Lai akcentētu Jelgavas, kā arī Šauļu nozīmi grāmatniecības, kultūras un izglītības jomā, veicinātu pēctecību un radītu jaunus izaicinājumus nozarē, uz starptautisku konferenci «Grāmatniecība un bibliotēkas Jelgavā un Šauļos līdz 1940. gadam» sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku vakar aicināja Jelgavas Zinātniskā bibliotēka.
Konferencē piedalījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB), Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas un Latvijas Universitātes speciālisti, kā arī Šauļu publiskās bibliotēkas speciāliste Audrone Baškiene. Tika runāts par Jelgavas bibliotēkām, grāmatizdevējiem, tirgotājiem un Šauļu iespieddarbiem pirms vairāk nekā simt gadiem.
Tā, piemēram, Jana Dreimane no LNB klātesošos iepazīstināja ar Jelgavas latviešu bibliotēkām 19. gadsimtā. Viņa norāda, ka 19. gadsimtā vairojās sabiedrības labklājība, izglītības pieejamība, uzlabojās latviešu lasītprasme un arī parādījās tehniski jauninājumi, kas ļāva grāmatas un presi iespiest lielākā metienā un līdz ar to iegādāties par zemāku cenu. Tas lasāmvielai ļāva nokļūt arī pie nabadzīgākiem iedzīvotājiem. Līdz ar to uzplauka tā sauktā masu literatūra – radās ne vien populārzinātniska satura darbi, bet arī kriminālromāni, šausmu, sentimentālie un vēsturiskie romāni. Lasīšana tika atzīta ne vien par nozīmīgu pasaules izzināšanas, bet arī atpūtas veidu. Tajā pašā laikā gan latviešu, gan vācu presē raisījās diskusijas par to, kas ir derīga, bet kas kaitīga lasāmviela.
Lai gan grāmatu un preses cena ar laiku tās padarīja krietni pieejamākas, lasītājs ar mazāku rocību varēja izlasīt vien dažas grāmatas gadā. Tāpēc dažādas sabiedrības grupas un organizācijas dibināja savas bibliotēkas, kurās varēja aizņemties grāmatas un iepazīties ar aktuālāko presi. Kā norāda J.Dreimane, tolaik Jelgava bija ne vien pašreizējās Latvijas teritorijas tirdzniecības centrs, bet arī otrā bibliotēkām bagātākā pilsēta aiz Rīgas. Šeit darbojās gan zinātniskas bibliotēkas ģimnāzijā, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā un Kurzemes provinces muzejā, gan publiskas bibliotēkas, grāmatu izdevēju un tirgotāju bibliotēkas.
J.Dreimane norāda – lai gan daļa grāmatu izdevēju izrādīja nievājošu attieksmi pret populāro literatūru, kurā ietilpa tai skaitā sentimentālie romāni, tā bija nepieciešama lasītprieka uzturēšanai visās sociālajās grupās. Bibliotēku attīstība 19. gadsimtā liecina, ka lasītājam ir nepieciešama iespēja izvēlēties literatūru.
Ja atsevišķas bibliotēkas pat ar labākajiem nolūkiem centās regulēt lasītāju gaumi, to darbība bija nolemta neveiksmei. J.Dreimane spriež – daudzo bibliotēku īsais mūžs saistāms ar profesionālu bibliotēku pārziņu trūkumu un nepietiekamu finansējumu turpmākai attīstībai. Savukārt grāmatas un prese latviešu valodā veicināja nacionālās pašapziņas stiprināšanos. J.Dreimane norāda, ka vērtīgs pētījums par Jelgavas bibliotēkām ir Dagnijas Avotas maģistra darbs, tomēr attiecībā uz Jelgavas bibliotēkām ir vēl daudz neizpētītu jautājumu.
Savukārt Audrona Baškiene stāstīja par 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Šauļos izdotajiem iespieddarbiem. Savā referātā viņa tuvāk analizēja Šauļu biedrības «Kultūra» darbību. Biedrība izdeva un propagandēja grāmatas lietuviešu valodā, tās mērķis bija arī vairot kultūras līmeni sabiedrībā un nodrošināt skolēniem mācību literatūru. Tā, piemēram, biedrība pirmo reizi Lietuvā izdeva krāsainu gleznu reprodukciju albumu, kurā bija apskatāmi Rafaēla darbi.
LU Misiņa bibliotēkas speciāliste Gunta Jaunmuktāne pievērsās grāmatu izdevēju Heinriha Alunāna un Luda Neimaņa darbībai. H.Alunāns bija pirmais latviešu tautības izdevējs Jelgavā, arī žurnālists un tulkotājs, kurš savas darbības laikā izdeva ap 200 dažāda satura grāmatu, tai skaitā brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikus», Matīsa Kaudzītes sastādīto pirmo latviešu dzejas antoloģiju «Smaidi un asaras». H.Alunāns izdevis daiļliteratūru, lielākoties lubu literatūru, jo tā varēja gūt lielāku peļņu, jaunatnes literatūru, vēlāk arī mācību grāmatas. Aspazija savās atmiņās rakstījusi, ka H.Alunāna bibliotēkā varēja atrast daudz sēnalu, bet bijis arī pa kādam vērtīgam graudam. Savukārt L.Neimanis izdevis ap 60 grāmatu, tai skaitā Aspazijas «Sarkanās puķes» un Rūdolfa Blaumaņa kopotos rakstus. Peļņa viņam nebija galvenais – viņš darbojās ar mērķi pieradināt cilvēkus pie kvalitatīviem tekstiem.
Konference norisinājās Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā. Noslēgumā tās dalībnieki tika aicināti ekskursijā uz Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju. ◆
