz Ukrainu, turklāt ir nosacījums, ka pretendentiem jāierodas klātienē) atrodas pavisam mazā ieliņā aptuveni 20 minūšu braucienā no Kijevas centra. Tās atrašanās vietu pārliecinoši nezina arī neviens no taksistiem, kas mūs šo dienu laikā turp ved. Protams, brīdī, kad iesēžamies taksometrā, viņi pārliecinoši apgalvo, ka aizvedīs. Braukšana pēc tam parasti nozīmē automašīnu vadīšanu Kijevas intensīvajā satiksmē, ar vienu roku telefona navigācijas sistēmā vēloties sameklēt galamērķi. Vai vēl labāk – braucot mēģināt atrast adresi telefona navigācijā, piedevām vēl klēpī turēt karšu atlantu un šķirstīt arī to.
Kad vēstniecība veiksmīgi sasniegta, pat neiekļūstot nevienā satiksmes negadījumā, vārtu namiņā pie apsardzes jāatstāj visas elektroniskās ierīces, tostarp mobilie telefoni, un jāpierakstās apmeklējumu grāmatā.
Kādai vēstniecības darbiniecei iesniedzam dokumentus un tiekam nosūtīti uz pagrabstāvu, kur viena telpa atvēlēta gaidīšanai. Tur, «Al Jazeera» televīzijas kanālu skatoties, laiku kavē 10–15 cilvēku. Pēc aptuveni trīs stundu gaidām vēstniecības darbinieks paziņo, ka mūsu dokumenti netiek pieņemti. Saprast, kas par vainu, sākotnēji neizdodas, jo nekādos paskaidrojumos viņš neielaižas. Pēc tam ar grūtībām uzzinām, ka, viņuprāt, ielūguma vēstulē nekorekti uzrakstīts adresāts. Mēģinām argumentēt, ka tieši tāda pati vēstule ir arī citiem mūsu projekta (speciāli vēstniecībai esam nevis žurnālisti, bet vides aizsardzības organizācijas pārstāvji) dalībniekiem un viņi vīzas jau ieguvuši. Turklāt viena Lietuvas pārstāve vīzu ar šo pašu ielūguma vēstuli dabūja tieši Kijevā. Igauņiem paveicies vairāk, viņi vīzas var kārtot Stokholmā, turklāt dokumentus nosūtot pa pastu, nevis ierodoties klātienē.
Saprotam, ka nekādi argumenti nedarbojas un dodamies prom, lai mēģinātu noorganizēt ielūguma vēstuli ar pareizi norādītu adresātu. Tiek sacelti kājās gan mūsu projekta īstenotāji, gan Nigērijas sadarbības partneri. Vēstuli izdodas dabūt, bet šajā dienā uz vēstniecību paspēt vairs nevaram (dokumentus vīzas saņemšanai iespējams iesniegt vien trīs reizes nedēļā pa divām stundām). Gaidām pirmdienu, lai atkal dotos cīņā, tikmēr varam iepazīt daudz atvērtāko Kijevu.
Sešas stundas pagrabā
Pirmdien jau agri dodamies uz vēstniecību. Noskaņojums, par spīti pieredzētajam, visai cerīgs. Šķiet, īsti nav pamata mums vīzas atteikt, jo visi dokumenti ir kārtībā, turklāt esam izrādījuši labo gribu un ielūguma vēstuli pārveidojuši tieši tā, kā vēlējās vēstniecības darbinieks. Pie vēstniecības, kas vēl slēgta, jau mīņājas viens apmeklētājs, Nigērijas valsts piederīgais. Vēlāk uzzinām arī viņa vārdu – Sediks. Lai iepazītos un aprunātos, vēstniecības pagraba uzgaidāmā telpa ir īstā vieta, jo laika daudz.
Atkārtojas jau iepazītā kārtība – atdodam telefonus, iesniedzam dokumentus un ejam uz pagrabu. Stundām ritot, ceram, ka vīzu mums apstiprinās, jo atteikt taču varētu daudz ātrākā laikā. Ar 10–15 minūšu intervālu uzgaidāmajā telpā parādās arī citi dokumentu kārtotāji. Nigērijas pilsoņi, cik noprotams no sarunām, vēlas dabūt, piemēram, pases vai uzturēšanās atļaujas Ukrainā.
Ierodas arī jau satikti cilvēki, piemēram, Marina, divi moldāvu vīrieši, kas arī piektdien bez panākumiem mēģināja nokārtot vīzu. Kijevā viņi dzīvo jau kopš 4. oktobra un vairākas reizes atcēluši lidojumu mājup. Vienreiz zaudētas arī lidojuma biļetes uz Nigēriju. Šeit nevienu īpaši neinteresē, ka cilvēki zaudē savus līdzekļus vēstniecības darbinieku lēnā darba dēļ.
Pēc sejām vēstniecības pagrabā skaidri var redzēt, kuri ieradušies pirmo reizi, kuri vairākkārt. Pirmie ir cerīgi, gatavi «nedaudz» pagaidīt. Otrie jau noskaņojušies uz pamatīgu sēdēšanu uzgaidāmajā telpā un pavīpsnā par televīzijas kanāla diktores standartfrāzi: «Palieciet ar mums, lai redzētu nākamo sižetu.» Ir pilnīgi skaidrs, ka nekas cits neatliks, kā vien noskatīties nākamo, aiznākamo un vēl citus sižetus, dienas noslēgumā jau zinot teju vai no galvas visus populārākos ziņu tematus.
Bez televizora, kas visu dienu rāda vienu kanālu, uzgaidāmajā telpā vēl ir galds, pāris plauktu, kuros izvietotas Nigērijas eksportpreces – kārbas ar riekstiem un pāris citi sīkumi, kā arī galvassegas un audumi. Pie sienas teju pie pašiem griestiem piestiprināts telefona aparāts, kas ik pa laikam iezvanās, un uz augšstāvu tiek izsaukts kāds no gaidītājiem. Cits pēc cita tā prom dodas Nigērijas pilsoņi, bet mēs – vīzu gaidītāji – turpinām skatīties ziņas un dalīties pieredzes stāstos. Dzirdam stāstu (cik tajā patiesības, protams, nav iespējams noskaidrot) par meiteni, kas, visu dienu nīkstot pagrabstāva telpā, uzlaikojusi kādu no plauktā stāvošajām cepurēm. Pēc mirkļa viņai priekšā nosviesta pase, papildinot to ar paziņojumu: «Nekad vairs šeit savu kāju nesperiet!»
Gaidītāji labprāt dalās ar pašu un citu pieredzi, galu galā, ja vēstniecībā sēdēts vairākas dienas daudzu stundu garumā un šis tas jau redzēts. Piemēram, moldāvi ir tuvu izmisumam, jo Kijevā bez rezultātiem nodzīvots gandrīz mēnesis. Viņiem uz Nigēriju paredzēts ar uzņēmējdarbību saistīts brauciens, tāpēc atmest domu par došanos turp vīri īsti negrib. Tomēr vīzas iegūšanai viņi nav tikuši tuvāk kā mēs – nemitīgi tiek izgudroti dažādi aizbildinājumi, prasīts piezvanīt vēlreiz, atnākt vēlreiz, atnest kādu dokumentu vēlreiz, bet vīza kā netiek, tā netiek iedota. Abi spriež, ka varbūt vajadzētu sataisīt traci un savu mēģināt panākt ar kliegšanu uz vēstniecības darbiniekiem, tomēr pārliecības, ka tas varētu izdoties, īsti nav.
Šajā reizē gaidīšana pagrabstāvā mums izvēršas sešu stundu garumā, līdz beidzot ierodas tas pats vēstniecības darbinieks (no sarunām esam uzzinājuši, ka viņš, iespējams, ir tāds kā vēstnieka vietnieks) un paziņo, ka mums jāpiezvana rīt «skaipā», un atkal atdod dokumentus. Kad mēģinām noskaidrot, kas par lietu, viņš beidzot atrūc, ka vēstniekam jāapstiprina mūsu pieteikumi.
Marina skaidro, ka arī viņai bijis jāzvana uz vēstniecību caur «skaipu» un tas nav bijis viegls uzdevums. Uz zvaniem neviens ilgi nav atbildējis, bet, kad beidzot tas noticis, pateikts – dokumenti jākārto klātienē vēstniecībā (lai arī iepriekš tieši tas darīts).
Tā kā citu variantu mums nav un iebildumos, ka jau trešdien ir lidojums atpakaļ uz Latviju, neviens neklausās, atliek otrdienu veltīt zvanīšanai uz vēstniecību. Tas tiešām ir grūti, bet vismaz uz ierakstiem «skaipā» viņi atbild, apgalvojot, ka vēl nav zināms, vai vēstnieks mūsu dokumentus apstiprinājis un vai plāno to darīt.
Tā kā nedēļas nogalē noteikti jābūt Latvijā, saprotu, ka nāksies samierināties un lidot atpakaļ bez Nigērijas vīzas. Otrs žurnālists ir apņēmības pilns palikt Kijevā līdz piektdienai (zaudējot biļeti uz Latviju) un mēģināt cīnīties līdz galam (svētdien jau paredzēts lidojums uz Porthārkortu Nigērijā).
Cerību vēlēšanas
Mūsu cīņas ar vīzas iegūšanu Kijevā, protams, maz interesē ukraiņus – viņiem tieši šī nedēļa paiet vēlēšanu zīmē, jo 25. oktobrī paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Par to tuvumu liecina gan plakāti, gan aģitācijas teltenes pilsētas ielās. Avīzēs tiek analizēti iespējamie uzvarētāji, daudzās partijas un to nostādnes.
Vietējie iedzīvotāji Oļegs un Jūlija, piemēram, pastāsta kādas ielās redzamas partijas emblēmas – tajā attēlota dilles galviņa – vēsturi. Sākotnēji emblēma tapusi nebūt ne kā partijas logo. Vārds «ukrop» (no krievu valodas – dilles) sākts lietot kā ukraiņu karavīru (viņiem ir zaļas formas), valdības un visas ukraiņu tautas nievājošs apzīmējums. Kā stāsta Jūlija, tas radies no vārda «ukri», līdz atvasināts par «ukrop», mēģinot aizvainot ukraiņus. Tad kāds mākslinieks izveidojis emblēmu ar dilles attēlu, kas tautā kļuvis ļoti populārs. Paši ukraiņi mīl stāstīt, ka dilles stāda starp kartupeļu vagām, jo tās aizbaidot kaitniekus – Kolorādo vaboles (īpaši tiek uzsvērts Kolorādo vaboles kāpura krāsojums, pielīdzinot to Georga lentītēm).
Redzot emblēmas popularitāti, to izmantot sākusi partija «Ukraiņu patriotu apvienība», par ko saņēmusi tautas pārmetumus. Lai šo situāciju atrisinātu, partija samaksājusi māksliniekam par emblēmas izveidi. Tomēr sabiedrībā palikusi rūgtuma sajūta, ka viņiem mīļu simbolu izmanto partijas propagandai.
Šajās vēlēšanās (pirmdienas pēcpusdienā vēl nav zināmi rezultāti) tiek ievēlētas 22 apgabalu padomes, 213 rajona nozīmes pilsētu padomes, 462 rajonu padomes, 83 rajonu padomes pilsētās, 567 ciemu un 9127 lauku padomes. Ukraiņiem sestdienas vēlēšanās bija jāizvēlas arī pašvaldību vadītāji apgabalu centros un virknē pilsētu. Par pilsētas galvu balsoja arī Kijevas iedzīvotāji, kur par pārvēlēšanu cīnās tagadējais Kijevas mērs Vitālijs Kļičko.
Eksperti jau pirms vēlēšanām ziņoja, ka cilvēki varētu būt apjukuši, jo vēlēšanās piedalās 132 partijas. Piemēram, līdztekus jau esošajai partijai «Apvienība «Pašpalīdzība»» reģistrēta arī politiskā partija «Pašpalīdzība», kas var izraisīt apjukumu arī politiku pārzinošos cilvēkos. Aizkarpatu apgabalā pat pieļauta kļūda, sadrukājot 900 000 biļetenu, kuros abu partiju nosaukumi sajaukti vietām.
Petro Porošenko pagājušajā gadā pārliecinoši uzvarēja prezidenta vēlēšanās un viņa partija guva uzvaru parlamenta vēlēšanās. Pašlaik gan sabiedrībā valda liela neapmierinātība ar smago ekonomisko situāciju un gauso cīņu ar korupciju. Aptaujas liecina, ka ar Porošenko darbu ir apmierināti 22 procenti, ar Augstākās radas vadītāja Vladimira Groismana padarīto – 14 procentu, bet premjerministra Arsēnija Jaceņuka veikumu atzinīgi vērtē 10 procentu.
Kaut arī cilvēki dziļi vīlušies valdības spējā apturēt korupcijas izplatību un dzīves līmeņa pasliktināšanos, daudzi Ukrainas iedzīvotāji turpina atbalstīt izvēlēto ceļu Eiropas virzienā, pirms vēlēšanām ziņo avīze «Kyiv Post». Sabiedrība nav atmetusi vēlmi dzīvot demokrātiskā valstī, bet, vai Ukraina, nenovirzīsies no šā ceļa, lielā mērā parādīs arī sestdienas vēlēšanu rezultāti.
Pirmdienas pēcpusdienā zināmas vien prognozes – Ukrainas pašvaldību vēlēšanās cīņā par Kijevas mēra amatu līdera pozīcijās izvirzījies līdzšinējais pilsētas galva Vitālijs Kļičko, liecina nobalsojušo vēlētāju aptauja. Saskaņā ar Savika Šustera studijas balsotāju aptauju V.Kļičko ieguvis 38,4 procentus balsu, bet viņa tuvākais konkurents Sergejs Gusovskis – tikai 9,2 procentus. Ja neviens no kandidātiem nesaņems vairāk par 50 procentiem balsu, jaunais galvaspilsētas mērs tiks izraudzīts vēlēšanu otrajā kārtā.
Brauciens uz Nigēriju (Kijevu) ir daļa no projekta «Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī». ◆
Turpinājumu par Kijevas skaistākajām vietām lasiet kādā no «Zemgales Ziņu» nākamajiem numuriem.
Viedoklis
Oļegs Kostenko, dzīvo Kijevā, strādā bankā
◆ Šīs vēlēšanas ir daudz mocītas un plosītas valsts cerība, arī sava veida sabiedrības brieduma indikators. Rezultāti parādīs, vai tauta Ukrainā ir gatava izdarīt pamatotu izvēli vai arī joprojām pārsvarā pakļaujas patēriņa sabiedrības, reklāmas un pārdošanas veicināšanas propagandai.
Praktiski visas partijas veica visai agresīvu priekšvēlēšanu aģitāciju, taču faktiski neviena neakcentēja savus plānus konkrētajās pašvaldībās. Netika vēstīts, kā paredzēts uzlabot dzīves līmeni pilsētās un pašvaldībās, kurās tās startē, kādus mērķus īstenos. Tajā pašā laikā visas dāsni bārstīja solījumus ukraiņiem jūtīgās tēmās – panākt mieru valstī, līdzsvarot maksājumu tarifus, veicināt ienākumu celšanos – un, protams, iestājās par patriotismu.
Vēl šīs vēlēšanas īpašas ar dalībniekiem – lielākā daļa startējušo partiju pārstāvju ir iepriekš Ukrainas politikā neredzēti cilvēki. Tomēr daudzi jau darbojušies politikā, bet tagad startē jaunās politiskajās apvienībās. Pastāv uzskats, ka atkarībā no vēlēšanu apgabala vecās (iepriekšējās) varas pārstāvju, kas tieši vai arī ģimenes un darījuma partneru piesegā startē vēlēšanās, ir pat 60–80 procentu. Tātad tikai 20 procentu ir jaunas politiskās sejas.
Ir cerības, ka vēlētāji balsos par kandidātiem, kas gatavi mainīt valsti, sākot no pašas apakšas un pamazām virzoties uz augšu, attīstot godīgu konkurenci, turpinot reformas un mūsdienīgi īstenojot aktuālas un būtiskas sabiedrības vēlmes. Gribētos ticēt, ka pie varas nākušie spēs veiksmīgi realizēt sasisto logu teoriju (pastāv noziedzības samazināšanas teorija, kurā par piemēru tiek minēta ēku ar sasistu logu – ja tajā neieliks jaunu stiklu, pamazām huligāni izsitīs logus arī citviet ēkā) un sabiedrība pašvaldībās piedzīvos reālas izmaiņas. Kā teicienā – ūdens pat akmeni grauž.
