Šī nedēļas nogale atkal izraisīs sabiedrības sadalīšanos trijās daļās – atbalstītājos, pretiniekos un tajos, kuriem par to visu maza bēda. Protams, runa ir par Helovīnu jeb Visu svēto dienas priekšvakaru 31. oktobrī, kad cilvēki (pārsvarā bērni) pārģērbjas par spokiem, raganām un citiem mošķiem un staigā pa mājām, diedelējot saldumus, pretējā gadījumā draudot izjokot. Tā ir ASV tradīcija, taču globalizācijas rezultātā tiek pārnesta uz citām valstīm, arī Latviju. Tomēr, kā skaidro «Vikipēdija», šādi tiek veicināts vandalisms, jo izjokošana bieži pārvēršoties par vienkāršu demolēšanu vai, piemēram, jēlu olu sviešanu.
Grūti spriest, labi vai slikti, ka šāds spokošanās vakars kļūst aizvien populārāks arī pie mums. Turklāt ir gana daudz kritiski noskaņotu cilvēku, kuri to visu uzskata par māžošanos un skriešanu pakaļ kaut kādām ārzemju tradīcijām.
Manuprāt, nav nekas negatīvs, ja bērniem ir vēl viens jautrībām piepildīts vakars, jo ir taču bērnība, kad jāpriecājas, jātrako un jāpiedzīvo dažādas mistērijas. Vai nu mēs, pieaugušie, esam aizmirsuši tumšos vakarus draugu pulkā, klausoties «kapeņu stāstiņus»? Vai pašiem nešķita jautri biedēt un pašiem baidīties? Nevienu bērnu neinteresē, kur tā tradīcija radusies – Latvijā vai Amerikā, Krievijā vai Mozambikā. Galvenais, ka jautri.
Nevajadzētu šķendēties, ka Helovīns nu nomāks latviskās tradīcijas, bet vairāk piedomāt, kā tās neaizlaist nebūtībā, mācot bērniem nevis garlaicīgi pamācoši, bet rotaļīgi un jautri. Vai tad Latvijā bērni nepriecājas iet ķekatās Mārtiņos un Ziemassvētkos (starp citu, arī pārģērbušies par visvisādiem zvēriem, mošķiem un ķēmiem)? Tāpat Jāņos – meitas pin vainagus un met ozola zaros vai laiž upē, visi lec pāri ugunskuram, kuru kurina līdz pirmajiem rīta gaiļiem. Tradīciju ir gana. Un visas skaistas – gan mūsu, gan cittautu. Turklāt – labāk ir priecāties, nevis garlaikoties vai sērot. Neliegsim bērniem izbaudīt bērnības prieku. Un varbūt arī paši ļausimies šai mistērijai – nekautrēsimies atgriezties bērnībā! Jo gribam vai negribam, bet ķirbis nāk! ◆
