Nodokļu sistēmā ir sākušies pārmaiņu laiki, kas jau 2017. gadā varētu rezultēties ar progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli un reinvestētās peļņas neaplikšanu ar peļņas nodokli.
Māris Ķirsons, «Dienas Bizness»
To intervijā stāsta Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Šadurskis. Viņš atzīst, ka atbildīgā komisija valdības iesniegtajos 2016. gada valsts budžeta paketi pavadošajos nodokļu likumu grozījumos veiks vairākus papildinājums un uzlabojumus, tomēr radikālas izmaiņas var izdarīt tikai Saeimas plenārsēdes balsojums.
– Vai ir plānotas izmaiņas valdības iesniegtajos nodokļu likumu grozījumos?
Ir vairākas normas, kuras iecerēts ietvert, grozot nodokļu likumus. Proti, runa ir par grozījumiem Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Finanšu ministrijā izstrādāti priekšlikumi grozījumiem, kas paredz no nākamā gada 1. aprīļa ieviest reverso pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas kārtību datortehnikai, mobilajiem telefoniem, elektroniskajām precēm. Sākums bija atbildīgās komisijas tikšanās ar Latvijas Datortehnoloģiju asociācijas uzņēmējiem, kas norādīja uz tām summām, kuras paliek neredzamas nodokļu administrācijai. Pēc tam bija saruna ar Finanšu ministriju un Valsts ieņēmumu dienestu par rīcības plānu un ieviešanas termiņu. Reversās PVN maksāšanas kārtības ieviešanai minētajām precēm nav nepieciešams arī iepriekšējs saskaņojums ar Eiropas Komisiju. Būs vēl priekšlikums par šādu pašu reverso PVN maksāšanas kārtību šķeldai, zariem, skaidām, par ko bija vajadzīgs pozitīvs Eiropas Komisijas atzinums. Šo piedāvājumu rezultātā varbūt nebūs papildu naudas valsts budžetā, bet nebūs iespēju šo naudu izkrāpt. Par citām jomām, kurām varētu piemērot reverso PVN maksāšanas kārtību, runas nav. Protams, vienmēr ir arī sīki tehniski precizējumi faktiski visos likumprojektos, un tādi noteikti būs arī šoreiz.
Diskusija būs arī par ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu, ko valdība piedāvā palielināt par 10 eiro – no 75 līdz 85 eiro mēnesī. Kā tā beigsies Saeimas līmenī, ir grūti prognozēt. Ir alternatīva ideja – nepalielināt neapliekamo minimumu un saglabāt pašreizējā apmērā, bet palielināt to par apgādībā esošu bērnu par 30 eiro. Tādējādi no pašreizējiem 165 eiro mēnesī tas augtu līdz 195 eiro. Tomēr jārēķinās, ka šāds modelis ieguvumu rada tikai lielāku algu saņēmējiem, jo nodarbinātie ar nelielu samaksu un vairākiem bērniem jau pašlaik pilnībā nespēj izmantot šo atvieglojumu. Bija arī idejas lielāku neapliekamo minimumu noteikt par trešo un ceturto bērnu (apgādājamo), taču tur ir grūtības ar administrēšanu, jo, piemēram, piecām personām dažādās kombinācijās ir septiņi bērni, un tad rodas jautājums, kurš tad ir kurš pēc skaita.
– Kā vērtējat piedāvāto diferencētā neapliekamā minimuma ideju?
Uz nodokļu progresivitāti ir jāiet, līdzekļus vajag aizsardzībai, veselībai, izglītībai, kultūrai, pensijām un daudzām citām jomām. Ir skaidrs, ka virzāmies uz diferencēto iedzīvotāju ienākuma nodokli, un diferencētais neapliekamais minimums, kam valdība paredzējusi pārejas periodu, ir sava veida viens no progresīvās ienākuma nodokļa sistēmas aizmetņiem. Visās civilizētās valstīs ir progresīvais diferencētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Daudzās ES dalībvalstīs strādājošie ik gadu raksta ienākumu deklarāciju un attiecīgi saņem paredzēto valsts bonusu pārmaksātā nodokļa veidolā.
– Kāpēc tad diferencēto iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmu nevar ieviest jau no 2016. gada?
Neredzu iespēju tik fundamentālu reformu veikt dažu mēnešu laikā ar tik nevienmērīgu iedzīvotāju ienākumu struktūru, kāda ir Latvijā. Lielo algu un līdz ar to progresīvā nodokļa augstāko likmju izmantotāji – lielo algu saņēmēji – ir Rīgā un Pierīgā. Piemēram, Ludzā neviena šāda nodokļu maksātāja nav un arī pašvaldībai, kas ir 80 procentu iedzīvotāju ienākuma nodokļa saņēmējs, nekāda labuma nebūs. Tas nozīmē – lai šādu diferencētā nodokļa sistēmu ieviestu, vispirms jāpārstrādā pašvaldību ieņēmumu un izlīdzināšanas fonda kritēriji. To dažu mēnešu laikā līdz gada nogalei izdarīt ir nereāli, vēl jo vairāk, ja šogad jau ir pieņemts jauns Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums, kas vēl nav sācis darboties. Ceru, ka progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiks ieviests no 2017. gada, kaut arī ar zināmu pārejas periodu. Visticamāk, nāksies pārrēķināt proporcijas par šā nodokļa sadali starp valsts un pašvaldību budžetu, kas nav iespējams bez diskusijām gan ar pašvaldībām, gan ar valdību veidojošajām partijām. Pašvaldības no šādām izmaiņām nedrīkst būt cietējas, taču arī ne pārmērīgas ieguvējas. Nākamā gada budžeta sagatavošanu sākām ar teju 100 miljonu eiro bedri fiskālajā telpā, un vairāk nekā 40 miljoni eiro no šīs bedres tiek aizbērta ar solidaritātes nodokli lielo algu saņēmējiem, kuri nemaksā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par algu, kas pārsniedz 48 tūkstošus eiro gadā.
– Uzņēmēji velta asu kritiku solidaritātes nodoklim. Vai Saeima tajā varētu veikt kādas izmaiņas?
2016. gada prioritāte ir valsts drošība, un šim mērķim nepieciešams finansējums. Notika plašas diskusijas, vai varam, nesamazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, uz laiku daļu no tā, kas no šā nodokļa pienākas pašvaldībām, izmantot aktuālo valsts prioritāšu finansēšanai – aizsardzībai. Sarunas bija smagas, vienošanās netika panākta, bet nauda drošībai bija jāatrod. Alternatīva šajā situācijā bija PVN likmes paaugstināšana par vienu procentpunktu – no 21 līdz 22 –, taču pret to kritiska ir Latvijas Banka – tas bremzēs uzņēmējdarbību, jo vajadzēs lielākus apgrozāmos līdzekļus, tāpēc tā ir kā pēdējā iespēja, ja nekā cita vairs nav, vai arī ieviest īpašu – solidaritātes – nodokli. Izvēle bija par labu šim nodoklim. Pašlaik par PVN likmes paaugstināšanu iestājas arī uzņēmēju organizācijas. Kādu lēmumu izvēlēsies parlamenta vairākums – solidaritātes nodokli vai PVN likmes pacelšanu –, ir grūti prognozēt. Personīgi vairāk sliecos atbalstīt solidaritātes nodokli, bet ar piebildi, ka tas tiek ieviests tikai uz vienu – 2016. – gadu, bet 2017. gadā jau ir progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Solidaritātes nodoklim ir ēnas puse – ārēji šķiet, ka to maksā darba devējs, taču tā nav. Igaunijā brīnās par Latvijas dalīto (daļu – darba devējs, bet daļu – darba ņēmējs) valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu, jo tā ir neērtība uzņēmējam pārskaitīt to dažādos kontos. Ziemeļu kaimiņvalstī viss sociālais nodoklis tiek maksāts no darba ņēmēja, un tādējādi viņiem ir augstāka bruto darba samaksa. Proti, ar vienu lēmumu darba devēja sociālo iemaksu daļa tiek ieskaitīta darba ņēmējam un tālāk jau sociālās apdrošināšanas budžetā. Grāmatvediski vienkāršāk.
– Kā vērtējat ideju paaugstināt kapitāla pieauguma nodokli?
Uz to Latvija virzīsies. Kapitāla pieauguma nodoklis būs augstāks, nekā tas ir pašlaik, taču vienlaikus tiks ieviesta reinvestētās peļņas nodokļa atlaide, kāda sekmīgi jau vairāk nekā 17 gadu darbojas Igaunijā. Ejot šo ceļu, jānovērš agresīvas nodokļu plānošanas risks, lai peļņas nodoklis tiktu samaksāts tajā valstī, kur tas ir gūts. Domāju, ka šādai izmaiņai ir vajadzīgs viens gads darba, un tas varētu tikt piemērots no 2017. gada. Protams, būs vajadzīgs pārejas periods tiem uzņēmumiem, kuri izmanto pašreizējās peļņas nodokļa atlaides un stimulus. Latvijā ir izveidota peļņas nodokļa sistēma, kurā ir daudz dažādu bonusu iespēju, piedevām tos vēl var kombinēt. Diemžēl bieži dzirdu, ka šī uzņēmuma ienākuma nodokļa bonusu pakete palielina darba stundas grāmatvedim salīdzinājumā ar kolēģi Igaunijā. Protams, salīdzinot ar Igaunijas grāmatvedi, Latvijas uzskaites vedējs šīs virsstundas tērē, lai samazinātu sava uzņēmuma maksājamo peļņas nodokļa apmēru.
– Kāds būs minimālā sociālā nodokļa maksājuma liktenis – visiem vai tikai mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem?
Mikrouzņēmumu nodokļa režīms darbojās kā katalizators, lai pie šā jautājuma sāktu strādāt. Ne jau tikai mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju nodarbinātajiem šis jautājums ir aktuāls. Proti, šogad, kad valstī minimālā alga paaugstināta no 320 eiro līdz 360 eiro, novērots, ka tiek pārslēgti darba līgumi par 0,8 slodzi, saglabājot to pašu algu, kāda bijusi pirms tam, – 320 eiro. Šāda situācija nav īsti pieņemama, tāpat kā nav pieņemams, ka mikronodokļa maksātāja darbiniekam, iestājoties kādam no sešiem valsts sociālās apdrošināšanas gadījumiem, nekas nepienākas, bet pensijas kontekstā vēl citiem nodokļu maksātājiem jāpiemaksā līdz valstī noteiktajai minimālajai pensijai. Tāpēc ir priekšlikums ieviest minimālo valsts sociālās apdrošināšanas maksājumu par katru darbinieku jau 2017. gadā, un 2018. gadā tas sasniegu 100 procentu no tās iemaksas, kāda jāveic, maksājot minimālo algu. Tādējādi valsts sociālās apdrošināšanas budžets augs. Paralēli no 2017. gada jāievieš vēl viens valsts sociālās apdrošināšanas veids – veselības apdrošināšana. Tas tiktu izdalīts no pašreizējām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām trīs procentu apmērā. Valsts apdrošina tādas iedzīvotāju kategorijas kā bērni, skolēni, pensionāri, invalīdi utt., bet darba ņēmēji ar šo maksājumu palīdzību apdrošina paši sevi. Veselība pašlaik ir Latvijā viskatastrofālāk neapmaksātā joma ES – ir liels pacientu līdzmaksājumu slogs. ◆
